Pēc atgriešanās Londonā Konans Doils, «godīgas spēles» principa vadīts, uzrakstīja Ansonam, brīdinot viņu par savu gaidāmo rakstu, kurš Stafordšīras policijai nebūs glaimojošs. Viņš paskaidroja, ka uzskatot par savu goda lietu reaģēt uz aptaujā iegūtajiem faktiem. Viņš atklāja Edaldži redzes pārbaudes rezultātus un aizrādīja, ka Ansons nekādā gadījumā nebūtu aprakstījis ceļu no mācītājmājas līdz pļavai kā vienkāršu, ja pats to būtu nostaigājis. Tāpat viņš kategoriski noraidīja apgalvojumus, ka Edaldži ir meļi, un pārmeta Ansonam divdomīgos mājienus par tēva un dēla gulēšanu vienā istabā. Viņš šajā faktā nesaskatīja nekā aizdomīga un brīdināja Ansonu: «Ja tamlīdzīga informācija tikusi nosūtīta uz Iekšlietu ministriju, ietekmējot tiesas spriedumu, tad Edaldži ģimenei jādod iespēja pierādīt, cik nepamatota tā ir. Un es viņus pilnā mērā atbalstīšu.» Ansons drīz vien publiski nosauca Konanu Doilu par «absolūti negodīgu un zemisku cilvēku», «pilnīgu muļķi» un «blēdi».
Vienpadsmitajā janvārī Daily Telegraph publicēja Artura Konana Doila 18 000 vārdu garā raksta «Mistera Džordža Edaldži lieta» pirmo daļu, kas aizņēma 14 slejas un sākās ar vārdiem: «Es ceru, ka tas, ko pastāstīšu, sacels šajā valstī tādu sašutuma vētru, ka publiska šīs lietas pārskatīšana būs neizbēgama.» Tālāk viņš pārliecinoši grāva apsūdzību, ar rūgtumu runājot par pieļauto netaisnību, uzbruka policijas aizspriedumiem un nolaidībai un pieprasīja rehabilitāciju. «Visas šīs neglītās, samudžinātās lietas pamatā ir rasisms,» viņš rakstīja, «un, ja ir iespējams rast aizbildinājumu neizglītotu laucinieku noskaņojumam, tad policijas priekšniekam, kura nepatika pret Edaldži ģimeni ietekmējusi visus viņa padotos, tādu atrast daudz grūtāk.»
«Esmu iepazinies ar lielu skaitu dokumentu,» viņš apgalvoja, «un pārbaudījis veselu rindu reālu un par tādiem uzskatītu faktu. Visu šo laiku esmu saglabājis vēsu prātu un varu bez šaubīšanās teikt, ka izmeklēšanas laikā ne reizi neesmu saskāries ar apsvērumiem, kas darītu Džordža Edaldži tiešu vai netiešu saistību ar pastrādātajiem briesmu darbiem vai anonīmajām vēstulēm - es pat neteikšu iespējamu, kur nu vēl ticamu.» Edaldži «pēdu nospiedumi», it kā atrasti pie sakropļotā ponija, īstenībā tika iegūti ilgi pēc tam, kad pļavu bija izmīdījuši neskaitāmi policisti, raktuvju strādnieki un ziņkārīgie, iespiežot Edaldži zābaku dubļos blakus kādam aptuveni līdzīgam nospiedumam, tad izmērot un secinot, ka abi ir vienādi. Konans Doils pauda pārliecību, ka noziegumu nebija iespējams pastrādāt, nenošķiežoties ar asinīm, taču divi mazie traipiņi uz Edaldži žaketes piedurknes bija pavisam nenozīmīgi. «Visizveicīgākais lietpratējs, kāds vien var būt, nespētu tumšā naktī uzšķērst zirgu tā, lai tiktu cauri ar diviem trīspeniju lieluma traipiņiem uz apģērba. Tāds pieņēmums nav pat apstrīdēšanas vērts.» Un zirga spalvas uz svārkiem varēja rasties, kad tie kā pierādījums tika satīti kopā ar gabalu no beigtā ponija ādas.
(Turpinājums 21. VIII)