Kā tas vispār ir iespējams – sacensību režīmā veikt distanci, kas līdzinās attālumam no Rīgas līdz Berlīnei?
Cilvēki, manuprāt, drusku pārspīlē, ka tas ir kaut kas baigs, neiespējams. Tas viss ir izdarāms un nav nemaz tik nepaveicams, kā sākotnēji šķiet.
Kā tu nonāci līdz tik garām distancēm? Ar parasto ultra vai klasisko Ironman nepietiek?
Iespējams, ka pietiek, bet tas tā organiski noticis. Sāc ar vienu un tad gribas kaut ko vēl. Bērnībā Dobelē esmu nedaudz peldējis, spēlējis futbolu, rokasbumbu, nodarbojies ar klasisko cīņu, bet tas viss bija sporta skolas līmenī bez graujošiem rezultātiem. Skrēju kopš bērnības, mazos krosiņus arī tad, kad vēl studēju, bet pirmo maratonu veicu 2007. gadā Rīgā. Tagad dzīvoju Iecavā un reizēm sanāk arī izskriet treniņus no Iecavas uz Rīgu vai atpakaļ.
Kā izlem par sacensībām, kurp doties?
Man ir princips, ka nepiedalos sacensībās, ja distance aizņem mazāk laika, nekā ceļā pavadīts laiks līdz to norises vietai. Citiem vārdiem sakot, ja sacensības ir piecu kilometru distancē, lai es piedalītos, tām būtu jānotiek Iecavā.
Izturības sporta veidos nepieciešams daudzu stundu regulārs treniņprocess. Kā to spēj apvienot ar darbu un ģimenes lietām?
Mans otrs koncepts – laika ir tik, cik ir. Uzvelc kedas un skrien tur, kur tu esi, vienalga, mājās, ārzemēs vai komandējumā. Vasarās Iecavā peldu karjerā, bet ziemā baseinā Bauskā vai Rīgā. Mēģinu treniņprocesu sabalansēt, lai sanāk gan vienam, gan otram, gan trešajam sporta veidam.
Strādāju pilnas slodzes darbu līzinga kompānijā – astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā izvērtēju dažādus riskus. No tā arī izriet, ka trenējos rītos, vakaros un brīvdienās – nu tā, kā visi normāli sportisti pie mums. (Smejas.)
Tad jau ģimenei nākas samierināties ar to. Neprotestē?
Ģimene ir līdzatkarīga, bet labprāt brauc man līdzi uz pasākumiem. Sanāk tāda kā kopīga atvaļinājuma pavadīšana. Cenšamies apvienot sportošanu ar ceļošanu, atpūtu un dažādām ekskursijām.
Lielajam mērķim sanāca īpaši gatavoties?
Tas viss sastāvēja no trim mērķiem. Pirmais, protams, bija sacensību laikā nenomirt. (Smejas.) Otrais mērķis bija finišēt, bet trešais – finišēt nospraustajā laikā, kas bija četras diennaktis un aptuveni desmit stundu.
Sanāk, ka pieckāršo ultra triatlonu pievarēji pat dažas stundas ātrāk, nekā biji cerējis. Skatījies pulkstenī, kontrolēji tempu visas četras dienas?
Nē, skaties vai neskaties, ja nav iekšā, tad vienkārši nevari finišēt. Cik varēju, tik performēju. Pirms sacensībām tikai biju apskatījies sev līdzvērtīgu sportistu rezultātus pēc sporta veidiem un bija ar ko salīdzināt distancē.
Kā audzēji izturību, kā aizsportojies līdz pieckāršajam Ironman?
Klasisko Ironman pirms pieciem gadiem pieveicu Igaunijā, bet 2016. gadā jau startēju dubultajā Ironman (7,6 km peldus, 360 km ar divriteni, 84,4 km skriešus) Lietuvā, kur notika pasaules čempionāts, un sev par pārsteigumu pat izcīnīju ceturto vietu. Gadu vēlāk turpat Panevežā biju trešais Pasaules kausa posmā dubultajā Ironman, bet pagājušogad pasaules čempionātā Vācijā pirmo reizi startēju trīskāršajā (11,4 km peldus, 540 km ar velo un 126,6 km skriešus ), ko latvieši nebija veikuši 18 gadu. Finišēju pēc 43 stundām un 16 minūtēm, izcīnot devīto vietu.
Ar to tev nebija gana, un šogad jau pieckāršais dzelzsvīrs ar 19 kilometru peldēšanu baseinā. Daudziem cilvēkiem 19 kilometru noskriet būtu ļoti sarežģīti, kur nu vēl nopeldēt?!
Peldēju sešas ar pusi stundas. Pirmās četras biju jau pieredzējis no pagājušā gada sacensībām. Skatos – palikušas vēl divas stundas, ko peldēt, tad viena… Un tā pamazām līdz beigām. No šāda viedokļa peldēšana daudz neatšķiras no skriešanas vai velobrauciena garajās distancēs.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!