Protams, ja savstarpēji salīdzina dažādās NATO valstis, vienām Ukrainā notiekošais ir svarīgāks nekā citām. Un, protams, amerikāņu perspektīvā Ukraina nebūs tik svarīga kā viņu intereses Tālajos Austrumos. Bet - ir kāda loģika, kas ir nepārvarama un principā strādā mūsu labā. ASV līdz šim pašreizējo pasaules kārtību ir nodrošinājušas caur sabiedroto saitēm. Līdz ar to Ukrainas gadījumā amerikāņi patiešām var darboties ar zināmu distanci, taču sabiedroto, piemēram, NATO dalībvalstu, gadījumā situācija ir cita. Ja viņi nereaģē uz apdraudējumu kādam no sabiedrotajiem, visa sistēma sabrūk. Respektīvi, ir būtiska atšķirība starp to, vai tu esi NATO partnervalsts vai dalībvalsts. To, šķiet, dažkārt nepietiekami skaidri apzinās - tai skaitā Zviedrijā un Somijā. Tieši tāpēc amerikāņi, kuri, jā, ģeogrāfiski ir tālu, arī ekonomisko interešu salīdzinoši ir mazāk, spēra pirmos un būtiskākos soļus situācijas stabilizēšanai mūsu reģionā - arī Baltijā.
Cik esmu lasījis, amerikāņu bruņotie spēki paši ir lielu pārmaiņu priekšā un nav vairs tik nepārprotami pārāki.
Protams, viņu militārās dominantes pīķis bija pirms kādiem četriem sešiem gadiem. Šobrīd gan Ķīna sāk noķert, Krievija būtiski investē, tomēr amerikāņu tehniskais pārākums joprojām ir tik ievērojams, ka viņi savas līderpozīcijas, domāju, tuvākajā desmitgadē noturēs. Turklāt vēl jau jāskatās, ko dos viņu jaunās attīstības programmas, kuras, salīdzinot diemžēl arī ar eiropiešiem, ir, žargonā izsakoties, kosmoss.
Mēģinu iedomāties, kā mūsu cilvēki uztver spriedzi Krievijas un Rietumu attiecībās. Šķiet, neviens netic reāla militārā konflikta iespējamībai. Šķiet, notiekošais vairāk tiek uztverta kā savstarpēja spēlēšana uz nerviem, blefošana, kas principā ir normāla politikas sastāvdaļa. Bet, redz, kurā brīdī tu aizblefojies par tālu? Kā tas laikam noticis Grieķijas gadījumā...
Tā izskatās gan...
Īsi sakot, kur ir punkts, pie kura jāapstājas?
Patinot bildi atpakaļ, domāju, ka, ja pirms divarpus gadiem kādam Ukrainā jautātu par Krieviju, neviens arī nepieļautu, ka nonāks tiktāl... Ar to es negribu teikt, ka Krievijas politika ir iracionāla. Tā ir racionāla, tikai šī racionalitāte balstās nevis starptautiskās politikas, bet iekšpolitikas loģikā. Krievijas elites problēma ir tā, ka vairs nefunkcionē līdzšinējā varas sistēma, kas balstījās jaunas naudas izdalīšanā. Līdz ar to šo modeli viņi ir aizstājuši - nezinu, cik racionāli vai cik lielā mērā taustoties - ar tādu ultrapatriotisma semiideoloģiju. Un tas strādā. Jautājums ir par robežām. Es tiešām esmu optimists un domāju, ka, nonākot uz nopietna konflikta sliekšņa ar NATO, šī elite saprastu riskus un tālāk neietu. Cita lieta, ka dažkārt tu saskrūvē to spriedzi tādā līmenī, ka... Es nesen lasīju par 1983. gadu, kad bija maldīga brīdināšanas sistēmas trauksme PSRS. Un tur bijis kāds kapteinis, šķiet, Petrovs, kuram attiecīgi 20 minūšu laikā vajadzējis ziņot, ka amerikāņi ir palaiduši raķetes, un tad aizietu visa ķēdīte... Petrovs izdomājis, ka trauksme ir nepamatota. Bet ja viņš būtu izdomājis citādi? Ko es ar to gribu teikt? To, ka izteiktas konfrontācijas situācijā laiks izsvērtam risinājumam paliek maziņš. Tas ir nepatīkamais, arī tas, ka Krievija sākusi eksponēt, izrādīt savus kodolieročus.
Kad runā par Latvijas armiju, mani, ja tā drīkst teikt, fascinē, ka it kā ļoti piezemēta lieta - ieroči, tehnika utt. - vienlaicīgi ir cieši saistīta ar morāles kategorijām. Proti, skaidrs, ka lielas praktiskas jēgas no mūsu palielinātā militārā budžeta vienalga nebūs, tomēr, ja mēs gribam solidaritāti no partneriem, mūsu pienākums ir palielināt. Kaut kāds gandrīz filozofisks elements tik raupjā sfērā...
Nu, paskatāmies uz jau pieminēto Grieķijas piemēru. Ja otra puse nav gatava spert noteiktus soļus, kādēļ mums jābūt solidāriem ar to un tērēt savu naudu? Tā pati loģika strādā drošības jomā. Jā, mūsu soļiem patiešām var būt vairāk simboliska nozīme, bet mūsu partnervalstu politiķi, it īpaši ASV, to uztver ļoti nopietni. Agrās brīdināšanas sistēmas - labāk, ja mums tās ir pašiem savas. Pretgaisa aizsardzība - vai tad mēs gaidīsim, ka visu mums nodrošinās citi? Ja ņem vērā mūsu attālumu no citām NATO valstīm, mums ir jānodrošina maksimāli ērta piekļuve to spēkiem vajadzības gadījumā. Īsi sakot, ir mājasdarbi, kuru veikšanai iztērētā nauda būs iztērēta saprātīgi.
Te mēs nonākam līdz problēmai, kā sabiedrībai izstāstīt par soļu jēgu, mērķi. Respektīvi, sabiedrība paģēr no jums tādus raksturlielumus kā «mums jānoturas 48 stundas» vai 24 stundas, vai trīs dienas, vienalga. Un agri vai vēlu armija objektīvi saka: te sākas valsts noslēpums, atvainojiet.
Patiesībā mums tā plānošanas loģika ir izstrādāta pietiekami detalizēta. Ir kopējie NATO plāni, ir mūsu, Latvijas, kopējais aizsardzības plāns, un ir operatīvais plāns. Operatīvajā plānā tu izspēlē vairākus scenārijus, ko tu ar to dari. Un tad tu arī ieraugi iespējamos caurumus, kas jānosedz. Tu sataisi sarakstu ar lietām, kas tev jārada no jauna vai jāatjauno. Šāds plāns mums ir apstiprināts 2012. gadā, un tur bija kopā tādas 64 sīkākas tēmas, kuras var apvienot trīsdesmit septiņās. Pēc tam 2014. gadā mēs šajā plānā pamainījām prioritātes un veicām dažas citas korekcijas.
Taču es jums piekrītu, ka ir zināma problēma, kā to visu izstāstīt sabiedrībai. Es varētu mēģināt. Mums pirms konflikta sākuma ir uz vietas nepieciešamie sabiedroto spēki, mēs neesam vieni. Jo, ja viņi jau ir šeit, otrai pusei kalkulēt, ka viņi varbūt neatnāks, ir daudz grūtāk. Un te jāņem vērā vēl viena lieta. Šāds konflikts vispār - ja mēs atmetam hibrīdkaru - ir iespējams tikai ļoti īsā laika periodā. Jo garākā periodā parādās potenciālu attiecība desmit pret vienu, kodolieroču elements utt. Es, protams, tikai teoretizēju, bet tas, ko es mēģinu pateikt, ir, ka otrai pusei kalkulācijās der tikai kaut kas tāds, kas ir straujš, ar ātru rezultātu. Tātad mums ir jākoncentrējas uz to, lai šāds - kaut teorētiski iespējams - mērķis nebūtu iespējams.
Tātad finansējums aizsardzībai ir palielināts. Labi. Kas ir darīts, lai iepirkumos vairs nebūtu visādu nesmukumu, kādi savulaik tomēr bija? Pats atceros laiku savā žurnālista darbā, kad nāca dažādu kompāniju lobisti, pat virsnieki, kuri stāstīja briesmu lietas par kaut kādām iepirktām bruņumašīnām utt.
Trīs argumenti. Es pats atceros - jo man bija jātiek galā ar sekām - ar to kuģu sāgu. Un jau tolaik secinājums bija: nopērk, jo liekas, ka to vajag. Tātad pirmais arguments ir, ka operacionālā plānā ir definēts, kā tu to gribi darīt, kā tu aizstāvēsi valsti. Jā, ir virsnieki, kuri saka, ka tās britu tanketes, kuras mēs pērkam, ir pavecas, tādas vieglas un tādā garā. Loģika ir tāda, ka pavecas tāpēc, ka process sākās vēl pirms diviem procentiem aizsardzībai, savukārt vieglas tāpēc, ka mums ir purvaina, aizaugusi vide. Jā, vāciešiem, piemēram, ir citādas, bet mums tātad ir pamatojums, kāpēc mūsu gadījumā izvēlētas tieši tādas. Otrais. Mēs maksimāli skatāmies uz starpvaldību pirkumiem vai iespēju piesaistīties starpvalstu pirkumiem. Piemēram, jau minētais britu tankešu iepirkums ir pa taisno no britu valdības. Vidējā līmeņa pretgaisa aizsardzības sistēmu mēs mēģināsim nopirkt kopā ar Igauniju un Lietuvu. Respektīvi, lielo iepirkumu gadījumā neiet ceļu - nu, kuras kompānijas mums ko piedāvās? Jo, protams, tas ir liels bizness ar dažādām interesēm un spiedieniem, katra valsts cīnās par savu kompāniju. Protams, ir mazāki iepirkumi, kuros ir cits modelis. Tāpēc mēs ejam normālu iepirkuma procesu, un, jā, ir bijušas sūdzības, bet ne tādas, kuras būtu izvērsušās plašumā. Te nonākam līdz trešajam. Mums ministrijas ietvaros ir tāds kā trijstūris: vieni formulē vajadzību, otri pārbauda, trešais iepērk. Un tas riskus samazina.
Nejauks un vienlaicīgi iracionāls jautājums. Redziet, karavīrs dod zvērestu. Saeimā deputāti arī dod zvērestu. Kā politiķi to ievēro, lieki apspriest. Kā nozare mēģina saprast, vai X stundā jūsu cilvēki patiešām cīnīsies?
Vesela virkne lietu. Vienkāršāka ir tā, ka jebkuram bruņoto spēku karavīram ir jābūt pielaidei valsts noslēpumam.
To es nezināju.
Tur, protams, ir dažādi līmeņi, bet tā ir. Līdz ar to daži, kuri to nesaņem, apvainojas, bet tā nu ir - ja nav pielaides, ir jāatvaļinās. Un, jāsaka, kad mums ir augstākā atestācijas komisija, ik mēnesi trīs četri ir spiesti aiziet. Pamatā runa ir par karavīriem instruktoriem. Protams, otram galvā ielīst nevar, bet riska faktorus mēs mēģinām izķert. Nākamā lieta ir, kāda kultūra ir vai nav izveidota konkrētajā struktūrā. Es neapgalvošu, ka līmenis ir izcils. Ir vienības, kurās uzstādījums par pienākumu aizsargāt valsti ir izteiktāks, un ir tādas, kurās tas mazāk izteikts, bet kopumā mēs apzināmies šī faktora - lai nacionālie bruņotie spēki ir tādi, uz kuriem var paļauties, - nozīmīgumu. Un es domāju, ka vajadzības brīdī viņi būs. Cita lieta, ka mums ir jāsper nākamais solis un līdzīga sistēma jārada zemessargiem un rezervistiem. Es nedomāju, ka viņiem tagad būtu jāiet pēc pielaidēm, tomēr augstāka līmeņa paļāvībai vajadzētu būt. Tiesa, tad tam jāiet kompleksā ar kaut kādiem bonusiem, lai nav tā, ka no cilvēka tikai prasa.
Pateicoties lielākam finansējumam, armija mums var kļūt kaujas spējīgāka, bet, ja ir neiekārtota robeža, ja robežsargi sūdzas, tad vienalga nav lāgā. Padalieties varbūt!
Mēs jau to darām. Mēs jau esam sagatavojuši valdībai nepieciešamos lēmumprojektus par ieročiem viņiem, tehniku, lai nav tā, ka krīzes gadījumā, kad viņi nonāk mūsu pakļautībā, parādās kaut kādas problēmas ar munīciju, pārāk lielas atšķirības utt. Lai ir jau gatava lēmumu pieņemšanas sistēma un nav jāmēģina kaut ko pēkšņi izdomāt, lai ir vienota, nevis paralēlas apgādes sistēmas utt. Ja runājam tieši par robežu, mēs kopā ar Iekšlietu ministriju tieši strādājam pie kopīgas robežas drošības nodrošināšanas koncepcijas. Piemēram, ja mēs pērkam sensoru sistēmas, tad - lai gan tās vairāk saistītas ar militārajām vajadzībām -, dodot robežsargiem šo informāciju, kas papildina viņu sensoru informāciju, rezultātā mēs iegūstam diezgan labu «bildi». Spēja kopīgi rīkoties - ir bijušas vairākas kopīgas mācības. Es neteikšu, ka esam sasnieguši to, ko mēs gribam, tur vēl pamatīgs ceļš ejams, tomēr mēs virzāmies pareizajā virzienā.
Nu visi runā par hibrīdkaru. Vai, mēģinot zem viena jumta salikt ārkārtīgi daudzus riskus, mēs rezultātā nekļūstam pavirši? Varbūt labāk mazāk žvadzināt šo vienu vārdu, bet domāt par konkrētiem riskiem?
Nu, tas ir tāds moderns jēdziens, kas patiesībā ietver diezgan vecus fenomenus. Jo tas, ka tu izmanto pretinieka destabilizēšanai nevis tiešu militāro spēku, bet citus paņēmienus, tiek lietots jau krietni sen. Jauns varbūt ir apjoms, kādā šādas metodes tiek lietotas. Es nemazinu šī daudz piesauktā hibrīdkara bīstamību, tomēr jāņem vērā arī, ka tāds, kādu mēs to redzējām, piemēram, Krimā, diez vai iespējams citās situācijās. Jo faktori, kāpēc tas izdevās Krimā, ir: vāja valdība, vājas drošības struktūras un pārsteiguma elements. Pārsteiguma momenta kā trumpja vairs īsti nav, savukārt valdību un drošības struktūru nostiprināšana ir pašu valstu, kas uztraucas par hibrīdkaru, rokās.
Tomēr, atkārtošos, es nesaku, ka mums par hibrīdkara draudiem nav jādomā. Galu galā ir propagandas kara elements, ir kiberkara elementi, kurus Ukrainā mēs līdz šim esam redzējuši maz, bet kuri var radīt ļoti nepatīkamas sekas.
Vai mēs pietiekami nopietni uztveram kiberuzbrukuma riskus? Neapvainojieties, bet, uzzinot, ka būs kiberdrošības zemessardze... Es saprotu, ka tie ir patriotiski, zinoši cilvēki, tomēr tas kaut kā par maz, ja kāds brīvajā laikā ar to nodarbojas.
Es kā Nacionālās IT drošības padomes vadītājs varu paskaidrot (smejas). Lai nu paliek nosaukums, bet realitāte ir tāda, ka sabiedriskajam sektoram tos labākos talantus dabūt ir grūti. Tātad mums ir nepieciešams izveidot sistēmu, kuras rezultātā mums ir personu grupa, kas spēj pretdarboties uzbrukumam. Kā viņus motivēt? Viņiem tātad nav tādu mācību kā «parastajiem» zemessargiem, toties viņiem ir iespēja nodarboties ar to, ar ko legāli kā privātpersonas viņi nodarboties nevarētu. CERT.LV (Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija) ir ļoti labā līmenī. Kaut prezidentūras kontekstā esmu diezgan daudz pabraukājis apkārt - un, jāsaka, mēs Eiropā esam labāko trešdaļā. Biju Japānā un, atklāti sakot, biju gaidījis ko vairāk - tie risinājumi, ko viņi liek galdā, nav pārāki par mūsējiem. Tagad uz valdību iet MK noteikumu projekts par minimālām drošības sistēmām visām valdības sistēmām; kritiskās infrastruktūras sistēmām ir savi kritēriji, to izpildi kontrolē Satversmes aizsardzības birojs, bet jābūt arī kaut minimālām prasībām valdības sistēmām vispār. Tad mums ir sensoru sistēma valsts nozīmes sistēmā, kas ļauj mums redzēt, kas, hmm, ložņā, kādas ir tendences ložņāšanā. Es ticu, ka nav iespējams tāds uzbrukums, kas nodarītu kritiskus zaudējumus, tomēr vienlaicīgi, jā, mēs esam savās sistēmās redzējuši pietiekami sarežģītus vīrusu kodus, lai secinātu, ka tie nav kaut kādas privātpersonu aktivitātes. Īsi sakot, riski ir, bet, manuprāt, esam diezgan labi sagatavoti. Lietuvas prezidentūras laikā daži uzbrukumi bija veiksmīgi, mūsu prezidentūras ietvaros - jā, bija, bet mēs tikām ar tiem galā.
Par informācijas komponenti. Ir dažādi viedokļi - vieni saka, ka tās teju vai ikdienas ziņas par Krievijas lidmašīnām vai kuģiem cilvēkus lieki tracina. Neinformēsiet - atkal nebūs labi.
Manuprāt, mūsu tviterkonta politika ir bijusi veiksmīga. Redziet, ņemot vērā, kā pretējā puse manipulē ar informāciju, ir ļoti noderīgi radīt tādu kā faktoloģisko pamatu, bāzi. Ir bijis tā. Un mūsu informāciju lieto gana autoritatīvi masu mediju pasaulē.
Labi, bet iekšējā auditorija?
Lietošu varbūt sveši skanošu vārdu, bet mums ir nepieciešams nacionālais naratīvs. Mums saka - šī ir neveiksmīga valsts, valdība nestrādā utt. Labi. Ko mēs liekam pretī? Kas ir mūsu stāsts? Un te svarīgi, lai šo naratīvu uzturētu ne tikai elite, sabiedriskie mediji, bet arī privātie, sabiedrība kopumā.
Protams, bet arī te ir jautājums par formām. Man, piemēram, patīk, kā strādā TV3 Nekā personīga, bet viņi uzdzen baigo spriedzi. Nav raidījuma bez sižetiem ar vēstījumu par iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.
Nu, ir jājūt robeža starp «sišanu uz sensāciju» un to, lai sabiedrība būtu pietiekami moža, tomēr kopumā ir tā, ka ir svarīgi, lai faktu, ka pret mums notiek prasmīgi orķestrēts informatīvais karš, apzinās ne tikai ierobežots ekspertu loks, bet sabiedrība kopumā.