Uzņēmuma iecere paredz, ka jaunās ekspozīcijas centrālā loma būs ierādīta pašiem mākslas darbiem, kas būs integrēti multimediālā infrastruktūrā. «Mūsu uzdevums ir palikt šķietami nemanāmiem,» atzīst Dd līdzīpašnieks Dāvids Mitrēvics. Tāpat kā citos savos projektos, uzņēmums ir centies pārstāvēt apmeklētāju intereses, lai viņi varētu apskatīt unikālos eksponātus, izlasīt par tiem informāciju, noorientētos muzeja telpās, kas pēc rekonstrukcijas, restaurācijas un paplašināšanas darbiem ir kļuvušas vairāk nekā divas reizes lielākas, un gūt patīkamu pieredzi.
Apslēptie brīnumi
«Tajā nebūs brīnumu,» uzsver Jānis Mitrēvics un piebilst, ka ekspozīciju veidotāji nereti vēršas pie tehnoloģijām, lai pārsteigtu apmeklētājus, taču pašmērķīga to izmantošana noved pie straujas projekta novecošanas. Viens no pēdējā laika veiksmīgākajiem piemēriem ir Valsts muzejs (Rijksmuseum) Amsterdamā, kas pērn ieguva Eiropas Gada muzeja balvu. «Tajā it kā nekā nav,» saka Dd pārstāvis, taču detalizētāka iedziļināšanās ļauj atklāt tūkstoš nianšu un neskaitāmu problēmu atrisinājumus. «Es ilgi stāvēju pie kādas vitrīnas, līdz sapratu, ka tas ir ledusskapis.»
Savus īpašos eksponēšanas risinājumus ir sagatavojis arī latviešu uzņēmums. Dd ir atradis veidu, kā kopā ar citiem mākslas darbiem izstādīt arī grafikas un fotogrāfijas, kas līdz šim bija aplūkojamas citās (tumšākās) telpās. «Lai cilvēkiem būtu iespēja tās apskatīt kontekstā un vienlaicīgi nesatraukt restauratorus,» sarunā ar laikrakstu Diena stāsta Dāvids Mitrēvics. Savukārt ejā līdzās neeksponētā muzeja krājuma glabātuvei tiks izveidota animēta projekcija, kas atklās tajā esošo darbu autoru vārdus, kuri izgaismosies, reaģējot uz garāmgājēju kustību.
Lego klucīšu sienas
«Tas bija sāpīgs lēmums,» par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbinieku izvēli attiecībā uz eksponējamiem darbiem teic Dāvids Mitrēvics, jo ir skaidrs, ka darbus nevar izlikt no grīdas līdz griestiem kā tapeti, un akcentē, ka notiks to rotācija. «Pastāvīgā ekspozīcija ir jāmaina ik pēc trim pieciem gadiem,» bilst Dd pārstāvis, turklāt jaunās izstāžu zāles ļauj pievērsties atsevišķiem autoriem un piedāvāt mainīgās ekspozīcijas ar viņu darbiem (šī gada augustā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks atklāta izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla darbu izstāde).
Uzņēmums ir atbildīgs arī par visa muzeja vienotas vides radīšanu - norāžu dizainu, ugunsdzēšamo aparātu kastēm, ekspozīciju uzraugu krēsliem un citām lietām. Mainīgo izstāžu zālēm Dd ir izdomājis starpsienu radīšanai nepieciešamas sastāvdaļas, kuras varēs izmantot dažādās konfigurācijās atkarībā no konkrētās ekspozīcijas rīkotāju vēlmēm. «Tie ir kā lego klucīši, no kuriem var uzbūvēt nepieciešamās konstrukcijas,» salīdzina Jānis Mitrēvics un domā, ka šīs jaunās ekspozīciju zāles varētu veicināt rosību vietējo mākslinieku un ārvalstu izstāžu organizētāju vidū.
Balvos kā Parīzē
Uzņēmuma Dd pirmsākumi ir meklējami 2000. gadā ar Ventspils muzeja ekspozīcijas izveidošanu. Savā darbībā tas ir realizējis vairāk nekā 70 projektu. Ļoti vērienīgas ieceres uzņēmums ir īstenojis Azerbaidžānā. To vidū īpaši ir izceļams Gobustānas Petroglifu muzejs, kas 2013. gada Eiropas Gada muzeja balvas pasniegšanas ceremonijā izpelnījās žūrijas speciālbalvu. Jaunāko Dd darbu sarakstā var piesaukt Atašgaha tempļa muzeja ekspozīciju Azerbaidžānā, dzejnieka Imanta Ziedoņa muzeja projektu un Aspazijas mājas Dubultos digitālo ekspozīciju.
«Pirms kāda laika Latvijas muzeji bija sērdienīšu lomā, taču patlaban tie piedzīvo savu atdzimšanu,» savos novērojumos dalās Jānis Mitrēvics un vērš uzmanību uz vienu no galvenajiem virzītājspēkiem - apmeklētājiem, kuri kļuvuši daudz izglītotāki un līdz ar to prasīgāki, jo viņi ir daudz ko redzējuši gan klātienē, gan arī digitāli. «Muzejam Balvos ir jākonkurē ar muzeju Parīzē,» uzskata Dd pārstāvis (pērn uzņēmuma veidotā Balvu novada muzeja digitālā ekspozīcija ir ieguvusi Latvijas Muzeju biedrības balvu kategorijā Gada ekspozīcija). Vairāk informācijas dd.lv.