Naudu mana māmiņa no manis nav pieņēmusi nekad. Ja viņai kaut ko atvedu ciemkukulī no pārtikas, nākamajā reizē viņa piespiedu kārtā par atvesto ciemkukuli man piespiež paņemt naudu. Ja es naudu neņemu, viņa dīc tik ilgi, kamēr mīļā miera labad esmu spiesta naudu paņemt. Bet tad es viņai kaut ko vajadzīgu nopērku par šo naudu. Tāds riņķa dancis sanāk. Iespējams, tāpat es rīkošos pret saviem bērniem, jo zināms skaistums šajā lepnumā ir.
es. Ar šo tēmu saskaros jau vairākus gadus, kopš aizgāja tēvs. Māte paziņoja, ka viņa šeit dzimusi, dzīvojusi, šeit arī nomirs. Mēs, bērni, atrodamies diezgan tālu. Pēdējā laikā mūsu klātbūtne būtu vajadzīga katru dienu, taču tas nav iespējams. Un tā visu laiku jūtamies vainīgi, jo māte ne pie viena no mums negrib pārcelties. Paziņas dalās savā pieredzē, ka veca cilvēka izkustināšana no ierastās vides viņam ir ātri nāvējoša, kaut bērni gribējuši tikai labāko. Vai vecumā cilvēks vairs nav cilvēks? Vai viņam nedrīkst būt savs viedoklis? Mūžīgās jaunības alkas un stress mūs nobeigs ātrāk nekā smagais mūžs - manu māti. Sevišķi šajā trakajā laikā redzams, ka bērniem nav vietas, lai blakus dzīvotu vairākas paaudzes. Pati uzaugu, vecmāmiņas aprūpēta, un domāju, ka esmu ar daudz bagātāku bagāžu nekā mūsdienu bērnudārzu bērniņi.
aina. Tikai XVIII-XIX gs. visa ģimene dzīvoja kopā visu dzīves laiku. Tagad ģimenes dzīvo atsevišķi un veco ļaužu nespēja tikt galā ar sevi un nepieciešamība pārcelties pie bērniem vai radiem notiek jau dziļā vecumā. Nekādas saiknes starp jaunajiem un vecajiem nav. Nekādu dzīves gudrību no slimā un vecā cilvēka, kurš piespiedu kārtā nonāk radu mājā, mazbērni neiegūs. Jaunā ģimene tiek nostādīta fakta priekšā - no šodienas tai būs jākopj vecs, slims cilvēks. Protams, viņi jūt diskomfortu! Un ir ar mieru samaksāt par pansionātu, lai tikai nebūtu kādam jāiet prom no darba un jākopj radinieks vai arī jāalgo kopēja, kas ir jūtami dārgāk.
ome. Man ir 62 gadi. Pagaidām mazbērni ar prieku brauc pie mums. Taču ļoti labi saprotu, ka pienāks brīdis, kad negribēšu «uzkraut» sevi dēla un vedeklas aprūpei. Lai pāriet ekonomiskā krīze, pēc tam varētu sākt diskutēt par brīvprātīgo eitanāziju. Varbūt to nekad neizmantošu, bet būtu vieglāk dzīvot ar domu, ka pati varu aizvērt durvis no otras puses, kad to patiešām vēlēšos.