Uzvar spēcīgākais stāsts
Sabiedriskie kanāli - LTV1 un LTV7 - vidēji nedēļā sasniedz 35,1% cittautiešu auditorijas, un kopumā no visa laika, ko tie velta televīzijai, šajos kanālos tiek pavadīts tikai 3,1%. TNS Latvia rīkotājdirektors Mārtiņš Traubergs norāda, ka no cittautiešiem Latvijas sabiedriskos medijus pārsvarā skatās vecāka gadagājuma cilvēki, bet jaunieši neskatās vispār. Krietni populārāki šo personu vidū ir Krievijas kanāli PBK, NTV Mir un Rossija RTR.
Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis, komentējot augstāk minētos datus, uzsver, ka liela daļa Krievijas mediju ir propagandas kanāli, caur kuriem tiek īstenoti hibrīdkara elementi: «Viņi ir mācījušies, un jāsaka, ka šī laika propaganda ir pat agresīvāka un emocionāli piesātinātāka, nekā tas bija PSRS laikā.» Situācija, kad vienā valstī dzīvo cilvēki, kuri pārtiek no tik dažādām informatīvajām telpām, radot bažas par valsts nākotni. «Viens no informatīvā kara mērķiem vienmēr ir bijis izmainīt citas valsts vērtības, sabiedrisko domu,» uzsver A. Lerhis. Viņa sacīto papildina arī Aizsardzības akadēmijas pētniece Ieva Bērziņa: «Mūsdienās uzvar nevis tā puse, kurā ir spēcīgāka armija, bet tā puse, kurai ir spēcīgāks stāsts. Redzams, ka pie mums notiek šī te sadursme starp atšķirīgiem stāstiem, piemēram, kā interpretē notikumus Ukrainā. Tas šķeļ sabiedrību, jo nav vienotas sapratnes par pamatlietām.» Līdz ar to investēt medijos un to saturā esot nacionālās drošības jautājums.
Pagaidām bez panākumiem
Eksperti vienprātīgi uzskata, ka situācija ir jārisina, taču Krievijas kanālu aizliegšana neesot labākais veids. To, piemēram, varot apstiprināt fakts, ka īsi pēc tam, kad pie mums stājās spēkā ierobežojums retranslēt kanālu Rossija RTR, cilvēki pierobežā lauza līgumus ar oficiālajiem operatoriem un, visticamāk, aizgāja pie pagrīdes censoņiem, kuri aizliegumu ignorē.
Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka neatsāj bez ievērības arī faktu, ka pierobežā dzīvojošie joprojām bieži ir bez izvēles iespējam - latviešu radio un televīzijas kanāli tur vienkārši netiek uztverti. Lai runātu par auditorijas piesaistes stratēģiju, sākotnēji esot jāatrisina primitīvi tehniskie jautājumi.
Bieži kā variants apsvērta ideja veidot jaunu krievu valodā raidošu programmu, taču Igaunijas piemērs, kur šāds kanāls tika izveidots, pierāda, ka tas nav racionāli - to skatās vien pāris desmiti tūkstošu interesentu, un liela daļa no tiem ir paši igauņi.
G. Līdaka uzskata, ka vērtīgāk būtu cittautiešus piesaistīt jau esošajiem kanāliem, piemēram, uz šoviem aicinot viņiem pazīstamas sejas. Taču jāatceras, ka mediju patēriņā svarīga loma ir arī tradīcijām un pieradumam, ko nav viegli izmainīt, tāpēc resursi jāatvēl ne vien saturam, bet arī spēcīgam mārketingam.
Jāatzīmē arī fakts, ka cittautiešu auditorija maz uzticas vietējiem medijiem un uzskata, ka tie ir propagandas kanāli, nevis otrādi. Tas liek domāt gan par mediju pratības jautājumiem, gan par veidiem, kā informāciju pasniegt tā, lai tā neliktos uzbāzīga un neraisītu aizdomas. Viens no variantiem ir arī sadarbība ar kanāliem, kas jau tiek patērēti - piesaistīt tos sabiedriskā pasūtījuma izpildei. Neesot no jauna jāizgudro ritenis, bet jāliek savs saturs tur, kur auditorija jau uzturas.
Virzība valdības līmenī
Lai risinātu problēmu, tā sākotnēji ir skaidri jādefinē un jāveido konkrēta nākotnes stratēģija. Apsveicams esot fakts, ka valdībā pirmoreiz atjaunotās valsts vēsturē sākts spriest par konceptuāliem un stratēģiskiem mediju politikas jautājumiem.
Mediju politikas pamatnostādņu mērķis ir radīt mediju darbībai labvēlīgus apstākļus, nodrošinot un attīstot mediju daudzveidību, pilnveidojot mediju nozares profesionāļu izglītību, paaugstinot mediju vides kvalitāti un atbildīgumu, sekmējot mediju pratības attīstību un veicinot indivīdam un sabiedrībai drošu mediju vidi.
«Mums ir jāsaprot, kā mēs gribam komunicēt ar sabiedrību - tikai ar lētiem šoviem vai vēl ar kādu saturu. Jāsaprot arī, kā panākt, lai visi justos piederīgi šai valstij, šai sabiedrībai, lai krievu auditorija tiktu uzrunāta tā, ka tā nejustos piederīga Krievijai,» rezumē G. Līdaka.