Sākumā bijis bail
«Kad sāku strādāt, jaunības maksimālismā bija vēlme mainīt pasauli. Bija doma, ka visu varu, visu māku. Ja izmantojam salīdzinājumus - agrāk skolotājs bija viena mūzikas instrumenta spēlētājs, bet XXI gadsimtā viņam ir jābūt cilvēkam orķestrim. Kaut kur lasīju, ka skolotājs ir vienīgā dzīvā būtne, kas spēj nostāties pret baru. Diezgan nežēlīgs, bet precīzs skolotāja profesijas raksturojums,» Dienai stāsta R. Muižniece. Viņas audzināmajā 10. klasē mācās 33 skolēni vecumā no 16 līdz 39 gadiem. Tomēr skolā kopumā vecākajam audzēknim ir 44 gadi. Tā arī ir vakarskolu specifika - faktiski īsteno gan mūžizglītības prasības, gan sociālo darbu.
Pirmajā reizē, kad uzzinājusi, ka jāmāca būs arī pieaugušie, pedagoģei bijis bail, taču ar laiku sapratusi, ka tieši viņi ir tie centīgākie - zina, ko vēlas sasniegt, kāpēc apmeklē skolu, ir motivētāki, labāk plāno savu laiku. Tomēr vienlaikus tas ir sarežģītāks darbs, jo katram no pieaugušajiem ir sava personiskā pieredze, kas dažkārt spēj ietekmēt mācību vielas apguvi. Līdz ar to skolotājam jāplāno darbs tā, lai mācību viela būtu saistīta ar šo cilvēku pieredzi, lai parādītu, kā konkrētās zināšanas palīdz izprast apkārtējo pasauli. Runājot ar pieaugušajiem, R. Muižniece arī secinājusi - šie cilvēki apzinās, ka bez izglītības viņi nav konkurētspējīgi darba tirgū. Daudzi ir jau strādājuši ārzemēs, izbaudījuši, ko nozīmē adekvāts atalgojums par savu darbu, bet atrast darbu, kas būtu piemērots viņiem, traucējusi gan valodas nezināšana, gan apkārtējo attieksme pret svešzemniekiem, gan personiskās problēmas.
Nav kā datorspēlē
Tomēr ne tikai pieaugušo zināšanu apguve jāsaista ar nākotnes iespējām - būtiski tas ir arī jauniešiem. Skolotāju visvairāk uztrauc fakts, ka Latvijā ir 50 tūkstošu jauniešu, kuri nestrādā un nemācās. «Tātad viņi ir kaut kādā veidā pazaudējuši vēlmi doties uz priekšu un attīstīties,» nosaka pedagoģe. Diemžēl iezīmējas vēl cita negatīva tendence - ar katru gadu skolēnu izglītības līmenis krītas. «Manuprāt, to nosaka divu faktoru sadursme: no vienas puses, izglītības prasības, no otras puses - vieglas, ērtas dzīves sludināšana interneta vidē un masu medijos. Tas ir kā datorspēlē - zaudējot dzīvību, tā pēc laika atjaunojas. Dzīvē tā nenotiek, ir tikai viena iespēja, kas jāizmanto,» uzsver R. Muižniece.
Tā kā jauniešiem ir nepieciešams darboties, izpausties, pārliecināt sevi un savus tuviniekus, ka viņi var izdarīt kaut ko jaunu, apgūt sociālās prasmes, skolotāja regulāri piedalās dažādos projektos un konkursos un ar skolēniem iegūst arī ļoti labus rezultātus. Viņa atzīmē, ka iepriekš šie jaunieši, iespējams, bijuši neaktīvi, viņiem netika uzticēti pienākumi, bet skolā jāiesaistās visiem, jo, tikai kopīgi darbojoties, jaunieši var pilnveidoties. Tas gan ne vienmēr ir viegls darbs. «Citreiz puņķi un asaras šķīst uz visām pusēm, ir aizvainotas sejiņas, uzmestas lūpas abās iesaistītajās pusēs, bet tā sajūta, ka ir izdarīts kaut kas liels, ka šo smago darbu rezultātu var redzēt citi viņu vienaudži, vecāki, - tas visu nosver ar pozitīvu zīmi,» atzīmē skolotāja.
Viņa arī cenšas atspēkot mītu, ka vakara vidusskolās mācās tikai pieaugušie un «sliktie» jaunieši. Skolēni visā pasaulē esot vienādi. Vienmēr būs tādi, kas atnāk uz skolu tikai tāpēc, ka viņus spiež kādi apstākļi. Būs tādi, kas nāk tikai izklaidēties, izrādīties, un arī tādi, kas vēlas iegūt jaunas zināšanas. Svarīgi ir spēt ar savu personību jauniešus aizraut, un, pēc R. Muižnieces kolēģu teiktā, viņai tas izdodas.
Vēlēšanās zelta zivtiņai
Runājot par nākotni, skolotājai ir trīs vēlēšanās, ko izteikt zelta zivtiņai. Pirmkārt, šajā profesijā vajadzētu ienākt vairāk vīriešiem, lai mainītos dzimuma lomu īpatsvars. Otrkārt, skolās aizvien vairāk būtu nepieciešams izmantot modernās tehnoloģijas. Savukārt trešā vēlēšanās saistīta ar jauniešu karjeras izvēli - skolotāja vēlētos, lai būtu arī tādi jaunie cilvēki, kuri aizrautos tieši ar šo cienījamo un seno profesiju. Kā to panākt, viņa gan nevar atbildēt, jo prestiža un algas jautājums tas nav. Var vienīgi mēģināt ieinteresēt ar skolotāja profesijas ideāliem.