Pieļauju, ka meitene no Smiltenes, kuras vecāki nebija vieglatlēti, bērnībā nesapņoja par šķēpmešanu. Kā nonāci pie šādas izvēles?
Bērnībā gribēju būt SWAT [Speciālo uzdevumu vienība], ne par šķēpmetēju, bet dzīve iegrozījusies tā, un tagad citu nodarbi sev nevaru pat iedomāties. Otrajā klasītē visas manas draudzenes trenējās pie Guntara Marksa. Es biju augumā vismazākā, lai gan tagad tas šķiet neticami, bet tik un tā devos līdzi viņām. Sākās ar daudzcīņu, izmēģināju visus sporta veidus. 2005. gadā aizbraucām uz šķēpa mešanas sacensībām, un tikai tajās pirmo reizi paņēmu rokās šķēpu. Izcīnīju medaļu. Tā man ir vismīļākā no visām, un sacensībās tā man vienmēr ir līdzi somā kā veiksmes simboliņš.
Salīdzinoši daudz Latvijas puišu sasniedz labus rezultātus agrā vecumā, bet tad zaudē konkurentiem. Ar mūsu meitenēm ir otrādi - viss pakāpeniski iet uz augšu. Kā to izskaidrot?
Manuprāt, puišiem ir diezgan grūti, jo ārzemēs ir ļoti daudz labu metēju. Kaut kur kaut kā viņiem pietrūkst. Meitenēm ir mazliet citādi. Es 20 gadu vecumā nevaru konkurēt ar vecākām sievietēm, kuras jau ir nobriedušas. Mūsu pašu pasaules rekordists Zigismunds Sirmais meta 84 metrus jau 18 gados - un ar tādu rezultātu var uzvarēt pat olimpiskajās spēlēs. Arī Vadims Vasiļevskis savus labākos rezultātus guva, kad bija mazliet jaunāks. Varbūt tāpēc, ka jaunībā vēl bija emocijas, viss virmoja.
Runājot par mīļākajām medaļām, vai šogad izcīnītais Eiropas U-23 čempionāta zelts nav mīļāks par pirmo godalgu?
Tagad šī ir mana mīļākā medaļa. Pirms tam man bija divi jaunatnes čempionātu sudrabi, vienmēr bija kaut kā pietrūcis. Tie man bija sāpīgie sudrabi. Arī ārzemnieces mani sauc par silver girl jeb sudraba meiteni, jo divus gadus pēc kārtas pēc identiska scenārija paliku otrā: visu laiku bija līdere, bet pēdējā metienā manu rezultātu kāds pārspēja. Par pieciem centimetriem...
Konkurentes tevi par sudraba meiteni sauc ļauni vai ar iejūtību?
Man liekas, ka puse uz pusi. Sāncenses paliek sāncenses! Var aprunāties, bet iekšā sēž tā konkurence.
Kas tev ir un kā vēl nav no tā, kas piedien labam šķēpmetējam?
Man vēl nav spēka, bet tas nāks ar laiku. Man ir garās ekstremitātes. Daudzi ārzemju treneri nāk klāt, fotografējas un saka: «Cik tu gara, slaida un skaista! Tu vari to metienu pavilkt garāku.»
Kad olimpiskās atlases pēdējā dienā Lietuvā izpildīji normatīvu un kad pirms pāris nedēļām ar pēdējo metienu izpildīji pasaules čempionāta B normatīvu ar apskaužamu precizitāti - tieši 60 metru, netrūka tādu, kas apšaubīja rezultātu godīgumu. Vai tas tevi aizvainoja?
Protams. Kad uzmetu to pēdējo metienu, biju pārliecināta, ka ir kaut kur tuvu, bet nav izpildīts normatīvs. Aizgāju ģērbties, un tad visi pēkšņi sāka bļaut. Pagriezos un ieraudzīju - 60,00. Aizgāju pie treneres un teicu, ka neticu, ka gribu pārbaudīt. Aizgājām pie mērinstrumenta, un tur tiešām bija rakstīts - 68,004. Atņemot no tā astoņus metrus, ir precīzi 60,00 metri. Bija pilnīgs šoks, pati neticēju. Ņemot vēl vērā to, ka pērn ar četriem centimetriem pāri kvalificējos Londonai, kad uzzvanīju saviem vecākiem un pateicu, ka uzmetu 60,00, viņi man neticēja. Teica: «Nu ko tu āksties, Līna?! Ja uzmeti slikti, saki!» Laikam man Dieviņš stāvējis klāt, vai arī pati māku precīzi iemest, kur vajag. Bet visi tie komentāri, kas bija pēc tā raksta, gandarījumu nedeva. Trenere jautāja, vai es būtu priecīgāka, ja būtu uzmetusi 59,99 metrus. Es teicu, ka labāk būtu bijis tāds rezultāts nekā vēlāk tie apvainojošie komentāri. Tad es intervijā teicu, ka nebraukšu uz pasaules čempionātu, ja pēc nedēļas neuzstādīšu personīgo rekordu. Bet diemžēl (iesmejas) es to izdarīju.
Kāpēc diemžēl?
Ja godīgi, es jau biju gatava atpūtai, jo viss šogad ir izdarīts. Bet, ja reiz esmu visai Latvijai apsolījusi, ka labota personīgā rekorda gadījumā braukšu uz pasaules čempionātu, tad diemžēl jābrauc.
Ja tu, piemēram, būtu tā nosolījusies tikai pie sevis, nevis publiski, tu nebrauktu uz Maskavu?
Es domāju, ka jā - nebrauktu. Arī tagad nav simtprocentīgas vēlmes braukt uz pasaules čempionātu, jo, skrienot pēc normatīva, kas nav nekāds maziņais, esmu ieguvusi tik daudz visādu sīku traumu… Šobrīd patikas nav. Trenējos un visu daru, bet caur sāpēm. Dakteri saka, ka nevajagot turp braukt, ka jāgatavojas nākamajam gadam un jāatpūšas, bet…
Līdz šim tu biji lielākā vai mazākā citu mūsu šķēpmetēju ēnā, bet tagad no tevis cer sagaidīt pārsteigumu Maskavā.
Es vienmēr esmu zinājusi, ka cilvēki grib vairāk un vairāk. Bet es nezinu, vai man 20 gados ir jāmet tādi rezultāti. Mana fiziskā sagatavotība varbūt ir man priekšā, bet tehniskais izpildījums vēl skrien pakaļ. Ja pēkšņi visas lietas sakrīt, tad varu uzrādīt ļoti labu rezultātu. Kamēr man tās lietas vēl klibo, tikmēr ir tie 59 metri. Tas 61,90 metiens arī nebija perfekts. Augšdaļā varbūt vēl bija tehniski izpildīts, bet abas kājas bija pavisam ne tā.
Viens no apsvērumiem, kāpēc tev nav sevišķi lielas vēlmes braukt uz pasaules čempionātu, ir tas, ka jau esi garantējusi sev A sastāvu nākamajai sezonai?
Jā. Nākamgad ir Eiropas čempionāts, kur jāiekļūst sešniekā - augsts rezultāts jāuzrāda. Jābūt labai veselībai.
Cik lielu cenu veselības ziņā samaksāji par jaunu personisko rekordu?
Daudz spēka, enerģijas. Papildu savainojumu nav, bet pastiprināts vecais.
Mūsu vīri šķēpmetēji savā starpā nav pārāk draudzīgi, bet jūs, meitenes, satiekat tīri labi. Kāpēc tā?
Mēs varam pačalot, kopā aiziet iedzert tēju. Mums ir viens menedžeris, kurš visas sūta uz vienādām sacensībām. Dimanta līgas posmā Romā bijām visas trīs, un visa ažiotāža bija par to, ka trīs latvietes vienā posmā startē. Varbūt katram ir savas vērtības, kas nesaslēdzas ar cita, un tad rodas tādas problēmas kā puišiem. Bet varbūt vienkārši puiši tēmē tikai uz vienu pozīciju - pirmo, un pārējās viņi nevar sadalīt. Es, piemēram, saprotu, ka esmu maziņā, tāpēc vēl nelecos ar lielajām, jo zinu, ka viņas ir spēcīgas fiziski un tehniski. Bet man vēl ir pieci gadi, lai pietuvotos viņām.
Un tad sākt lekties?
Un tad sākt lekties, jā.
Pastāsti par Dimanta līgas posmu Romā, kad vispār debitēji šajās sacensībās!
Dimanta līga mēroga ziņā ir kaut kas pa vidu starp pasaules un Eiropas čempionātu. Piemēram, nupat Londonā bija izpārdotas pilnīgi visas biļetes. Būtībā startēt tur būtu aptuveni tas pats, kas olimpiskajās spēlēs. Atšķirība vien tā, ka Dimanta līgu tu neuztver tik nopietni. Tu vienkārši ej pēc naudas. Man primārais ir veselība. Ja tā nav kārtībā, tad visus metienus nemetu. Nav jēgas pāris grašu dēļ sabojāt veselību. Protams, ja vari mest pirmās vietas līmenī, tad ir cita lieta - divdesmit tūkstoši dolāru. LOV tādas finanses nevar piedāvāt.
Ar olimpisko zeltu var.
Jā, redz, kā ir - tev jāgatavojas vienam nozīmīgam mačam, no kura tev viss ir atkarīgs. Es pat nezinu, vai par U-23 medaļu es dabūšu prēmiju. Tagad vēl ir basketbolisti, tā ka laikam tiešām neko nedabūšu. (Smejas.) Bet man ir prieks par viņiem! Biju arī uz U-18 izlases spēlēm.
Basketbolisti varētu saņemt, un tad arī pārējos gan jau prēmēs. Kā savulaik makšķerniekus.
Jā, tajā gadā es vispār sajutos bēdīga, jo es biju izcīnījusi vienīgo medaļu tajā gadā - sudrabu. Un tad likās, ka jāpāriet uz makšķerēšanu vai šahu. (Smejas.)
Atgriezīsimies pie debijas Dimanta līgā! Kā tas bija?
Pirmais, kas iekrita acīs, bija iesildīšanās stadions, kam apkārt bija pilns ar statujām. Manuprāt, tas bija visskaistākais iesildīšanās stadions, ko esmu redzējusi. Visas meitenes tur nobildējāmies. Emocijas lija pāri malām. Izej iesildīties, turpat blakus [pasaulslavenais sprinteris Useins - aut.] Bolts. Apziņa, ka piedalies vienās sacensībās ar viņu, ir glaimojoša. Arī Londonas olimpiskajās spēlēs visas meitenes ar viņu nobildējāmies. Tas, ka Romā bijām arī ar Madaru [Palameiku] un Sintu [Ozoliņu-Kovalu], palīdzēja justies kā mājās, bija drošības sajūta. Ar otro metienu uzrādīju savu sezonas labāko rezultātu. Izdarot to tieši augsta mēroga sacensībās, jādomā, ka psiholoģiski esmu labi sagatavota. Kad vajag, saņemos. Man mazliet grūtāk saņemties Latvijā, jo šeit uz sacensībām ierodas simts vai mazliet vairāk cilvēku, un tie paši ir sportisti. (Smejas.) Nav tā, ka ierodies stadionā, un tur tribīnēs nav nevienas brīvas vietas. Startēt tādā stadionā ir ļoti laba sajūta.
Vai nebija tādu, kas gribēja nobildēties ar trijām latvietēm?
Ir bijis! Olimpiskajās spēlēs. Arī kad pagājušajā gadā Eiropas čempionātā Helsinkos visas trīs iekļuvām finālā. Reiz mēs visas trīs bijām Marokā, un visi ar mums gribēja bildēties. Esam taču arī garas un blondas, tāpēc tur jutāmies gandrīz kā dievietes.
Un kā tu tādā lomā juties?
Nu, tā kā Bolts laikam. (Smejas.)
Runājot par Boltu. Nesen uzvirmoja dopinga skandāls ar sprinteru līdzdalību. Vai pieļauj domu, ka arī šķēpmešanā var būt kas līdzīgs?
Es kaut kā neesmu dzirdējusi, ka tik daudz šķēpmetēju tiktu pieķerti dopinga lietošanā. Ja nemaldos, 1992. gadā no astoņiem sprinteriem finālā septiņi tika pieķerti. Tas laikam viņiem raksturīgi. Bet, starp citu, viņiem asinīs tika atrasta viela, kas vairāk paredzēta savainojumu sāpju mazināšanai, nevis ātruma palielināšanai. Smalkāk neko nezinu. Es dzeru tikai vitamīnus. (Smejas.)
Ko iespēsi Maskavā?
Man vislabākie rezultāti ir tad, kad neesmu sastresojusies. Arī U-23 čempionātā vislabākais metiens man padevās jau tad, kad biju droša par zeltu. Maskavā darīšu visu, ko spēju, ko ķermenis ļaus. Nekad nav bijis tā, ka nesakožu zobus. Pirms tam nevēlējos braukt uz turieni, jo ar 60 metriem nevar pretendēt uz finālu. Ja nevari cīnīties par augstām vietām, tad kāpēc vispār turp braukt?
Divpadsmitnieks der?
Jā, tas jau sagādā gandarījumu.