Es neteiktu, ka situācija ir dramatiska, bet tā ir nopietna. Varu runāt tikai par Austrumu slimnīcu. Mums zaudējumi sāka veidoties no 2010. gada, tas bija pēdējais, kad RAKUS strādāja ar peļņu. Cēlonis ir krīzes laikā īstenotā konsolidācija - tika būtiski samazināti tarifi, noņēma arī piemaksu par to, ka esam universitātes slimnīca. Domāju, ka visu slimnīcu galvenie ārsti ir pelnījuši īpašu apbalvojumu par virtuozitāti - nevienā biznesa jomā nav iedomājams, ka spēles noteikumi pēkšņi mainās burtiski gada pēdējās dienās un ar jauno gadu tas pats darbs jādara par daudz zemāku samaksu. Pa četriem gadiem valsts nav samaksājusi par sniegto pakalpojumu 32 miljonus, tāpēc mums izveidojušies 23 miljonus lieli zaudējumi.
Mēģinājāt ko kompensēt ar maksas pakalpojumiem?
Jā, bet tas nav risinājums, jo aptuveni 80-85% ir neatliekamās palīdzības pacienti, tātad tie, kuru ārstēšanu pamatā apmaksā valsts. Maksas pakalpojumu klāsts nepārtraukti pieaug, bet tas nav tādos mērogos, kā mums gribētos. Viens no iemesliem - ja cilvēks maksā, viņš vēlas komfortablākus apstākļus, bet tos grūti piedāvāt bez papildu ieguldījumiem. Nav noslēpums, ka lieli remonti Gaiļezera slimnīcā nav bijuši kopš tās uzbūvēšanas, remontētas vien atsevišķas nodaļas. Speciālisti mūsu slimnīcā ir ļoti labi, tehnoloģijas modernas, bet telpām ir nepieciešama renovācija. Ir jābūt apstākļiem, par ko cilvēki, kas var to atļauties, būtu gatavi piemaksāt, - mūsdienu izpratnē slimnīcas videi jābūt pietuvinātai mājas apstākļiem. Kad pacientu atved neatliekamā kārtā, protams, tā ir cita situācija, kaut gan es būtu vēlējusies radīt mūsdienīgu, rehabilitācijai psiholoģiski piemērotu vidi visā slimnīcā.
Nav arī tā, ka mēs visus šos gadus sēdētu rokas klēpī salikuši. Intensīvi meklējām iespējas samazināt darba izmaksas, rast iespējas uzlabot vidi ar esošajiem resursiem. Tādā veidā esam ietaupījuši piecus miljonus. Taču jāņem vērā, ka RAKUS veidota salīdzinoši nesen, pievienojot vairākas citas. Apvienošanās sākās 2005. gadā, kad vienā kapitālsabiedrībā apvienoja Latvijas Onkoloģijas centru, Biķernieku un Linezera slimnīcu. 2007. gadā pievienoja Patoloģijas centru, 2008. gadā - Gaiļezera slimnīcu, 2012. gadā (jau laikā, kad strādājām ar samazinātiem tarifiem) - Infektoloģijas centru, kā arī Plaušu un tuberkulozes slimību centru. Katra šāda reforma prasa papildu finanšu resursus, bet tādi slimnīcai netika piešķirti nevienā no minētajiem gadījumiem.
Vai, jūsuprāt, daudzo citu slimnīcu pievienošana bija pareiza?
Sāksim ar to, ka tas nav slimnīcā vai struktūrvienībā, bet ministrijā, valdībā lemjams stratēģisks jautājums. Tas, ka kāda slimnīca nebija kapitālsabiedrība, piemēram, Infektoloģijas centrs darbojās kā valsts aģentūra, man šķiet nepareizi. Visām slimnīcām būtu jābūt vienādās pozīcijās, jādarbojas pēc vienādiem noteikumiem. Es uzskatu, ka apvienošanas nodrošināšanai jāparedz attiecīgi finanšu resursi, jo skaidrs, ka tas saistīts ar izdevumiem. Aģentūras tika atšķirīgi finansētas, tām arī citāda atskaišu sistēma, to visu nācās salāgot.
Minējāt nepietiekamo samaksu par paveikto darbu. Varat ilustrēt ar piemēru, ko tas nozīmē?
Statistiski katrs piektais pacients, ko mums atved neatliekamā palīdzība, ir no valsts puses neapmaksāts. Ja vidējais gultas dienu skaits slimniekam ir astoņas dienas, tad mēs diennaktī nesaņemam samaksu par aptuveni 120 pacientiem. Šie fakti visu izsaka.
Diennaktī atved vai paši atbrauc aptuveni 200 pacientu. Stacionējam vidēji 60-70. Vairāk par pusi pēc neatliekamās palīdzības sniegšanas var iet mājās. Bet līdz tam visi pacienti tiek izmeklēti, saņem ārstēšanās rekomendācijas, tādējādi mēs izdarām arī daļu darba, kas būtībā attiecas uz ambulatoro sektoru.
Vai cilvēkos nav vilšanās, ka atved ar ātrajiem, apskata, iedod zāles un... atlaiž mājās?
Daudzi tiešām nejūtas gandarīti - lai gan ir tā labā ziņa, ka viņi ir tik veseli, lai dotos mājās. Bet cilvēki jau no iepriekšējiem laikiem joprojām tendēti uztvert - ja viņi nokļūst slimnīcā, tad uz ilgstošu ārstēšanos; nepieļauj domu, ka var ārstēties arī mājās. Droši vien to ietekmē arī sociālie apstākļi. Daži pacienti ir ļoti «gudri» - pēcpusdienā, kad vairs nepieņem ģimenes ārsti, paši brauc uz universitātes slimnīcas Uzņemšanas nodaļu, stāsta par savām sūdzībām...
Grib tikt slimnīcā, lai dzīvotu tajā iespējami ilgi kā lētā viesnīcā?
Viens otrs jā.
Ja tik daudzi var atgriezties mājās, tas nozīmē, ka vai nu tie atvesti nepamatoti, vai problēma ir pietiekami neliela. Varbūt ar to varētu tikt galā ģimenes ārsts vai kāda cita ārstniecības iestāde, nenoslogojot universitātes slimnīcu?
Mums tiešām liela daļa pacientu, kuriem nevajadzētu ārstēties universitātes slimnīcā, - viņi ir slimi, es to nenoliedzu, bet šie cilvēki pārsvarā ir kopjami un aprūpējami daudz lielākā mērā nekā tieši ārstējami. RAKUS kā universitātes slimnīca arī turpmāk vienmēr sniegs neatliekamo palīdzību, bet, kad beidzas neatliekamās palīdzības cikls, pacientu varētu pārvietot uz t. s. īslaicīgās aprūpes gultu: nedaudz zemāk apmaksājamu ārstniecības iestādi. Bet tas atkal ir valdībā risināms jautājums - droši vien būtu jādala atbildība ar Labklājības ministriju, jo aprūpe vairāk attiecas uz tās atbildības lauku un budžetu nekā saistās ar aktīvo medicīnu.
Daudzas reģionu slimnīcas ir pārprofilētas par šādām aprūpes iestādēm. Varbūt problēma, ka tādas nav Rīgā?
Reģioniem šajā ziņā ir nedaudz vieglāk - viņi «savus» pacientus paņem atpakaļ, kad tie Rīgā, piemēram, izoperēti. Cits jautājums, vai viņi atbrauc paši, vai mums jāapmaksā neatliekamā palīdzības dienesta transports, lai aizved. Jāsaka, ka mums lētāk ir samaksāt, lai pacientu aizved, nekā viņu uzturēt Rīgā, gaidot nedēļu vai divas, kamēr reģionālās slimnīcas mašīna brauc uz Rīgu.
Daudz arī tādu pacientu, kuri pēc palīdzības saņemšanas aiziet nesamaksājuši.
Jebkuram pacientam piedāvājam atliktā maksājuma iespēju, sadalot kopīgo summu atbilstoši katra iespējām samaksāt. Ja paiet laiks un tomēr nemaksā, vispirms paši mēģinām sazvanīt, pārliecināt, ka parāds jānokārto. Galējā variantā, ja maksājuma kavējums ir vairāk nekā pusgadu, nododam parādsaistības piedzinējiem.
Viena daļa noteikti ir tādi, no kuriem samaksu nepiedzīs neviens.
Protams. Par bezpajumtniekiem līdzekļus tērējam neadekvāti daudz, taču citādi rīkoties nevaram. Ar to diemžēl jārēķinās...
Es apbrīnoju savus kolēģus. Ja diennaktī uzņemam aptuveni 200 cilvēku, tas ir milzīgs daudzums. Ar katru ir jāaprunājas, katrs jāapskata. No rītiem mūsu darbinieki ir ļoti pārguruši; iet mājās un redz, ka pacientu plūsma atkal nebeidzama... Man ir skumji, ka mūs salīdzina ar kādām specializētāka profila slimnīcām Siguldā vai vēl kur citur. Turp brauc maksātspējīgi klienti ar motivāciju par konkrētu naudu saņemt pakalpojumu un braukt mājās. Mums ir pavisam cita publika - šī ir īsta neatliekamās palīdzības slimnīca, uzņemamies rūpes arī par to sabiedrības daļu, kas specializētajās slimnīcās nekad nenonāk.
Austrumu slimnīca arī ir vienīgā Latvijā, kura spēj uzņemt maksimālo daudzumu pacientu dažādu katastrofu gadījumos. Mums ir visi profili, sākot ar palīdzību politraumām, Toksikoloģijas sepses klīnika, Apdegumu centrs, Infektoloģijas centrs. Mūsu rīcībspēju apliecināja arī Maksimas gadījums - 12 vissmagākie pacienti tika atvesti uz Austrumu slimnīcu, un visi 12 arī izrakstījās. Mēs tikām galā paši saviem spēkiem, bez rietumvalstu klīniku speciālistiem vai konsultantiem.
No reģioniem ar helikopteriem slimniekus arī ved pārsvarā pie jums?
Jā. Un tieši tāpēc šai slimnīcai vajadzētu saņemt adekvātu samaksu par gatavību uzņemt pacientus ārkārtas gadījumā - tie ir ap 20 dežūrējošo speciālistu diennaktī, kas strādā pastiprinātas gatavības režīmā.
Pagājušajā gadā intervēju toreizējo Stradiņa slimnīcas vadītāju. Viena no tēmām, ko viņš aktualizēja, bija speciālistu aizplūšana.
Ar šādu finansējumu, kāds ir, kad par pakalpojumu nesamaksā tik, cik tas maksā, un kad slimnīcas spiestas strādāt ar zaudējumiem, ir ļoti grūti. Es nevaru ietekmēt likumdošanu, vienīgais, ko varam savā slimnīcā (un arī tas nav viegli), ir uzlabot iekšējo vidi, radīt tādu kultūru, lai katrs, kas strādā šajā ārstniecības iestādē, justos tai piederīgs, maksimāli censties atjaunot apziņu, kāda bija, kad, piemēram, es pabeidzu augstskolu, - strādāt slimnīcā bija prestiža lieta, mēs cīnījāmies par šo vietu. Tagad ir prestiži strādāt privātajā, ambulatorajā sektorā, kur var labāk pelnīt. Bet, ja cilvēks grib būt profesionāls, labs ārsts, tad jāstrādā universitātes slimnīcā, jo tikai tur nākas saskarties ar sarežģītiem gadījumiem, izmantot jaunākās tehnoloģijas un metodes, darbojoties multidisciplinārā komandā, un tas ļauj celt, pilnveidot un uzturēt attiecīgā speciālista kvalifikāciju.
Darba tirgū ir izvēle iet uz ambulatoro sektoru operēt pumpas un vēnas vai nākt uz universitātes slimnīcu un operēt lielās operācijas, kas ir komplicētas un ilgas - līdz sešām stundām, kādreiz arī vairāk. Patlaban parādās tendence, ka jaunie rezidenti nemaz negrib iet uz operāciju zāli - viņi saka, ka nekad neoperēs, nestrādās slimnīcā, savu profesionālo dzīvi plāno ambulatorajā sektorā. Man liekas, ka tas ir nopietns signāls, par ko ir jādomā.
Viena daļa speciālistu arī aizbrauc.
Jā, bet tie pārsvarā ir nevis pieredzējušie speciālisti, bet jaunie, kas tikko pabeiguši. Mums ir diezgan stabili kadri. Ir pat gadījums, kad speciāliste pēc stažēšanās Francijā - ar sekojošu iespēju tur palikt - atgriezās un strādā RAKUS. Viņa apstiprināja, ka tehnoloģiju un speciālistu kvalifikācijas jomās mēs no Francijas neatpaliekam, atšķiras atalgojums un darba vide.
Kad nāca jauns ministrs, bija pārmaiņas gan Stradiņa, gan citu slimnīcu vadībā. Arī jums notika tāda kā rokāde - amatā nomainījāt līdzšinējo valdes priekšsēdētāju, bet arī viņš palika valdē.
Tad jāsāk ar manu profesionālo dzīvesstāstu. Sāku strādāt par vienkāršu ārsti, tad biju nodaļas vadītāja, vēlāk - medicīnas direktore, valdes priekšsēdētāja vienā no slimnīcām, ko skāra apvienošana. Tā nokļuvu Austrumu slimnīcas valdē un tagad pēc vairāku gadu darba esmu kļuvusi par tās priekšsēdētāju. Šo amatu uztveru kā izaicinājumu sev. Situācija nav vienkārša, un es vēlos sasniegt gan tīri praktiskus rezultātus, gan arī pietuvoties ideālajiem mērķiem. Iepriekšējās valdes periodā ļoti daudz esam izdarījuši, iekšēji uzlabojot pārvaldību.
Cik lielas vēl ir iespējas ko uzlabot un pilnveidot?
RAKUS ir seši dažādās pilsētas vietās un pat ārpus tās izvietoti stacionāri. Katrā no tiem vajadzīgs uzturēt visu infrastruktūru. Lai to optimizētu, nākotnes iecere ir Plaušu un tuberkulozes slimību centru, kurā daudzus gadus - faktiski kopš uzcelšanas - gandrīz nekas nav ieguldīts, pārcelt uz Linezera slimnīcu pēc tam, kad Hematoloģijas nodaļu pārcelsim uz Onkoloģijas centru. Tuberkulozes un plaušu slimību centrs tādējādi būs pieejamāks Latvijas iedzīvotājiem, radīsies iespēja attīstīt dienas stacionāru. Bet tālākās gaišās nākotnes ideja ir izbūvēt vēl vienu ēku blakus Gaiļezera slimnīcai un Onkoloģijas centram. Tad atsevišķi paliktu tikai Biķernieku slimnīca, kurā ir strutainās ķirurģijas, geriatrijas un oftalmoloģijas klīnika. Ja pārceļamies vienuviet, uz telpu atbrīvošanas rēķina vien iegūstam ietaupījumu aptuveni trīs miljonus eiro gadā.
Vienkārši runājot, katrā struktūrvienībā vairs nebūtu nepieciešams savs, piemēram, rentgena, aparāts, kā tagad, kad viss izkaisīts.
Jā, protams.
Cik liels atbalsts šādam projektam no politiskās puses?
Esam informējuši par to ministru Belēviča kungu, kad viņš pēc stāšanās amatā bija atbraucis uz Austrumu slimnīcu. Plāns ir loģisks, patlaban veicam detalizētus aprēķinus par izmaksām un arī par to, kādas slimnīcas un to nodaļas uz kurieni pārceltos, kāda veida ieguldījumi nepieciešami. Tāpat aprēķinām, cik izmaksātu Tuberkulozes un plaušu slimību centra pārcelšana uz Linezeru. Jo nevar vienkārši tā pārcelties no vienām telpām uz otrām, ir jāveic remonti, jāpielāgo telpas attiecīgajam profilam. Tādējādi izmaksu aprēķini ir visai komplicēti, bet jebkurā gadījumā mēs izvēlēsimies ekonomiskāko modeli - ja kādas struktūrvienības uzturēšana esošajā vietā izrādīsies lētāka, tad pārcelšanās netiks veikta.
Taču ikdienā turpinām savu darbu ar vairāk nekā pusotru tūkstoti pacientu katru dienu. Katru cenšamies aprūpēt pēc vislabākās sirdsapziņas. Neatliekamā palīdzība vienmēr ir un paliks aktuāla, un mums patiesi rūp kā visas sabiedrības, tā arī katra atsevišķā cilvēka veselība.