Ja lieto šādu apzīmējumu, jāsaka, ka putra ir gandrīz neizbēgama, un tā veidojas vairāku iemeslu dēļ. Sākšu ar to, ka mums ir saistības ne tikai pret eiro grupu, bet pret mums pašiem - pret Latvijā pieņemto Fiskālās disciplīnas likumu. Mēģinot to izstāstīt vienkārši, jāsaprot - likums paredz, ka mums ir jāorientējas uz strukturālo budžeta deficītu 0,5% no IKP apmērā. Un tad var notikt šī apmēra korekcija, ja, piemēram, runa ir par vienreizējiem izdevumiem, kas tiek tērēti kādu nepieciešamu reformu veikšanai. Problēma ir tā, ka šis «strukturālais deficīts» ir kā sniega cilvēks - par to daudz tiek runāts, bet neviens nav redzējis. Respektīvi, ideja ir tāda, ka tas samērojams ar to, kur konkrētā valsts atrodas ekonomiskajā ciklā. Ja jūs uzskatāt, ka jūsu ekonomika ir «zem» tās potenciāla, ka pārskatāmā nākotnē ieņēmumi palielināsies, tad jūs varat šim «strukturālajam deficītam» likt kaut ko klāt. Un otrādi - ja ir skaidrs, ka ienākumi objektīvu, ciklisku iemeslu dēļ nepalielināsies vai pat samazināsies. Diemžēl arī jēdziens «potenciāls» ir sniega cilvēks. Latvijas Finanšu ministrijai ir sava versija par to, mūsu centrālajai bankai sava, Eiropas Komisijai arī sava. Interpretācijas atšķiras.
Un var būt reālas sankcijas no Briseles puses?
Es nelietotu vārdu «sankcijas». Jūs izvirzāt mērķi - piemēram, deficīts ir 1% no IKP 2015. gadā. Un pieņemsim, ka jūs šo mērķi nesasniedzat, - deficīts ir 1,5%. Tad «ieslēdzas» korekcijas mehānisms, kas nozīmē, ka trīs gadu laikā jums, ja tā var teikt, pārtērētā daļa ir jākompensē.
Izdevumu samazināšanas daļa. Cik jēdzīgs ir šis princips, ka visām ministrijām bāzes izdevumi jāmazina solidāri vienādi? Manā neprofesionāļa skatījumā kādā ministrijā ietaupījums varētu būt 5%, kādā citā 1%. Šāda «solidaritāte» atgādina šodien nereti kritizēto «lineāro» samazinājumu krīzes gados.
Sākšu ar to, ka Straujumas kundze šos samazinājumus ir pieteikusi kā efektivitātes uzlabošanu. Ja mēs pieturamies pie izskanējušās versijas, ka dažām ministrijām samazinājums tomēr nebūs jāveic, tad man ir jautājums: vai tas nozīmē, ka ir kādas ministrijas, kurās efektivitāte nav jāuzlabo?
Diemžēl ir sajūta, ka šis jautājums - ministriju izdevumu reāla izvērtēšana - atkal ir nokavēts, vairs nav laika, jo, piedošanu, tai darba grupai, kas it kā turpināšot ministriju izdevumu pozīcijas vētīt arī pēc budžeta nodošanas Saeimai vai pat tā pieņemšanas, nav reālu mehānismu, kā, pieņemsim, jaunatrastās ietaupījumu pozīcijas reāli īstenot.
Šādā situācijā labākais risinājums, šķiet, varētu būt modelis, par kādu dzirdēts neoficiāli. Respektīvi, šie trīs procenti no izdevumiem, tēlaini izsakoties, tiek noņemti un atlikti «kastītē». Ja ministrija spēj pierādīt, ka ir efektīva, ka visi izdevumi ir patiešām nepieciešami utt., tad tai ir iespēja kaut ko no «kastītē» atliktā saņemt.
Te arī gribu piezīmēt, ka publiskajā telpā šie izdevumu samazinājumi tiek komunicēti mazliet nepareizi. Nav jau runa par to, ka būtu slikti, krīze, tādēļ kaut kas «jāgriež». Jā, nav tik daudz naudiņas, cik cerēts un gribēts, bet ne jau par to ir «stāsts». Runa ir par nepieciešamību publisko sektoru padarīt efektīvāku.
Ir tēze, ka ekonomiski pareizāk ir aplikt ar nodokļiem patēriņu, nevis ienākumus. Vai, no šāda viedokļa raugoties, var teikt, ka akcīzes nodokļa likmju celšana degvielai un alkoholam ir pareizs solis, varbūt pat nepietiekams?
Es negribu jūs «nosist» no jautājuma, tomēr te nepieciešams plašāks konteksts. Kādi ir mūsu stratēģiskie mērķi nodokļu politikā? Tātad ir tēze, ka mums vajadzētu sasniegt vidējo Eiropas līmeni - nodokļu ieņēmumi veido 33% no IKP. Par to tiek runāts gadiem, bet, kā tas reāli notiks, ja šobrīd ir 28%, nav skaidrs. Finanšu ministrija saka, ka tā būs izstrādājusi priekšlikumus uz 2016. gada nogali, kurus tad varēšot sākt apspriest 2017. gadā. Atvainojos, bet man ir šaubas - 2017. gadā ir pašvaldību vēlēšanās, gadu vēlāk - parlamenta. Nebūs gatavības kaut ko būtisku vai, pasarg dievs, nepopulāru darīt. Tas nozīmē, ka, visticamākais, līdz 2020. gadam mēs dzīvosim ar pašreizējo nodokļu ieņēmumu procentuālo apmēru.
Savukārt, ja tā, manuprāt, nevajadzētu nodokļu likmes staipīt šurpu turpu, pirms nav skaidrības par «lielo bildi».
Tātad arī akcīzes nepalielināt?
Tā es neteicu. To var darīt. Igaunija, piemēram, rīkojas līdzīgi. Bet ir jāsaprot, ka šādi jauninājumi, kā saka, maču neizvilks. Tie var dot kādus papildus ieņēmumus, kas, protams, ir labi, tomēr es rekomendētu vairāk orientēties uz ēnu ekonomikas apkarošanu.
T. s. bagātnieku nodoklis prognozēti izraisījis kritiskas piezīmes, tomēr, atklāti sakot, tās mazliet atgādina jau gadiem skanošos draudus Londonā - ja turīgajai sabiedrības daļai apgrūtinās dzīvi, firmas pārcelšoties uz Honkongu vai Singapūru. Bet nepārceļas.
Arī šajā jautājumā ir jāpaveras plašāk. Protams, var tā darīt, kā izskanējis, tas ir risinājums, kuram būs gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. Kā jebkurām nodokļu izmaiņām. Es tikai gribu atgādināt, ka pareizāk būtu šo ieceri saukt nevis par «bagātnieku» nodokli, bet «augsta līmeņa vadītāju» nodokli. Sabiedrības turīgākajā daļā ieņēmumu iegūšanas veidi ir dažādi. T. s. bagātnieki vairāk izmanto dividendes kā instrumentu, nevis algas. Savukārt nav dzirdēts, ka būtu plāns paaugstināt likmes dividendēm vai kapitāla pieaugumam. Respektīvi, iecere pašreizējā redakcijā trāpīs pa tiem augsta līmeņa vadītājiem, kuri tāpat maksā nodokļus, visu dara legāli. Tā ir šaura un maza niša, lai arī politiski populāra.
Mārtiņ, jūs labi zināt, ka neesmu kreisi orientēts, tomēr es nesaprotu: vai tad pašu turīgo cilvēku, t. sk. vadītāju, interesēs nav mazināt ienākumu nevienlīdzību - kaut vai tāpēc, lai pašiem drošāka dzīvošana?
Protams. Un ja šāda ideja patiešām tiks īstenota, pieļauju, ka konkrētā grupa paņurdēs, bet maksās; jo īpaši lielo starptautisko uzņēmumu Latvijas atzaros. Es tikai saku, ka pareizāk būtu, ja šis - paliksim pie šī nosaukuma - bagātnieku nodoklis ietu roku rokā ar patiešām nopietnu cīņu pret nodokļu nemaksāšanu. Jo pretējā gadījumā ir kaut vai psiholoģiski nekomfortabla situācija, ka, tā teikt, paņem no tiem, kuri nodokļus maksā, savukārt citi nodokļus nemaksā. Ka šo maksātāju virzienā tiek tērēti kontrolējošo institūciju cilvēkresursi, kurus lietderīgāk būtu virzīt ēnu ekonomikas apkarošanai. Un - te es atgriežos pie iepriekš runātā - vispirms vajadzētu tikt skaidrībā ar «lielo bildi».