Kādā ādā jūties ērtāk - spēlētāja vai trenera?
Neko jaunu neatklāšu, protams, spēlētāja. Trenera darbs ir ļoti atbildīgs, un nekad nezini, kas ar tevi var notikt rīt. Spēlētājs ar parakstītu līgumu tomēr ir vairāk piesaistīts komandai. Neapmierinoša rezultāta gadījumā vispirms jau vaina tiek meklēta trenera darbībā. Tā tas ir jebkurā līgā.
Arī Latvijas?
Pie mums ir nedaudz citādi, lai gan komandās ar augstiem mērķiem, piemēram, MOGO un Kurbads, slikta snieguma gadījumā kluba vadītāji arī meklēs veidus, kā uzlabot spēli. Tomēr kopumā Latvijā viss notiek civilizētāk. Spriedze un atbildība nav tik liela.
Strādājot Lietuvā, izjuti spiedienu no kluba vadītāju puses?
Vispirms jau es sāku strādāt par menedžeri Dinamo/Juniors. Galvenais treneris bija Leonīds Bereņevs, viņa palīgs - Juris Opuļskis. Jau tad es izjutu, ka kluba vadība pieprasa rezultātu. Latvijas čempionātā mums bija tikai viens mērķis - zelta medaļas. Tāpat bija jāgatavo spēlētāji, lai viņi varētu pārstāvēt Rīgas Dinamo. Tolaik mūsu komandā spēlēja Gints Meija, Roberts Bukarts un vēl virkne hokejistu, kas pēc tam iekļāvās Dinamo. Nākamajā gadā man jau deva izvēlas iespēju - turpināt strādāt par menedžeri vai pāriet trenera darbā. Sanāca tā, ka mēs samainījāmies. Juris Opuļskis sāka strādāt par menedžeri, bet es par treneri.
Kāpēc piekriti darbam hokeja klubā Zemgale/LLU?
Jelgavā ir labi izveidota kluba sistēma, sākot no bērnu komandām līdz Zemgalei/LLU, kas atrodas piramīdas virsotnē. Piemēram, MOGO un Kurbads nav jauniešu komandas, tāpēc viņu darbību nav vērsta uz jauno spēlētāju sagatavošanu, bet es nekādā ziņā negribu teikt, ka šādas komandas Latvijas hokejam nebūtu vajadzīgas.
Kāda šobrīd varētu būt virslīgas komandu misija. Tā būtu komanda, uz kuru tiekties jaunajiem spēlētājiem. Tā būtu komanda, kuras spēli nāktu skatīties tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, vai tā būtu komanda, kas konkurences apstākļos dod iespēju pilnveidoties junioru vecuma hokejistiem?
Viss iepriekš minētais uzskaitījums ir pareizs, jo katrai komandai ir savi mērķi un uzdevumi. Ja runājam par Zemgali/LLU, tad klubs ir tendēts uz savu audzēkņu sagatavošanu, lai viņi varētu spēlēt virslīgas komandā. Esam nopietni sākuši strādāt arī pie skatītāju piesaistīšanas, lai pilsētā būtu pieejama spēļu reklāma. Patlaban nav runa par 800 vai 1000, bet gan 100 un 200 skatītājiem. Esam uzrunājuši Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, lai vakara stundās studenti izklaidētos ledus hallē, vērojot mūsu komandas spēli.
Vai nebūtu lietderīgi komandā iekļaut vismaz pāris atpazīstamu spēlētāju?
Pilnībā piekrītu. Es labprāt komandā redzētu divus vai trīs plašākai publikai zināmus spēlētājus, bet uz priekšu ir jāiet soli pa solim. Šosezon mūsu komandā ir Raimonds Vilkoits, kurš īsu laiciņu spēlēja Rīgas Dinamo, pēc tam ārzemēs un bija viens no sava vecuma perspektīvākajiem spēlētājiem. Raimonds ir pilnībā iekļāvies mūsu klubā, jo trenē arī bērnu komandu. Ir jāņem vērā arī finansiālās iespējas. Vispirms mums ir jāsamaksā tiem spēlētājiem, kuri ir sasnieguši zināmu līmeni un kuri nespēlēs par 200 eiro mēnesī.
Savulaik perspektīvākie junioru vecumu pāraugušie spēlētāji iekļāvās Rīga-2000 vai Liepājas metalurgā. Tagad juniori meklē laimi ārzemju otrajās, pat trešajās līgās. Tas ir lietderīgāk, nekā iekļauties, piemēram, Zemgalē/LLU, kurā radīti itin labi apstākļi?
Neviens nevar aizliegt spēlētājam braukt uz Kazahstānu vai Franciju. Tomēr paskatīsimies, uz kurieni patlaban brauc divdesmit gadu slieksni pārkāpušie spēlētāji. Tā pat nav vairs Kazahstāna. Tā ir Somijas trešā līga vai Rumānija.
Šosezon Zemgales/LLU sastāvā ir Salvis Zolmanis. Pērn viņš spēlēja Amerikas otrajā spēcīgākajā junioru līgā NAHL, vasarā nesekmīgi centās iekļūt Rīgas Dinamo, tāpēc izvēlējās Jelgavas variantu, jo ir iespēja apvienot hokeja spēlēšanu ar studijām LLU. Jautājums, vai Zolmanim būs attīstības iespējas vai pa lielo rēķinu viņam ceļš uz lielo hokeju ir slēgts?
Zolmanis ir interesants spēlētājs - tehnisks un ar savu redzējumu. Dinamo viņš netika, tāpēc tagad ir jāskatās, vai viņu aicinās uz pārbaudes turnīru, kad spēlēs Latvijas izlase. Es kā treneris varu viņu motivēt un teikt, ka Jelgavā ir radīti labi apstākļi, bet, ja viņa virzienā nepaskatīsies izlases komplektētāji, tad viņam šī vēlme sevi pilnveidot var mazināties. Uzskatāms piemērs ir aizsargs Kristaps Bazevičs. Pagājušajā sezonā viņu uzaicināja uz pārbaudes turnīru Latvijas izlases sastāvā, Kristaps nenolaida rokas, sezonu viņš iesāka pie mums, bet tagad ir ticis Mestis līgā Somijā. Jelgavā ledus treniņi ir katru pēcpusdienu un papildus ir iespēja slidot no rītiem. Tāpat pirms vakara treniņiem var apmeklēt trenažieru zāli.
Esi strādājis arī Lietuvas izlasē. Mani pārsteidza kaimiņzemes treneru korpuss 2014. gada pasaules otrās divīzijas čempionātā Viļņā. Galvenais treneris bija vācietis Bernds Hāke ar bagātīgu Vācijas DEL līgas pieredzi. Viņa palīgi bija Cipruss, pasaulē pazīstamais Kanādas speciālists Džordžs Kingstons, kurš deviņdesmito gadu sākumā trenēja Artūru Irbi un Sandi Ozoliņu NHL klubā Sharks, un Eiropā pazīstamais hokeja žurnālists un arī aģents Antons Valdmans. Kā Lietuvā veidojās tik kolorīts treneru korpuss?
Pasaules čempionāts notika Viļņā, tāpēc arī tika piesaistīti pasaulē zināmi treneri, jo lietuviešiem bija vēlme pienācīgi sagatavoties šīm spēlēm. Uz čempionātu atbrauca arī NHL spēlētājs Daiņus Zubrs. Tā bija sava veida reklāma hokejam Lietuvā. Hākem ir draudzīgas attiecības ar Kingstonu. Viņš piezvanīja un palūdza palīdzēt, tāpēc arī Kingstons atbrauca. Man personīgi tā bija ļoti pozitīva pieredze. Es Kingstonu atcerējos no tiem laikiem, kad viņš trenēja Vācijas izlasi. Viņš arī mani atpazina. Bija iespēja iegūt vērtīgas zināšanas.
Kas bija noderīgākais?
Es sapratu, cik svarīgi ir pareizi reaģēt konkrētajā situācijā. «Trīsstāvīgie» vārdi nebūt nav labākais motivēšanas veids. Man palaimējās īsu brīdi pastrādāt arī Latvijas izlasē kopā ar Tedu Nolanu. Esmu sapratis, kas atšķir šāda līmeņa trenerus no pārējiem. Tā ir profesionalitāte visās niansēs, un to laikam var iegūt tikai kopā ar pieredzi.
Patlaban Latvijas valstsvienība ir bez galvenā trenera. Kurā virzienā, tavuprāt, vajadzētu meklēt treneri - rietumu, austrumu vai savējo vidū?
Es domāju, ka Latvijas Hokeja federācijas valdē ir pietiekami kompetenti ļaudis, kuri pieņems pareizo lēmumu. Man šķiet, ka virzienam nav tik lielas nozīmes. Pats process pēdējos gadus ir kļuvis pārāk saraustīts. Tikko nav rezultāta, tā treneris ir jāmaina. Tā ir tāda padomju laika pieeja. Trenerim netiek dots laiks, lai viņš realizētu savas idejas. Manuprāt, Saša Beļavskis nebūt nebija sliktākais variants. Es gan no iekšpuses nezinu visas nianses, tomēr būtu reāli jāapzinās, ar kādiem spēlētājiem treneris brauca uz pasaules čempionātu. Ja nebūtu astoņu pamatsastāva spēlētāju, tad galvassāpes rastos jebkura kalibra trenerim. Soču olimpiādē Tedam Nolanam bija optimālais sastāvs, un ar šādiem spēlētājiem, iespējams, jebkurš treneris spētu sasniegt labu rezultātu.
Eiropas valstīs treneri tik bieži nemainās?
Ņemsim par piemēru Somiju. Tur treneris strādā četrus gadus un pēdējā darba gadā jau ir zināms, kurš būs viņa vietā. Līdzīga situācija ir Helsinku Jokerit klubā. Šosezon komandu trenē Erka Vesterlunds, bet visi jau zina, ka nākamgad komandu trenēs Kari Jalonens. Šajā situācijā var jautāt, vai tad Vesterlundam ir motivācija nopietni strādāt, taču te jau ir runa par trenera profesionalitāti. Ja viņš ir īsts sava aroda meistars, tad līgumu kārtīgi atstrādās līdz pēdējai dienai.
Savulaik aizbrauci uz Lietuvu, un tas bija par iemeslu, kāpēc tev nedeva iespēju turpināt strādāt par Nolana palīgu valstsvienībā. Taču kaut kur jau nauda bija jāpelna...
Es negribu vairs par to runāt. Lai tas paliek uz citu cilvēku sirdsapziņas. Teikšu tikai tā, ka bija nelabvēļi, kuri nevēlējās mani redzēt izlasē. Lietuvas variants kalpoja tikai par ieganstu.
Šosezon arī būsi Lietuvas izlases treneris?
Man zvanīja un palūdza, lai decembrī vadu Lietuvas U-20 izlasi. Pirms mēneša arī vienojāmies. Turnīrs būs Elektrēnos. Ar Lietuvas nacionālo izlasi man līgums ir beidzies.
Ar bijušajiem partneriem laukumā sazinies?
Jā, itin bieži sazvanos ar Ļoņu Tambijevu. Uzturu kontaktu ar Pēteri Skudru un Ģirtu Ankipānu. Nesen sazvanījos ar Grišu Panteļejevu, jo ilgāku laiku nebijām sazinājušies. Viņam sokas itin labi. Rostovā viņš ir galvenais treneris un pērn uzvarēja pēc spēka trešajā Krievijas līgā aiz KHL un VHL.
Pašam nav bijusi vēlme meklēt darbu Krievijā?
Vasarā bija saruna ar Južnij Ural komandas vadītājiem, bet tik tālu es negribēju braukt.
Latvijas treneriem atšķirībā no citu Eiropas valstu speciālistiem ir būtiska priekšrocība - valodas zināšanas...
Tā ir, bet Krievijā pēdējā laikā strauji mainās kurss tikai uz vietējiem spēlētājiem un arī treneriem. Es pieļauju, ka pēc trijiem gadiem var pilnībā izzust ārvalstu treneri Krievijas komandās. Zemākajās līgās principā jau ir aizliegts piesaistīt trenerus no ārvalstīm.
Rietumu valstīs pieprasītākie ir kanādieši?
Ne tikai, piemēram, Dānija ir pārpildīta ar zviedriem. Somijai savukārt pilnībā pietiek savējo speciālistu. Situācija darba tirgū nebūt nav vienkārša.