Šķiet, mazliet mulst arī paši vides eksperti, plašākai nespeciālistu auditorijai stāstot par šo tēmu. Kad Dabas Diena kopā ar LVM vides eksperti Ievu Rovi apciemoja vecu priežu mežu kāpu zonā, pētot augu valsts dažādību un izmaiņas gadu gaitā, kā vienu no pozitīvajiem aspektiem pārsteidzošā kārtā Ieva minēja arī... uguni.
Dabiskos apstākļos ar minimālu cilvēku ietekmi augušos skuju koku mežos augu un dzīvnieku sugu dažādība veidojusies periodisku ugunsgrēku rezultātā. Mūsdienās šī dabiskā traucējuma ietekme mežos ir stipri ierobežota. Tāpēc tajos sugu daudzveidība ir kļuvusi nabadzīgāka. Pēkšņi un nekontrolēti mežu ugunsgrēki, protams, ir liela nelaime, postoša kā augu un dzīvnieku valstij, tā arī cilvēkiem un viņu saimnieciskajai darbībai, taču pareizā vietā, laikā un vides speciālistu kontrolē veikta dedzināšana ir pozitīva un dabai nepieciešama, un kā vienu no apsaimniekošanas veidiem nelielās, īpašās platībās to praktizē daudzviet pasaulē. Šogad Dabas aizsardzības pārvalde Eiropas Savienības LIFE programmas projektu For-rest un NAT-Pprogramme ietvaros plāno šo apsaimniekošanas praksi pārbaudīt Latvijā dažās aizsargājamās dabas teritorijās apmēram trīs hektāru kopējā platībā. Dabā pastāv ekosistēmas un sugas, kas atkarīgas no uguns ietekmes, bet kuras mūsdienās lielākoties pieskaitāmas pie izzūdošām un apdraudētām, piemēram, ļoti reti sastopamais augs grīņu sārtene, kā arī degumu krāšņvabole un zaļā vārna.
Daudzviet pasaulē, piemēram, Skandināvijas valstīs, kontrolētā jeb regulētā dedzināšana tiek plaši izmantota īpaši aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanā bioloģiskās daudzveidības atjaunošanas un uzturēšanas nolūkos. Sadegot biezajam sūnu slānim un apdegot koku stumbriem, izveidojas retām sugām nepieciešamie apstākļi un palielinās dažādu sugu daudzums.