Tagad visu uzmanība pievērsta Panamā atklātajam, taču iepriekšējās nedēļas nogalē tika publiskoti arī Fairfax Media un Huffington Post veiktās izmeklēšanas materiāli par to, kā virkne lielu starptautisko korporāciju ar korupcijas un kukuļdošanas starpniecību slēgusi tām izdevīgus līgumus ar Tuvo Austrumu, bijušās PSRS, kā arī Āfrikas un Āzijas valstīm.
Izmeklēšana ir balstīta uz pētnieku rīcībā nonākušo Monako bāzētas tā kā naftas, tā kā lobētāju kompānijas Unaoil e-pasta saraksti (par kuru tiek apgalvots, ka tā iegūta likumīgā ceļā), bet secinājumi ir apmēram šādi: Unaoil, kuru izveidojuši emigranti no Irānas, multimiljonāru Ahsari ģimene, laika posmā no 2002. līdz 2012. gadam bijusi starpniece tādu valstu kā Irāka, Irāna, Jemena, Sīrija, Lībija, Alžīrija, Angola, Tunisija, Kazahstāna, Dienvidāfrika u. c. augsta ranga amatpersonu, ieskaitot ministrus, piekuļošanā tādu kompāniju kā Halliburton, Honeywell, Rolls-Rouce, Petrofac, Siemens, bijušā Man Turbo, Samsung, Hyndai un vēl citu interesēs. Par kādām summām ir runa, pagaidām netiek minēts, aprobežojoties ar «daudziem miljoniem», taču ar mājienu daudzu desmitu, ja ne simtu miljonu eiro, bet varbūt pat vēl lielāku summu virzienā.
Ahsari ģimenes pārstāvji, kas ir savi cilvēki tā dēvētajās augstākajās aprindās, protams, noliedz visas apsūdzības, savukārt korporācijas apgalvo, ka bijušas pārliecinātas - tām ir darīšana ar godīgiem lobētājiem. Pētnieki tikmēr, atsaucoties uz viņu rīcībā esošajiem dokumentiem, apgalvo - nav ne mazāko šaubu, ka augstākās vadības līmenī ja ne visi, tad daudzi visu ir zinājuši, sapratuši un atbalstījuši.
Šobrīd savas izmeklēšanas par atklājumiem, ko paši pētnieki dēvē par «lielāko korupcijas skandālu pasaules vēsturē», ir sākušas uzreiz vairāku valstu, kuru kompānijas varētu būt iesaistītas kukuļdošanas darījumos, varas iestādes. Ņemot vērā iespējamos kukuļdošanas mērogus, kā arī kukuļdevēju vārdus, Unaoilgeitai vajadzētu atrasties vai visu pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, taču tā dēvētie globālie mediji skandālu vismaz pagaidām ignorē.
Protams, var pieņemt, ka rezervētā attieksme saistīta ar nevēlēšanos pārsteigties, apsūdzot lielas korporācijas ētisko normu un likumu pārkāpumos. Attiecību sabojāšana vai pat tiesāšanās ar starptautiskajiem gigantiem var maksāt dārgi, kamdēļ labāk nogaidīt. Tajā pašā laikā var gadīties, ka plašsaziņas līdzekļi, kuri tik labprāt un nosodoši vēsta par korupciju attīstības valstīs, vienkārši nezina, ko teikt (vai nevēlas neko teikt) brīdī, kad kārtējo reizi apstiprinājies - viens no būtiskākajiem šīs korupcijas iemesliem ir tieši attīstīto valstu lielo kompāniju darba metodes, pie kam šoreiz ir runa vairs ne par kādu melno avi, par kuru vienmēr iespējams pateikt, ka tā nejauši ieklīdusi labā ģimenē, bet gan par masveidīgu tendenci.