Mūkusalas mākslas salona Lielajā zālē līdz 2. aprīlim skatāma gleznotāja Jura Utāna jaunāko darbu izstāde Invāzija, kurā viņš pievēršas pēdējā laika sociālajām aktualitātēm un problēmām. Gleznu vizuālais pamats ir apkārt notiekošais, ar kura palīdzību ieskicētas mūsdienu urbānās drāmas un traģēdijas - vardarbība, agresija, politiskās vides meli.
Mākslinieks stāsta, ka politika un sabiedriskie procesi viņu interesējuši vienmēr un tikuši atspoguļoti arī mākslas darbos, taču Utānam saistoša šķiet arī pilsētvide - tās ainava, detaļas, procesi -, tāpēc sākotnēji bijusi iecere veidot darbu grupu ar nosaukumu Urbāns. «Jau biju ķēries pie darba, kad 2014. gadā norisinājās Krievijas agresija Krimā, un sapratu, ka nevaru šo tēmu negleznot! Tā tapa izstādes pirmais darbu cikls ar zaļajiem cilvēciņiem galvenajā lomā,» skaidro J. Utāns. Grafiski izteiksmīgajos lielformāta gleznojumos ar plašu saturisko amplitūdu tiek risināts sarežģīts dzīves rēbuss, kur reālā vide dabiski saplūst ar ireālo, kairinot redzi un prātu. «Kad Parīzē notika terorakti, skatījos televizoru un atcerējos kādu savu senāku darbu ar kalašņikovu un Eifeļtorni fonā. Mazliet mistiski tas konteksts saslēdzās,» atceras mākslinieks. Terorisma tēmai veltītie darbi veido otru izstādes tematisko bloku. Utāna darbu vēstījums ir visai tiešs un kritisks, tas nemoralizē, bet gan aicina ieraudzīt būtisko un izturēties pret to atbildīgi.
Utānu var dēvēt par sociālās mākslas pārstāvi, kas visos laikos uzrunā skatītāju ar dzīvē sastopamo sociālo absurdu, kādu ir ne mazums. Viņam patīk provocēt cilvēku reakciju, tādā veidā aicinot piedalīties procesā, ko sauc par dzīvi. Savā mākslā viņš lieto simbolu valodu, kas kritiskā veidā vērš uzmanību uz sociāli, ētiski un jaunajā izstādē arī politiski amorālo. Ar sev raksturīgiem paņēmieniem J. Utāns konfrontē dažādu sabiedrības grupu locekļus, aicinot kritiski izvērtēt to ietekmi uz sabiedrības ideāliem. Piemēram, izstādē redzamajos darbos J. Utāns iztirzājis arī bēgļu tēmu, aicinot vērtēt, kas ir nācijas identitāte, cik tālu var sniegties humānisms un vai tiešām pastāv globālas sazvērestības teorijas. «Māksla var rosināt skatītāju domāt, dod vielu pārdomām. Manas gleznas nav dekoratīvas, tā nav dzīvokļa sienām domāta māksla,» uzskata J. Utāns un smejoties aicina neuzlūkot viņu par pesimistu, kas visur redz tikai ķibeles, patiesībā viņš esot dzīvespriecīgs cilvēks, kam vienkārši patīkot provokācijas un mudināt cilvēkus domāt par neērtiem jautājumiem. Kaitina J. Utāns ne tikai ar gleznu saturu, bet reizēm arī ar formu, jo darbos izmantojis tādus materiālus kā cilvēku mati un mirušas mušas, kas vienam otram var izraisīt šermuļus, bet mākslā ir vienlaikus gan tehniski risinājumi, gan simboliski domas nesēji.