Mīnusiņu saņemsim mēs...
Ditas meitai Undīnei ir astoņi gadi, un viņa mācās pirmajā klasē. Mājasdarbi tiek uzdoti katru dienu - latviešu valoda, matemātika. Dabaszinības, mūzika, ētika notiek reizi nedēļā - un tad attiecīgi arī mājasdarbi tikpat. Dita, kas savulaik pati strādājusi par skolotāju, stāsta, ka ar lielu daļu uzdevumu bērns tiek galā pats, bet divas trīs reizes nedēļā nepieciešama palīdzība. Visbiežāk - paskaidrošana, jo bērns nesaprot, kas jāpaveic, kas no viņa tiek prasīts, vai arī nesaprot uzdoto vielu. «Šis ir tas gadījums, kad, manuprāt, jāņemas būtu skolotājam, nevis man. Bet, ja neizpildīsim, mīnusiņu saņemsim mēs ar bērnu, nevis skolotājs... Nav retumis uzdevumi, kas vispār nav bērna kompetences līmenī un patstāvīgi izpildāmi - prasa, piemēram, sērfošanu guglē angliski un tulkojumu atrastajam vai izgatavot kādus uzskates materiālus, kurus dabūt gatavus spēj tikai pieaugušais vai tas iespējams ar pieaugušā palīdzību. Svaigākais uzdevums piemēram - jāuztaisa mājās kartona pulkstenis ar rādītājiem, kuri ir grozāmi. Pat man prātiņš par īsu, kāda detaļa vajadzīga tam pulkstenim vidū, lai tas notiktu, kur to atrast, kā piestiprināt u. tml. Es jūtos burtiski tā, it kā man vēlreiz būtu jāiet skolā. Es saprotu, ka man ir jāpakontrolē bērns, vai viņš izmācās, vai sakārto somu, jāpamodina no rīta, jāsagatavo ēst un drēbes, bet kāpēc man vēl jāsēž un kopā ar viņu jāmācās - to es nesaprotu,» ir noraizējusies skolnieces mamma. Pašam bērnam visgrūtākais - ka pēc garās skolas dienas viņa nevis dabū vakaru atpūtai, bet gan, dažas stundas atvilkusi elpu, taču joprojām nogurusi, sēžas pie skolas lietām atkal. Dita stāsta, ka vidēji pie mājasdarbiem meita pavada divas līdz trīs stundas dienā. Par neizpildītiem mājasdarbiem skolotāji rakstot piezīmes, strostējot bērnu. «Manuprāt, pirmā klase būtu tas periods, kad bērns no bērnudārza rotaļu sistēmas pakāpeniski pāriet skolas mācībās. Sēdēt solā, būt klusam, rakstīt rūpīgi, atbildēt klases priekšā utt. Cits dienas režīms, cita slodze. Ir pie kā pierast, ar ko noņemties,» piebilst Dita. Viņasprāt, šajā vecumā mājasdarbi ir pilnīgi lieki. Iespējams, izglītības sistēmai noderīgi - vecāki daļēji spiesti pildīt skolotāju funkciju. Mājasdarbiem vecākās klasēs vajadzētu ienākt bērna ikdienā pakāpeniski. «Es uzskatu, ka zinības jāapgūst skolā. Četru piecu stundu darbdiena sākumskolas bērnam ir pietiekama slodze, nevajag vēl otru trīs stundu piegājienu mājās vai pagarinātās dienas grupā (kur arī, starp citu, vismaz mūsu skolā, - skolotājs atrodas klasē, bet nepalīdz bērniem ar paskaidrošanu. It kā - lai bērni mācās patstāvīgi, lai domā paši. Bet realitātē bērni izpilda, ko saprot, un pārējais paliek uz vecāku pleciem,» sieviete novērojusi un piebilst: «Stāsts ir par slodzi. Mēs 40 gados ne vienmēr varam 8-10 stundu darbdienu izturēt. Bet bērniem jāvar. Jo tāda ir izglītības programma... Kad es strādāju par skolotāju, arī jutos šausmīgi. Mācību programma ir tāda, kas rēķinās tikai ar vienu variantu - bērnu, kas visu uzreiz saprot, čakli strādā stundās un 100% izpilda mājasdarbus. Ja kaut viens no parametriem klibo (kaut vai ne regulāri, tikai reizēm), visiem sākas problēmas: skolotājam, bērnam, vecākiem - visiem stress.»
Palīdzēja skolas maiņa
Baibas dēlam Nilam ir 11 gadi, un viņš mācās piektajā klasē. Mājasdarbi jāpilda katru dienu. «Pārsvarā bērns mācās pats. Par mājasdarbiem apjautājos tikai, lai bērns zinātu, ka man tas nav vienaldzīgi un gribu redzēt viņa darbu labo rezultātu. Mājasdarbus pildīt ir sarežģīti, ja slimības dēļ tiek izlaistas kādas skolas dienas, citādi problēmu nav. Parasti mācīšanās aizņem stundu vakarā pēc ārpusskolas nodarbībām. Ja mājasdarbi nav izpildīti, skolēns saņem «ni», kas, protams, man kā mammai ļoti nepatīk, un parasti sekoju līdzi, lai skolēns savus «ni» labotu. Mani šī ierastā sistēma apmierina, neesmu domājusi par to, kas varētu būt citādi,» stāsta skolēna mamma.
Viņa vēlas uzsvērt, ka bērnam pirms gada nomainījuši skolu - no lielas Rīgas centra skolas, kur ir vairākas paralēlās klases un klasē ir 30 skolēnu, uz mazu, specializētu skolu, kur klasē ir 15 bērni. Arī mikroklimats šajā skolā esot pilnīgi cits - gan starp skolēniem, gan skolotāju attieksmes ziņā. «Jāsaka, ka šī izvēle ļoti izmainīja Nila attieksmi pret skolu un mājasdarbu veikšanu. Viņam tagad patīk doties uz skolu, mājasdarbus pilda bez atgādināšanas un «ni» saņem ļoti retos gadījumos. Lielajā skolā mums tā bija ļoti liela problēma, un es pavadīju dažkārt pat vairākas stundas vakarā kopā ar bērnu, lai būtu droša, ka mājasdarbi ir izpildīti, tagad - pēc skolas maiņas - šādas problēmas nav vispār. E-klasi pārbaudu reizi nedēļā,» stāsta Baiba. Viņa nožēlo, ka lēmumu par skolas maiņu nepieņēma agrāk, un iesaka - ja ir problēmas, ne vienmēr vajag meklēt problēmu savā bērnā, bet padomāt, vai šī skola, kurā bērns mācās, ir piemērota viņam un bērns tur jūtas labi. Jo tas, kā bērns jūtas, ļoti ietekmē arī viņa sekmes.
Prasme mācīties jātrenē
Rīgas Hanzas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā 1.-4. klasei Maija Bērenfelde stāsta, ka mājasdarbu daudzums nav stihisks vai nekontrolēts, bet gan saskaņā ar apgūstamo programmu. Mācību gada sākumā skolotāji sastāda integrēto plānu, kas parāda arī mājasdarbu apjomu, un cenšas to veidot tādu, lai slodze ir vienmērīga. «Pirms diviem gadiem veicām pētījumu, kurā piedalījās sākumskolas skolēnu vecāki, nedēļas garumā atzīmējot, cik katra priekšmeta mājasdarba uzdevuma veikšanai bija vajadzīgs laiks. Savukārt šogad bija eksperiments: pusotru mēnesi 4.-6. klases skolēniem bija izvēle - viņi varēja nepildīt mājasdarbus, ja kontroldarbos atzīmes varēja noturēt 8-10 ballēs. Nonācām pie secinājuma, ka mājasdarbi ir svarīga mācību procesa sastāvdaļa,» stāsta M. Bērenfelde. Viņasprāt, bērniem mājasdarbu nav par daudz un tikt galā ir iespējams, jo patstāvīgas mācīšanās prasme nerodas tukšā vietā - tā ir jātrenē. Tāpat esot normāli, ka pirmajā klasē bērnam vajag vecāku vai skolotāja palīdzību. Kādam ilgāku, citam - īsāku laiku. «Kāda nianse tomēr ir. Mācību programmu apjoms ir tāds pats kā pirms daudziem gadiem, taču ieteicamās metodes, kā mācīt, ir citādas. Tās ir interaktīvākas, mudina bērnus pašus nonākt pie secinājumiem, līdz ar to vajag vairāk laika, lai visu paveiktu. Risinājums būtu pārskatīt mācību saturu un apjomu samazināt vai arī apvienot kādas disciplīnas. Bet tā nav skolas kompetence, viss atkarīgs no Izglītības ministrijas,» uzskata Bērenfelde.
Inga Zemīte, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, stāsta, ka mājasdarbi bērniem tiek uzdoti, taču skolotāji raugās, lai tie būtu nelieli, skolēnam pašam saviem spēkiem paveicami. «Bērnam ir arī jāspēlējas, jāatpūšas, ne tikai jāpilda pienākumi. Mūsu skolā saskaņā ar valdorfpedagoģijas principiem mācību priekšmeti tiek apgūti pa periodiem un mājasdarbus skolotājs uzdod par katra perioda priekšmetu vienu uzdevumu dienā, tā paveikšanai bērnam parasti nevajag vairāk par 10-30 minūtēm,» stāsta I. Zemīte. Viņa uzskata - ja mājasdarbu pildīšanā piedalās vecāki, darbam zūd jēga, jo galvenais mājasdarbu uzdevums ir iemācīt patstāvīgi strādāt. Par mājasdarbu nepildīšanu bērni sodīti netiek - skolotājs izrunājas un cenšas noskaidrot, kādēļ darbs nav paveikts, un attaisnojošs iemesls var būt arī gājiens uz teātri.