gada banku krīzei, kas neatgriežami sašķēla tautu vinnētājos un zaudētājos un mazināja paļāvību uz senču dieviem, ja reiz tie nespēj mūs laikus brīdināt no finanšu piramīdām un pašu alkatības. 1993. gada 22. jūnija SestDienas pirmo lapu rotāja liels raksts Jāņos no pašas Vairas Vīķes-Freibergas, tolaik gan vēl «tikai» profesores, bet jau ar kapacitāti i pašam Bilam Klintonam, i pāvestam maukt Jāņu vainagu galvā. «Nāk Jānis ar ziedu un zāļu vezumu, nāk saules siltums un saules gaisma, nāk atdzimšana. Nāk viens pats, it kā bez mūsu palīdzības - un tomēr. Nav tā, ka Visuma norisēm nebūtu nekādas daļas, kas ar cilvēkiem notiek. Mums dažreiz tā liekas, un tad mums ir grūti, jo mēs jūtamies vieni un pamesti zemes tumsā. Bet var arī citādi. Ja jūtam, ka arī mūsu apziņa ir daļa no Visa tā, kas sauli un pasauli sūta savās gaitās, tad Visuma spēki var ieplūst mūsos un izpausties caur mūsu domām, vārdiem un darbiem. Lai nokļūtu līdz šādam apziņas stāvoklim, viena lieta, kas ļoti palīdz, ir izjust sirdī, izjust garā un patiesībā mazu «paldies» par visām tām dāvanām, ko esam saņēmuši. Paldies par sauli. Par gaismu. Par dienišķo maizi. Par dzīvību. Par brīvību. Par pieneni pļavā, par smaidu bērna sejā, par pieklājības žestu no sveša cilvēka uz ielas. Un šo «paldies» mēs sakām ar dziesmu, ar svētkiem, ar līgošanu.»
Šādi definēta, arī mūsu pieķeršanās Dziesmu svētkiem kļūst saprotamāka. Tajā pašā numurā SestDiena plašs Elitas Pētersones raksts - Kā gāja Dziesmu svētkos brīvvalsts laikā. «Pirmajā» Latvijā notika četri Vispārējie latviešu dziesmu svētki - 1926., 1931., 1933. un 1938. gadā. Pirms tam pēdējie Dziesmu svētki bija notikuši 1910. gadā.
1926. gada Dziesmu svētkiem gatavoties sāka jau 1924. gadā. «Vajadzēja ārkārtīgu gribas spēku, nesavtību un entuziasmu no diriģentu un citu organizatoru puses, lai iekustinātu korus, kas iepriekšējos juku laikos, visvairāk jau Latvijas laukos, bija pačibējuši.» 1926. gadā komponists un diriģents Emilis Melngailis Rīcības komitejai rakstīja: «Mēģinājumu braucieni ir tik grūti, piemēram, uz Limbažiem trīs dienas ceļā (..), tad ārkārtīgi aukstās, nepiekurināmās zālēs Gulbenē, Rūjienā… Tas ir tik veselībai draudoši, ka es lūgtu parūpēties, lai šie braucieni tiktu atmaksāti ar vismaz 3000 rubļu no reizes. Ja nu tas izrādītos par neiespējamu, tad to pašu varonību, kura tiek prasīta no diriģentiem, lūgt arī no citiem darbiniekiem.»
Tikmēr citi darbinieki Rīgā domāja par estrādes celšanu. Arī tai pretī stājās dabas apstākļi, kā liecina galvenā būvnieka vēstule Rīcības komitejai: «Tā kā estrādes būvdarbus Esplanādē ir nodomāts iesākt tūlīt pēc Lieldienām, t. i., 7. aprīlis, bet caur sniega vaļņiem, kas atrodas uz būves laukuma, līdz viņu novešanai tas nebūs iespējams… Tādēļ laipni lūdzu Jūs dot rīkojumu sniegu drīzai novešanai. Cienībā L. Neuburgs.»
Spožākie un grandiozākie bija 1938. gada Dziesmu svētki. Tie notika Pārdaugavā, Uzvaras laukumā, kur bija iecerēts veidot grandiozu tautas vienību apliecinošu monumentu. Līdz 1940. gadam to tomēr nepaguva uzcelt, un nu šajā vietā tiek svinēti pavisam citi svētki un dziedātas citas dziesmas.