Ievērojot tēmas aktualitāti, debates par bēgļu uzņemšanu, šķiet, ir tas gadījums, kad jautājumam vērts veltīt secīgi vairākas publikācijas. Mēģinot arī piedāvāt savu argumentāciju darbam ar sabiedrisko domu.
Jāsāk tomēr joprojām ar kritiskām piezīmēm - šajā gadījumā par Valsts prezidenta aicinājumu pārvarēt «padomju laika fobijas». Pirmkārt, tēze ir faktoloģiski aplama. Skepse vai pat neslēpts naidīgums pret imigrantiem pastāv valstīs, kurās nekāda «padomju mantojuma» nav un nav bijis. Sākot ar ASV un Franciju, beidzot ar Dienvidāfriku un Mjanmu (Birmu). Otrkārt, aicinājums pārvarēt fobijas ir neauglīgs - piesardzīga, noraidoša attieksme pret Citādo, Svešo ir un būs cilvēkam raksturīga. Tikpat labi varētu aicināt nekad nemelot.
Piedāvāju argumentāciju sadalīt racionālajā un emocionālajā. Racionālā saistīta ar to, ka bēgļu uzņemšana ir izdevumu pozīcija mūsu dalībai ES. Būtu lietderīgi atgādināt svarīgākos ieguvumus (ieņēmumus) un tad - bez izplūdušas solidaritātes piesaukšanas - definēt, ka, jā, šis pienākums Latvijai nav patīkams, bet par ieguvumiem ir dažreiz jāmaksā. Mēs nevaram cerēt uz citu dalībvalstu izpratni, piemēram, jautājumā par ES - Krievijas sankciju seku kompensācijām, ja mēs kaut viebjoties nemaksājam savu rēķina daļu citā situācijā. Domāju, ka Latvijas sabiedrības vairākums ir pietiekami racionāls, lai šādu darījumu akceptētu. Tad seko jau absolūti instrumentāli jautājumi par to, vai ir veikti sagatavošanas darbi, lai savu pienākuma daļu - ar maksimāli maziem nevēlamiem blakusefektiem mums pašiem - izpildītu. Pieļauju, ka daļas sabiedrības saasinātā reakcija saistīta ar nojausmu, ka sagatavošanas darbi nav veikti, un zināmu neticību mūsu institūciju spējai tādus vispār paveikt. Un nevis ar kaut kādu Latvijas iedzīvotājiem imanentu ksenofobiju.
Runājot par emocionālo argumentāciju, nevajadzētu ekspluatēt kristīgās vērtības (tās būtiskas tikai daļai) vai vēl nenoteiktāko «humānismu», kuram pretī likt tēzi, ka vispirms jābūt humāniem pret neaizsargātām grupām pašā Latvijā. Varu piedāvāt tikai savu subjektīvu motīvu, kas līdzsvaro paša bažīgumu par bēgļu uzņemšanu. Cilvēks nav vainīgs, ja piedzimis vietā un laikā, kas apdraud viņu fiziski vai nolemj postam. Viņa vietā varēju būtu es. Mēs nevaram sodīt (pieprasot, lai viņš paliek «tur, kur ir») cilvēku par to, ko viņš nav izraisījis un nespēj ietekmēt. Mums jābūt gataviem problēmām, un man nepatīk, ka tādas būs. Bet es nevaru prasīt loģisku, taisnīgu attieksmi pret sevi kā indivīdu, ja pats tādu veidot atsakos, paslēpjoties aiz vispārinājuma, ka starp bēgļiem var būt arī slikti cilvēki.