Mācītājs Edaldži publicēja izteiksmīgu un rūpīgi pamatotu pamfletu, apliecinot dēla nevainību. R. D. Jelvertons, bijušais Bahamu salu vecākais tiesnesis un dedzīgs tieslietu reformu aizstāvis, palīdzēja noorganizēt petīciju ar 10 000 parakstu, kas tika iesniegta Iekšlietu ministrijā un prasīja lietu pārskatīt, taču panākumus neguva. Tad, 1906. gada oktobrī, kad Edaldži cietumā bija nosēdējis jau trīs gadus, viņš pēkšņi tika atbrīvots bez jebkāda paskaidrojuma un bez rehabilitācijas, kas nozīmēja, ka viņš vairs nevar strādāt kā jurists vai saņemt kompensāciju. Viņš bija atbrīvots noziedznieks, kuram jāatrodas policijas uzraudzībā.
Izmisīgi vēlēdamies atjaunot savu labo slavu, ja ne citu iemeslu dēļ, tad vismaz, lai varētu turpināt darbu specialitātē, Edaldži, kurš cietumā bija aizrautīgi lasījis Šerloka Holmsa stāstus, vērsās pēc palīdzības pie Konana Doila. Konans Doils lasīja vēstuli un tai pievienotos avīžu izgriezumus augošā sašutumā. Viņam jautājums šķita pilnīgi skaidrs: ja Edaldži bija vainīgs, viņš pelnījis septiņus gadus cietumā un ne dienu mazāk; ja ne, viņam pienākas rehabilitācija, tiesību atjaunošana un atvainošanās par aresta un triju cietumā pavadīto gadu laikā pārdzīvoto. Pamatojoties uz lasīto, Konans Doils sliecās domāt, ka Edaldži ir nevainīgs, taču pirms lēmuma pieņemšanas viņš vēlējās ar jauno cilvēku tikties.
Konans Doils nodiktēja atbildi Edaldži, uzaicinot viņu tikties Čeringkrosas Grandhoteļa vestibilā. Viņš nokavējās, kaut tas nebija viņam raksturīgi. Ienācis pa durvīm, viņš tūlīt pamanīja tumšādaino jauno cilvēku atzveltnes krēslā ar avīzi rokā un jau spēra soli, lai dotos pie viņa un atvainotos, bet tad kaut kas lika apstāties. Vairākas minūtes viņš stāvēja un vēroja Edaldži, kurš turēja avīzi tuvu pie sejas nelielā leņķī. Acīm redzami viņš bija ļoti tuvredzīgs. Pēc iepazīšanās un paskaidrojuma, ka viņš reiz specializējies acu ķirurģijā, Konana Doila pirmais jautājums bija, vai Edaldži necieš no astigmātiskas tuvredzības. Jaunais cilvēks atzinās, ka vienmēr ļoti slikti redzējis. Tad Konans Doils painteresējās, vai šo faktoru tiesa ņēmusi vērā. Edaldži skumji pasmaidīja un teica, ka advokāts neesot uzskatījis par nepieciešamu pieaicināt par liecinieku optiķi, jo pierādījumi pret viņu bijuši tik nepārliecinoši, ka nav iespējams cits spriedums kā vien attaisnošana.
Konans Doils uz sava rēķina izkārtoja Edaldži vizīti pie vadošā Londonas acu speciālista Keneta Skota. Pa šo laiku viņam jau bija radusies diezgan droša pārliecība, ka Edaldži kritis par upuri drausmīgai tiesas kļūdai. Savās atmiņās viņš rakstīja: «Es sapratu, ka esmu briesmīgas traģēdijas liecinieks un ka mans pienākums ir darīt visu iespējamo, lai to vērstu par labu.» Skota atzinums apstiprināja viņa domas - Edaldži cieta no astoņu dioptriju tuvredzības. Rakdamies cauri tiesas dokumentiem, Konans Doils uzzināja, ka apsūdzības galvenais liecinieks grafologs Garins jau kādreiz agrāk panācis nevainīga cilvēka notiesāšanu.
(Turpinājums 7. augusta numurā)