Pametis Latviju, jo bijis padomju režīma pretinieks un to neslēpis. Dzīvojis Sibīrijā, Ziemeļkaukāzā, Astrahaņā, Altajā, Magadanā. Strādājis par bocmani uz kuģiem Klusajā okeānā, līdz uzsācis studijas Vladivostokā. Izmācījies par vēsturnieku, pievērsies zemūdens arheoloģijai. 1988. gadā Rūjas upē V. Rains atrada K. Zemdegas pieminekļa Sējējs galvu, kas deva iespēju visa nopostītā pieminekļa atjaunošanai. Tas bija labs mudinājums viņam pašam, lai turpinātu darboties zemūdens izpētes jomā. Latvijā ir tikai daži speciālisti šajā nozarē. V. Rains sertifikātu par arheoloģisku objektu fiksāciju zem ūdens ir saņēmis Zviedrijā. Savas lielās pieredzes dēļ spēj nirt ārkārtīgas sliktas redzamības apstākļos, strādāt dūņās tikai ar taustes palīdzību, ir bezbailīgs un ļoti acīgs.
Vēstures liecības zem ūdens un krastos
«Viss, kas ir zem ūdens mākslīgs, nāk no krasta, tāpēc krastā ir daudz darāmā. Tā visa ir jūras vēsture,» saka V. Rains. Vēsturiskajā izpētē galvenokārt ir svarīgs mājasdarbs, kas tiek izdarīts pirms ekspedīcijām, ievācot informāciju. Rains šo vairāku desmitu gadu laikā ir savācis nozīmīgu arhīvu. Viņš norāda uz mapīti ar kartēm, kur ir reģistrētas ap 500 nogrimušo kuģu atrašanās vietu Baltijas jūrā. «Pētījumi veikti arī no lidojuma. Ja ir laba redzamība, no augšas var redzēt, kas ir nelielā dziļumā - līdz kādiem astoņiem metriem. Arī no pavadoņa uzņēmumiem daudz ko var novērot. Piemēram, varēju noteikt koordinātas slavenam krievu buriniekam, kas atrodas zem ūdens Baltijas jūrā pie Ziemupes, kuģis nogrimis 1758. gadā. Pēterburgā speciāli gāju uz Kara muzeju un meklēju vairāk informācijas par šo kuģi. Vēsturiskas liecības par to ir arī no 1913. gada, kad no jūras tika izvilkts nogrimušā kuģa lielgabals. Kad pētīju burinieku, tas bija sadalījies divās daļās. Pēc krievu karakuģa katastrofas jūrnieki izglābās, bet piekrastē gāja bojā turpat 100 novārgušo jūrnieku - nevis noslīkstot, bet no slimībām un aukstuma, jo viņiem neviens nedeva patvērumu pēc kuģa avārijas. Tagad šajā vietā, Ziemupes piekrastē, viņiem ir uzlikts piemineklis,» stāsta Rains.
Pēc viņa aplēsēm, tikai 14% no kuģiem, kas nogrimuši Latvijas piekrastē, ir latviešu, vairākums ir citu valstu piederības. Piemēram, kuģa vraks, kas atrodas Rīgas jūras līcī iepretim Kolkas evaņģēliski luteriskajai baznīcai un 2012. gadā saņēma valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu, ir zviedru kuģis. Tas ir pirmais Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzības vēsturē valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauts zemūdens mantojuma objekts jūras ūdeņos. Iekšzemes ūdeņos ir pārdesmit aizsargājamo zemūdens pieminekļu. V. Rains 1999. gadā veica šī objekta izpētes izrakumus. «Smiltis šeit ir ļoti kustīgas, tāpēc šis objekts var būt gan pilnībā, gan daļēji aprakts vai ir brīži, kad viens vraka gals ir pat trīs metrus atsegts. Kad mēs veicām ekspedīciju, tas bija zem smiltīm, bet brīvi pieejams, tāpēc nevajadzēja nirt, varējām šo objektu apsekot, vienkārši pieejot,» stāsta arheologs. Šajā apkārtnē ir ļoti daudz nogrimušu kuģu. Šis varētu būt viens no XVII gs. kuģiem, kas 1625. gadā cieta zviedru kuģu traģēdijā. No Rīgas izbrauca 15 burinieki, pie Kolkasraga palika 10, kas vētrainā naktī uzsēdās uz sēkļa. Protams, ka kuģos bija zviedru salaupītās bagātības, tāpēc vietējiem tika draudēts ar zobenu un uguni, lai šos kuģus neviens nedotos aplaupīt.
Komandas darbs un pleca sajūta
V. Rains ir mācījies no starptautiskās pieredzes - kopā ar kolēģiem un restauratoriem tika sagatavots vēsturisko priekšmetu konservēšanas veids, un izsaka cerību, ka īstenosies viņa sapnis par jūrniecības muzeju Latvijā. Citur Baltijas jūras reģionā tādi ir. Jūrmalas brīvdabas muzejā var apskatīt nelielu burinieku daļu, kas atrasta līča pludmalē pie Carnikavas, no Niedrāja ezera pie Smiltenes ir izvilkta un muzejā nogādāta vienkoces laiva, kas ir labi saglabāta.
Ar Jūrmalas muzeju Rainu saista pavisam īpaša un cieša draudzība. Inese Helviga, Jūrmalas muzeja darbiniece, ir kā V. Raina labā roka. «Kad sāku savas darba gaitas Jūrmalas pilsētas muzejā, kādā no sapulcēm mani kā jauno kolēģi iepazīstināja ar muzejā strādājošajiem speciālistiem, tā iepazinos ar Voldemāru Rainu. Pēc vairākiem gadiem kopīgās intereses mūs vienoja ne tikai kā domubiedrus, bet arī uzsākām kopdzīvi. Turpat jau 20 gadu darbojamies tandēmā,» atklāj I. Helviga. Viņa gan nenirst, toties meklē informāciju par zemūdens objektiem gar krastu vai dažādos iespieddarbos, apraksta atrastos priekšmetus, organizē projektus un izstādes. «Ne vien lielos dziļumos, bet arī seklos ūdeņos ir bīstami, piemēram, ezeri ar lielu dūņu slāni, tilpnes ar dubultdibenu, sakrituši koki zem ūdens. Kad Voldemārs aiziet zem ūdens kopā ar savu komandu, biju mierīga, jo zinu, ka viņi, ja vajadzēs, cits citam palīdzēs. Bet sākumā braucām tikai divatā, tad gan krastā ir neomulīgi, kad ilgāku laiku neredzu parādāmies virs ūdens līmeņa viņa galvu vai pleznu. Zinu vairākus gadījumus, kad viņš ir bijis nāves briesmās, bet, nepadodoties panikai, tomēr laimīgi izniris un ticis krastā,» atklāj Helviga. Daudzu gadu laikā, kopš I. Helviga ir iesaistījusies šajā aizrautīgajā zemūdens dzīļu izpētes jomā, esot bijis daudz interesantu atradumu: Kolkasraga vraka izrakumi, Carnikavas kuģa daļa, Bricu ezera tīklu gremde, E. Mičuļa atrastā vienkoce no Niedrāju ezera un senču rokassprādze, Karostas dīķa naža maksts, fotoaparāts, patafons, plate, kuģu trauki un zīmīga glāzīte, naktspods no nogrimuša kuģa, M. Jagņuka atrastais zīmoggredzens un prezervatīvs no Otrā pasaules kara laikā nogremdēta vācu transportkuģa, lidmašīnas pirmās palīdzības priekšmeti. Savdabīgu dāvanu ieguvusi atpūtas laikā Norvēģijā, kad Voldemārs no fjorda dzelmes izcēla un krastā kā dāvanu pasniedza skaistu, apgleznotu šķīvi.