Drīz vien šī lieta nonāca Stafordšīras policijas priekšnieka cienījamā kapteiņa Džordža Ansona, Ličfīldas grāfa otrā dēla, redzes lokā. Viņam drīz vien izveidojās apsēstībai līdzīga nepatika pret Edaldži, kuras pamatā nebija nekas cits kā rasu aizspriedumi, un viņš sāka interesēties, kā tas iespējams, ka «hindu, kurš angliski runā ar akcentu, kļuvis par anglikāņu baznīcas mācītāju un kalpo nozīmīgā strādnieku šķiras draudzē».
Kad Edaldži ģimene atrada uz mācītājmājas kāpnēm papīra turzas ar ekskrementiem, policija bija ar mieru māju uzmanīt. 1892. gada 12. decembrī viens no policistiem uz sētas durvju pakāpieniem atrada atslēgu, kura, kā vēlāk atklājās, bija nozagta Volsolas ģimnāzijā. Kopš tā brīža, kad Džordžs pārnāca no skolas, līdz atslēgas atrašanas momentam neviens mājā nebija ne iegājis, ne no tās iznācis, un tikai uz šā fakta pamata viņš kļuva par galveno aizdomās turamo. Ansons, kura rīcība atgādināja Konana Doila aprakstītā aprobežotā inspektora Lestreida domu gaitu, uzrakstīja vēstuli mācītājam Edaldži ar acīm redzamu nodomu, lai viņš piespiež dēlu atzīties, piebilstot: «Paziņoju jau iepriekš, ka neizlikšos ticam, ja jūsu dēls noliegs jebkādu sakaru ar šo atslēgu.»
Pa to laiku Edaldži ģimenes vajāšana bija iegājusi jaunā stadijā. Vietējās avīzēs parādījās it kā Džordža Edaldži un vēl kāda otra zēna publiska atvainošanās par anonīmajām vēstulēm: «Mēs, apakšā parakstījušies Dž. E. T. Edaldži un Fredk. Brūks, dzīvojoši Greitvairlijas draudzē, līdz ar šo atzīstamies, ka aizskarošās anonīmās vēstules, kuras pēdējā gada laika saņēma dažādas personas, bija mūsu sacerētas un rakstītas.» Pēc atsaukuma publicēšanas parādījās citi viltus sludinājumi: piedāvājums izīrēt istabas mācītājmājā, laulību biroja pakalpojumi tajā ar iespēju neprecētiem kungiem izvēlēties no vairākām iekārojamām dāmām. Edaldži māju appludināja preces, kuras viņi nekad nebija pasūtinājuši: enciklopēdijas, dzīvas zosis, ogles veseliem vagoniem, kastes ar šampanieti, daudzi galoni krāsu, mēbeles, zāles, drēbes un mūzikas instrumenti. Kāds mācītājs Eseksā saņēma pastkarti ar parakstu «S. Edaldži» un šādu tekstu: «Ja jūs nekavējoties ar telegrammu neatvainosieties par savos sprediķos paustajiem neģēlīgajiem mājieniem attiecībā uz manu šķīstību, es darīšu zināmu, ka esat laulības pārkāpējs un izvarotājs.» No Stafordas ieradās šuvēja, lai noņemtu mēru Džordža mazās māsiņas Modas kāzu tērpam. Apbedīšanas biroja pārstāvis ieradās pēc līķa. Kāda sieviete-detektīve, it kā misis Edaldži lūgta, ieradās, lai vāktu faktus par mistera Edaldži neuzticību sievai. Kā Konans Doils vēlāk atzina, šie izdomājumi demonstrēja apskaužamu asprātību un nekaunību un «varētu likties komiski, ja nebūtu šādas vajāšanas izraisītas traģēdijas pamatā».
Ģimenes terorizēšana turpinājās trīs smagus gadus, kamēr policija nekādus acīm redzamus panākumus neguva.
(Turpinājums 17. jūlija numurā)