Valdības deklarācijā mēs centāmies ietvert prioritātes un vienojāmies, ka ministrijas izstrādā konkrētus rīcības plānus, bet tas, ko es saņēmu no ministrijām, bija nesaprotamu rīcību apraksti, un biju spiests tos ar saviem komentāriem atdot ministrijām pārstrādāšanai. Tas, ko es saņēmu, acīmredzot ministriju izpratnē ir «kā parasti». Turklāt rodas jautājums, kā sabiedrība ministriju rakstīto sapratīs, ja es nesaprotu? Kā piemēru varu minēt, ja deklarācijā ierakstīts: «Izveidosim vienotu stratēģisko, nozīmīgo investīciju projektu īstenošanu Latvijā,» tad es saņemu lapu, kurā rakstīts, ka rīcība šai aktivitātei ir panākt vienotu stratēģisko, nozīmīgo investīciju projektu īstenošanu Latvijā. Tagad esmu devis ministrijām laiku iesniegtos plānus pārstrādāt, atcēlu braucienu uz Latvijas robežu, lai 7. un 8. aprīlī vēlreiz kopā ar katru ministru pārrunātu rīcību plānus. Iepriekšējā tikšanās reizē visi ministri piekrita, ka rīcībai jābūt labi saprotamai un pārskatāmai, lai dažādām sabiedrības grupām varētu izskaidrot, kāds ir sagaidāmais rezultāts. Diemžēl pagaidām esmu ļoti apbēdināts. Arī Valsts prezidentu biju spiests informēt, ka tikmēr, kamēr nav normāli saprotamu rīcības plānu, tālāk valdības darbā nevaram virzīties.
Viena no jomām, kas sabiedrību ļoti interesē, ir izglītība, respektīvi, iespējamās pārmaiņas, kas ietekmēs daudzas ģimenes, kurās aug skolas vecuma bērni. Kas, jūsuprāt, izglītības jomā noteikti jāpanāk?
Prioritāte ir reformas. Mēs esam spiesti reformēt skolu tīklu, jo nevaram atļauties tikai trīs skolēnus uz vienu skolotāju. Reformu īstenošana nav tikai vienas ministrijas - Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) - atbildība, svarīga ir arī autoceļu kvalitāte, kas ir Satiksmes ministrijas (SM) atbildība, svarīgi ir skolu autobusi, kas saistās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atbildību, savukārt Labklājības ministrijai (LM) jārada sociālais «spilvens» skolotājiem, kuri neatradīs citu darbu. Tāpat LM ar IZM jāvienojas par to, kā tiks finansēta un veidota pedagogu pārkvalifikācijas sistēma. Te vairs nevar būt runa par to, ka ministru vidū varētu būt politiskā konkurence. Par laimi, es redzu, ka izglītības ministrs un labklājības ministrs labi saprotas. Protams, daļa darba vienmēr jāizdara katrai ministrijai pašai, bet svarīgs ir arī citu ministriju atbalsts. Tāpēc visai tālākajai valdības rīcībai atslēgas frāze ir: «Spēsim sadarboties un virzīsimies uz priekšu, nevis katrs atsevišķi lēnām dreifēsim.»
Ministriju līmenī savstarpējas sadarbības pietrūkst?
Sadarbības pietrūcis jau 25 gadus.
Arī patlaban trūkst?
Patlaban labā ziņa ir tā, ka ministru sadarbība veidojas, bet jāpanāk, lai sadraudzētos arī ministriju «melnā» darba darītāji, kas pie ministriju sadarbības līdz šim nav pieraduši. Turklāt mums visiem jāiemācās darba plānus izklāstīt vienkāršos, paplašinātos teikumos, nevis sarežģītās, birokrātiskās frāzēs, no kurām grūti izlobīt jēgu.
Iepriekšējo valdību laikā vairāki ministri žēlojās par atbalsta trūkumu. Piemēram, bijusī izglītības ministre Mārīte Seile Dienai uzsvēra, ka viņai ir savs pedagogu algu reformu modelis, bet toreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs intervijā neslēpa, ka Seiles darbošanos neuzskata par ideālu. Jūsu valdībā šādu problēmu nav?
Es redzu priekšnoteikumus, lai šādu problēmu nebūtu, turklāt tieši Mārītes Seiles situācija ar skolotāju algu reformu bijusi pamācoša, jo norāda uz situāciju, kādu valdībā nevajadzētu pieļaut. Es domāju, ka Seiles kundze ir ļoti laba, zinoša speciāliste, bet situācija ar skolotāju algu reformu jau kļuvusi par analīzes vērtu piemēru tam, kā nevajag rīkoties. Mārītei Seilei nebija atbalsta ne no Finanšu ministrijas (FM), ne no viņas partijas, nemaz jau nerunājot par citiem politiķiem, kas vienmēr partejiski grib ielikt kādu sprungulīti riteņos. Turklāt reformā nebija iesaistīta ne SM, ne LM, nebija instrumentu, kā reformu veikt, iesaistoties citām ministrijām. Runājot par pedagogu algām, to nepieciešamā paaugstināšana būtu sasniedzama, ne jau visiem sadalot naudu, bet veicot arī strukturālas reformas. Mums jāizveido plāns iešanai uz rezultātu, nevis jādomā tikai procesuāli.
Jāapzinās arī tas, ka bīstamākie ir ne jau tie cilvēki, kuri argumentēti norāda, ka domā citādāk, bīstamākie ir tie cilvēki, kuri apgalvo: «Mēs jums piekrītam. Mēs jau tā darām, vai tad jūs neredzat, ka jūsu norādītajā virzienā jau tiek strādāts? Rezultāts būs!» Bet tad, kad jābūt rezultātam, tiek iesniegtas 88 lapas ar vispārīgām frāzēm.
Ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam dots uzdevums panākt ekonomiskās izaugsmes paātrinājumu - ja pēdējā laikā izaugsme ir 2-3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tad mērķis ir sasniegt 5%. Kā to panākt?
Šogad mēs ejam labākajā gadījumā uz 3% izaugsmi, bet plāni ir ambiciozi. Ja mēs neplānosim rīcību, lai nonāktu līdz 5% izaugsmei, tad būsim zaudētāji, jo mums ir priekšnoteikumi izmantot visas līdz šim neizmantotās rezerves un iet uz priekšu. Man ir prieks, ka Ašeradena kungs to atbalsta, turklāt viņš ir premjerministra biedrs, tāpēc būtu dīvaini, ja viņš neatbalstītu plānu, ka veidojam instrumentu kopumu, kas ļautu aiziet līdz 5% izaugsmei pārskatāmā laikā. Ja neko nedarīsim, nekas arī nenotiks.
Runājot par ceļu, kādu jāizvēlas, lai šo mērķi sasniegtu, tiekoties gan ar pašvaldību pārstāvjiem, gan ar uzņēmējiem, esat uzsvēris biznesa vides sakārtošanu. Uz to arī plānots koncentrēties?
Neizmantotās rezerves ir vairākas. Viens piemērs - es gatavojos braucienam uz Vāciju, kas paredzēts aprīļa beigās, un ierēdņiem mani būtu jāapbruņo ar ļoti skaidri saprotamiem Latvijas plāniem par to, ko mēs gribam sasniegt. Pagaidām man nav iesniegti saprotami piedāvājumi. Es ar skaudību raudzījos uz Igaunijas kolēģu vizīti Amerikā, jo bija redzams, ka igauņi skaidri zina, ko grib panākt. Svarīgi, lai šāda apkopota informācija būtu man kā premjeram un būtu arī katram mūsu valsts vēstniekam, arī katram Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atašejam.
Vēl viena neizmantotā rezerve saistās ar nodokļu sistēmas inventarizāciju. Aptuveni trešā daļa no mūsu IKP tiek veidota no nodokļiem. Tomēr, pastāvot vienādai sistēmai ar Igauniju, Latvijā nodokļi rada 28% no IKP, bet Igaunijā - 32% no IKP. Jautājums, kur Latvijā palikuši četri procentpunkti? Atbildes ir divas. Viena no tām - Latvijā pastāv milzīga ēnu ekonomika, kas ir lielāka nekā Igaunijā. Otra atbilde - ļoti sarežģītā atvieglojumu sistēma, kas deformējusi gan uzņēmēju ieinteresētību maksāt nodokļus, gan arī maksāšanas plūsmu.
Tāpat jāsakārto tiesiskā vide. Sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem sapratu - visiem bail no blēžiem, bet varbūt labāk sodīt vienu blēdi nekā atkal un atkal veidot jaunus noteikumus.
Es, protams, redzu, ka man piešķirtais uzticības avanss pamazām ir izsmelts, jo cilvēki sāk prasīt, kur ir valdības darba rezultāti, galu galā valdība jau gandrīz divus mēnešus strādā. Tāpēc es uzsveru - sakostiem zobiem, bet valdībai jāizveido darbu struktūra. Es vienmēr esmu bijis ļoti strukturēts cilvēks, un, ja mēs arī tagad valdības darbā neizveidosim struktūru un mehānismus tam, kā strādāt, tad netiksim pie rezultāta. Populistiski pasakot vienu saukli, pasakot otru saukli, parādoties uz žurnālu vākiem un kādu nosodot, politiķis var saglabāt reitingu, bet man būs kauns, ja pēc trim gadiem šis kuģis nebūs uzņēmis kursu. Patlaban kuģis dreifē un dreifē visa Latvijas ekonomika.
Ēnu ekonomikas apkarošanā jūs gaidāt aktīvu rīcību no finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas, kuras pārziņā ir Valsts ieņēmumu dienests (VID)? Ministre Dienai un citiem medijiem jau nepārprotami pateikusi, ka VID jāpadara efektīvāks, bet vai ar to pietiks?
Nav tik vienkārši. Ēnu ekonomikas vēzis jau sasniedzis tik milzīgus apjomus, ka vispirms jāatrod cilvēki, kuri vēlas godprātīgi strādāt. Es pats negribu dzīvot tādā valstī un negribu vadīt tādu valsti, kurā katrs var pagrābt un nozagt kopējo valsts naudu. Patlaban gan finanšu ministrei, gan visiem pārējiem jāsakož zobi un jāmēģina atrast cilvēkus, kuri nav iesaistīti negodprātīgajā sistēmā, un jāmēģina izveidot darbotiesspējīgu mehānismu, kas apkarotu blēdības. Svarīgi ir arī vienkāršot VID sadarbību ar tiem uzņēmējiem, kuri godprātīgi maksā nodokļus. Tiekoties ar lielajiem, legālajiem uzņēmējiem, kādu Latvijā ir daudz, secināju, ka godīgie uzņēmēji ir sabiedrotie, ar kuriem kopā veidot jaunu, godprātīgāku un efektīvāku sistēmu. Ēnu ekonomikas mazināšanai svarīgi, protams, ir arī tas, lai valsts amatpersonas detalizēti izskaidrotu, kur paliek nodokļos samaksātā nauda, un varētu pierādīt, ka šī nauda tiek izlietota atbildīgi.
Nodokļos samaksātās naudas tēriņi saistīti ar veselības aprūpes sistēmu, kurā problēmas saskata daudzi iedzīvotāji. Kā vērtējat veselības ministra Gunta Belēviča darbu?
Veselībā jāveic reforma, lai no 2018. gada sāktu darboties obligātās veselības apdrošināšanas sistēma. Protams, nevajag gaidīt brīnumu, ka visiem viss būs pieejams par velti, bet kāds no malas par to visu maksās. Tā nebūs. Tomēr noteikumiem jābūt skaidriem, definējot, kādus veselības aprūpes pakalpojumus segs obligātā veselības apdrošināšana un par kādiem pakalpojumiem būs jāmaksā pacientiem. Obligātās veselības aprūpes sistēmas ieviešana saistās ar vērienīgām pārmaiņām, tāpēc vispirms jāveic audits, kas izskata gan slēptās rezerves, gan to, kā līdz šim funkcionējusi naudas plūsma. Tikai pēc audita varēsim sagatavot turpmākajiem gadiem grafiku nozares funkcionēšanai.
Guntis Belēvičs, protams, ir neviennozīmīga personība un politiski jau patlaban ir mīnusos, bet jāņem vērā divas lietas. Pirmkārt, ikvienā nozarē ir tādi cilvēki, kuriem labs ir tikai tāds ministrs, kurš neapdraud viņu mieru un prot valdībā izsist nozarei naudu. Otrkārt, mēs neatkāpsimies no idejas, ka 2018. gadā obligātā veselības apdrošināšana jāievieš, jautājums ir par to, vai Belēviča kungs to varēs īstenot, un ja tas nebūs Belēvičs, tad kurš šo plānu realizēt varēs.
Veselības aprūpe ir sarežģīta nozare ar to, ka vēl grūtāk nekā izglītības jomā un pašvaldību sistēmā ir atšifrēt divus atšķirīgus rīcības motīvus - kāds nozares pārstāvis pretojas iecerēm tāpēc, ka ministrs tiešām kļūdās, un kāds nozares pārstāvis pretojas reformai, jo negrib pārmaiņas, bet grib tikai sev pēc iespējas vairāk naudas. Arī veselības aprūpes jomā mani visvairāk baida cilvēki, kuri sola: «Jā, mēs darīsim tā, kā jūs liekat darīt,» bet patiesībā neko nedarīs, tikai glaudīs galviņas saviem dakterīšiem un teiks, cik slikta ir FM, kura nezin kāpēc negrib dot nozarei 300 miljonus eiro, lai gan būtu jādod, jo veselības aprūpē viss taču ir kārtībā. Jāatceras, ka iepriekš obligāto veselības apdrošināšanu ieviest neizdevās. Jūs minējāt Seiles piemēru, bet ir arī kādreizējās veselības ministres Ingrīdas Circenes piemērs, kas ir līdzīgs.
Jā, Ingrīdai Circenei pietrūka politiskā atbalsta obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanai.
Tā bija, lēnām, lēnām nopluinīja, lēnām aprunāja un tad aizvirzīja projām no politiskās dienaskārtības.
Jūsu atbalsts veselības ministram Belēvičam ir?
Šobrīd ir, bet turpmākais ir ministra paša rokās. Mēs ar ministru turpināsim sarunas, kad būs izstrādāts saprotams Veselības ministrijas rīcības plāns, ko mēs varēsim analizēt. Diemžēl patlaban aprakstītos lapu «palagos» ir 300 miljoni eiro.
Aizsardzība un ar to saistītā drošība ir šā gada valsts budžeta prioritāte un arī plānota kā nākamā gada prioritāte. Cik lielā mērā drošības un aizsardzības jomā iedzīvotājiem vajadzētu paļauties uz valdību un valstiska mēroga pasākumiem, bet cik lielā mērā drošība ir katra paša rokās?
Ja runājam par Latvijas ārējo drošību, tad garants ir sabiedrotie, un Latvija dara visu, lai tiktu uztverta kā Eiropa, nevis sastāvdaļa, uz kuru kāds var izteikt pretenzijas, kāds atdot, kāds paņemt. Tas, no kā iedzīvotāji nav pasargāti, ir informatīvais karš jeb hibrīdkarš, tāpēc katram pašam jāsāk mācīties atšķirt informāciju no dezinformācijas un nepaļauties tikai uz vienu informācijas avotu. Mani uztrauc tas, ka parādās ļoti mērķtiecīgi rakstu interpretējumi latviešu valodā dažādos interneta portālos, bet cīņa ar informāciju internetā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, jo informācija izplatās ļoti plaši un strauji. Mani arī uztrauc tas, ka sociālajos tīklos pat visnotaļ zinoši politiķi, ieraugot, ka no viena, piemēram, Dienas raksta tiek no konteksta izrauta viena rindkopa ar mērķi parādīt, cik te, Latvijā, viss ir briesmīgi, cits citam sūta šo no konteksta izrauto informāciju ar piebildi, ka tā apstiprina tēzi, kas izsakāma ar frāzi «vissirslikti.lv». Mēs paši sevi graujam, paši vājinām Latvijas pozīcijas, un neapzināmies, ka ir kāds, kas par to priecājoties berzē rokas. Aizsardzība un drošība nav tikai labi apsargātas robežas, turklāt robežas mēs nosargāsim.
Vajadzētu pieņemt stingrāku regulējumu, lai ierobežotu Latviju nomelnojošas informācijas izpausmes, vai tomēr ne, jo tas radītu risku nonākt soli tuvāk tādai sabiedrībai, kādu mēs vēl atceramies un kurā pastāvēja ierobežojumi vārda brīvībai?
Tas ir grūts jautājums, jo robeža ir ļoti šaura. Turklāt šobrīd, ja klaju dezinformāciju aizliedz, tā atradīs spraugas, pa kurām atkal izplatīties. Mums jākoncentrējas uz sabiedrības izglītošanu, nevis informācijas izplatības ierobežošanu. Neesmu zaudējis optimismu arī par Latvijas krievvalodīgajiem, jo pazīstu daudzus krievvalodīgos mūsu valsts iedzīvotājus, kuri ir Latvijas patrioti. Nevar apgalvot, ka visi Latvijas krievvalodīgie vakarā mājās televīzijā klausās, ko saka Putins.
Jūs ļoti labi pazīstat pašvaldību vidi. Uzņēmēji un dažādas organizācijas, to vidū Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, uzsver, ka vajag mainīt nodokļu sistēmu, lai pašvaldības būtu ieinteresētas piesaistīt ne tikai iedzīvotājus, bet arī uzņēmējus. Kā vērtējat šādu ideju?
Visai skeptiski, jo nodokļu pārdale mērķi nesasniegs. Ja vien būtu atrodams finansējums, es atbalstītu mehānismu, kāds patlaban ir VARAM rīcības plāna piedāvājumā un paredz izveidot fondu, ar ko tiek atbalstīta pašvaldību labvēlīga attieksme pret uzņēmējiem un biznesam vēlamās vides veidošana. Savukārt mainot uzņēmumu ienākuma nodokļa sadalījumu, mēs nonāksim pie vēl drakoniskākas finanšu izlīdzināšanas. Latvijā vairāk nekā puse ekonomisko aktivitāšu koncentrējas Rīgā un Pierīgā. Ja veiksim nodokļu pārdali, tieši Rīgā un Pierīgā nonāks vēl vairāk naudas, bet tajās pašvaldībās, kurās objektīvi ir grūti piesaistīt uzņēmējus, jo nav ne resursu, ne infrastruktūras, naudas vairāk nekļūs. Rezultātā atkal vajadzēt atņemt naudu Rīgai un Pierīgai trūcīgāko lauku pašvaldību atbalstam. Ja Valmierai samaksās vairāk par ļoti labo uzņēmējdarbības vidi, tad skaidrs, ka nauda būs atņemta kādai citai pašvaldībai, un šī cita pašvaldība varbūt vairs nevarēs pat bērnudārzu uzturēt.
Ir gan jāatzīst, ka pašvaldību vadītāju ieguldījums saimnieciskās dzīves veicināšanā radikāli atšķiras, - ir mazu novadu vadītāji, kuriem ir receptes ekonomiskai izaugsmei, un gadās, ka liela novada mēram nav prasmes sadarbībā ar uzņēmējiem. Iespējams, vajadzētu izveidot Ministru kabineta balvu, ko piešķirt tam pašvaldības vadītājam, kas vislabāk atbalsta uzņēmējus. Vēl gribu uzsvērt, ka VARAM pārstāvjiem jāzina, kas ir spēcīgākie faktori katrā no pašvaldībām, un informācija par to jāiedod man tad, kad es braucu komandējumā, piemēram, uz Vāciju.