Trešais - mārketinga produktu dažādošana. Blakus, protams, riski - subjektivitāte, anonimitātes izmantojums ļaunos nolūkos, pirātisku/zagtu foto un video materiālu pieplūdums, galu galā - kiberuzbrukumu un postījumu iespējas. Saasinoties ģeopolitiskajai situācijai, pieaug gan ārvalstu, gan pašmāju specdienestu un biznesa grupu interese, neizslēdzot arī spiedienu un draudus.
Ingus Bērziņš, ilggadējs akciju sabiedrības Delfi valdes loceklis un portāla latviešu versijas redaktors, teic, ka lūgumi vai spiediens nepublicēt konkrētus materiālus izjusts minimāli. Nav pamata neticēt, kaut paliek šaubas, vai viss vienmēr tik gludi ritējis.
Tomēr man personīgi sarunā visinteresantākais šķiet cits. Delfi redakcijai vispār nav sava ētikas vai rīcības kodeksa - dokumenta, kuru starptautiskas autoritātes iezīmē kā galveno redakcijas darba priekšrakstu, gan preses brīvības robežas, gan standartus, gan vadlīnijas iezīmējot. Vēl dīvaināk, ka formāli, Latvijas Preses likuma kontekstā, interneta mediji vispār nav masu informācijas līdzekļi un tur strādājošie nav žurnālisti. Varot iztikt gluži labi. Ja ņem vērā, ka interneta mediju apjoms un ietekme nozīmīgi pieaug, bet Preses likums paliek, kāds bijis, grūti spriest, kā te ir vairāk - traģiskā vai smieklīgā. Tas ir lielisks izaicinājums un pārbaudes tests arī jaunradītajai Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļai.