Iepriekšējā sezonā uzvarējāt visu, ko vietējā līmenī bija iespējams uzvarēt. Vai tas šajā starpsezonā atviegloja darbu?
Nekad nav pavisam ideālas sajūtas par starpsezonā padarīto. Īpaši mūsu mēroga klubam. Sezonas sākumā vienmēr ir ļoti daudz nezināmo un lietu, par ko vēl tikai būs jātiek skaidrībā, sākoties turnīriem. Daudzi no mūsu komandas šajā līmenī spēlēs pirmo reizi. Nekad nevar zināt, kā viņiem tas izvērtīsies, cik labi viņi tajā iekļausies. Ne tikai viesspēlētāji, bet arī no citiem Latvijas klubiem pārnākušie basketbolisti. Komanda ir jauna, modelis ir jauns. Nevaru dot garantijas, ka jau no pirmās dienas izskatīsimies izcili, bet neesmu tāds vienīgais treneris. Domāju, sezonas sākumā šādas sajūtas valda visās komandās, pat visaugstākajā līmenī. Varu būt priecīgs par to, ka pirmssezonas darbu komandā blakus apstākļi praktiski neietekmēja. Tikai viens spēlētājs, ukrainis Vitālijs Zotovs, pievienojās mazliet vēlāk, jo valstsvienības sastāvā piedalījās Eiropas čempionātā.
Vai kaut kā vajadzējis pielāgoties apstākļiem, kad līdzās ritošās karadarbības dēļ tuvojas energokrīze?
Gatavošanās posmā to īsti neizjutām, bet grūti teikt, kā būs tālāk. Lielākoties tas saistīts ar atbalstītāju optimismu par nākotni, apņēmību un spēju izpildīt solīto. Protams, ilglaicīgie atbalstītāji jau ir kā daļa no mums un nemaz nestrādā tādos klasiskos sponsorēšanas rāmjos. Skaidrs, ka viņiem pašiem sajūta par nākotni nav droša, un tas ļoti ietekmē arī vēlmi atbalstīt sportu, sporta komandas. Mēs paši esam par sevi samērā droši, jo, plānojot šo sezonu, necentāmies budžetu forsēt vai pārkāpt kādas riskantās līnijas. To droši vien arī varēja just spēlētāju piesaistē – esam bijuši ļoti piezemēti. Kārtējo gadu klubu budžeti Latvijā samazinājušies, un tas atspoguļo mūsu kluba basketbola pozīciju starptautiskajā skatuvē. Nezinu, kur tālāk varam iet ar šādu kopējo Latvijas klubu budžetu, bet cenšamies nebūt pesimistiski. Izcīnījāmies ar kovidu, kaut ko sasniedzām, strādāsim tālāk, lai sasniegtu rezultātu arī šādos apstākļos. Atradīsim līdzekļus, un viss būs kārtībā.
Kā Latvijas – Igaunijas līgā mainīsies spēku samērs pēc ambiciozā Ukrainas Prometey pievienošanās? Iepriekš allaž tikāt pieskaitīti galvenajiem favorītiem, pavasarī beidzot arī izcīnījāt šo kausu...
Pirmkārt, mēs esam pašreizējie čempioni. Negribu teikt, ka tas mūs padara neaizskaramus vai tā dēļ jūtamies aroganti, bet esam pārliecināti par saviem spēkiem. Jūtam sava veida nastu, taču tā ir patīkama. Tā par pienākumu uzliek arī attiecīgi uzvesties laukumā, spēlēt attiecīgā līmenī. Nenoliedzami, Prometey ir komanda ar citām iespējām, taču mums tas ir izaicinājums. Man nekad nav paticis spēlēt drošā vidē bez nekādiem izaicinājumiem. Tie gandarī, mēs pēc tiem esam noilgojušies. Nebaidāmies zaudēt un noteikti gribam vinnēt arī viņus. Tas mums būs ļoti interesanti.
Otro sezonu pēc kārtas ļoti slidena ir Čempionu līgas izspēles kārtība – turnīrs var beigties jau pēc sešām spēlēm, bet var ieilgt līdz vēlam pavasarim. Kā ir gatavoties šādā nezināmā pozīcijā?
Uzdevumus izvirzām pakāpeniski. Pirmais no tiem būs iekļūt play-in kārtā jeb izcīnīt vismaz trešo vietu apakšgrupā, saglabājot iespēju tikt labāko sešpadsmitniekā. Formāts ir neprognozējams, katras spēles svars būs liels. Apzināmies savu statusu. Neesam favorīti, taču šajā līmenī nejūtamies lieki. Zinām, ka tur nav nevienas neuzvaramas komandas, bet tai pašā laikā, lai sasniegtu savus mērķus, pret visām būs jāpacīnās.
Vai šobrīd ir apjausma par pašu spēku Eiropas līmenī?
Jau sezonas sākumā jācenšas saprast, kas mēs esam un kā varam spēlēt. Tam noderēs gan vietējā čempionāta spēles, gan Čempionu līgas mači. Visi pretinieki šeit ir pieredzējuši, pat ļoti, ir atsevišķi lieli uzvārdi. Šādā vidē būs interesanti spēlēt. Mums pašiem zināmu stabilitātes sajūtu dot tas, ka no pagājušā gada izdevies saglabāt Latvijas basketbolistu kodolu – puišus, kuri tam visam jau izgājuši cauri, un arī mēs zinām, ko no viņiem varam sagaidīt. Ārzemnieki pagaidām, protams, ir nezināmais, neviens no šiem spēlētājiem Čempionu līgā nav spēlējis daudz, ja ir spēlējis vispār. Jā, mums ir Deniss Hamiltons, kurš bijis NBA (Nacionālajā basketbola asociācijā – aut.), bet Eiropā viņš ir pavisam citādāks spēlētājs. Šis pieredzes trūkums vēl neļauj izvirzīt pamatotas pretenzijas uz ļoti augstu rezultātu, taču pareiza darba un pareizu sakritību rezultātā mūsu griesti ir diezgan augsti. Vai tos aizsniegsim, redzēsim.
Vienu viesspēlētāju jau paguvāt samainīt īsi pirms sezonas sākuma!
Tur bija kompleksi iemesli. Oficiālā versija – pēc abpusējas vienošanās. Tas notika veselības faktora dēļ, domāju, Gerijs Bleiks pats nebūtu apmierināts ar sniegumu, ko spēj parādīt. Viņš ir labs spēlētājs, taču pagājušajā sezonā gūtā smagā trauma vēl neļāva mentāli noskaņoties profesionālās karjeras atsākšanai. Spēlētājs daudzas kustības vēl baidījās izdarīt, kas savukārt radīja citas problēmas. Tādas situācijas grūti terminēt un saprast, kad viņš būs gatavs atgriezties pilnā apmērā, tāpēc arī izlēmām šķirties laikus, lai nebūtu personīgas problēmas.
Aizvietotājs Džamars Abramss ir tāds kā ugunsdzēsējs vai arī jau pārbaudīta vērtība?
Viņš ir zināms spēlētājs. Spēlējis Vācijā, Francijā, bijis arī Minskas Tsmoki, nedaudz paspēlēja Vienotajā līgā. Pieredzējis, taču vēl ļoti dzīvs basketbolists. Piemēram, pirmssezonas testos parādīja lēcienu, kas 33 gadu vecumā varētu būt starp labākajiem uz planētas. Rēķināmies ar viņa pieredzi, nosvērtību. Apzināmies, ka zvaigznes no debesīm nenesīs, bet varētu ļoti labi papildināt pārējos. Mūsu apstākļos viņš komandai kā vienotam veselumam, manuprāt, ir ļoti labs papildinājums.
Sezonas sākumā to vēl grūti vērtēt, tomēr vai sagaidi lielāku pieplūdumu tribīnēs uz VEF Rīga spēlēm, zinot, ka vairs nav Rīgas Dinamo hokeja komandas spēļu KHL, un kādu ažiotāžu ap sevi radīja basketbols Latvijas valstsvienības maču laikā?
Piekrītu, ka pagaidām varu tikai spekulēt, taču ir cilvēku loks, kam patīk kustība, patīk šāda veida izklaide. Kāpēc gan lai viņi biežāk neparādītos VEF spēlēs? Negribu kultivēt kādus aizspriedumus. Kādam nepatīk Dinamo, kādam nepatīk VEF, tomēr varbūt to vajag uztvert vienkāršāk, nepolitizēt, bet vienkārši iet un izbaudīt vakaru. Ar basketbolu, ar kompāniju, varbūt kādiem dzērieniem. Mēs no savas puses centīsimies izdarīt, lai šiem cilvēkiem vakars ir patīkams, lai viņus iedvesmotu ar to, kā spēlējam, kā viņus uzņemam. Ticam, ka basketbolam Rīgā var būt vieta un nozīmīgs atbalsts. Zinu, ka cilvēki grib ko tādu redzēt. Te taču ir daudz kā. Ir izlases spēlētāji Kristers Zoriks, Artis Ate, ir Marčiks Gulbis – savējie veči. Cik mēs varam, tik darīsim.
Vienkāršākā recepte skatītāju piesaistīšanai ir uzvaras!
Nē, es to tā neuztveru. Arī neticu, ka, ja mēs uzvarētu sešas spēles Čempionu līgā, uzreiz būtu pilna Arēna. Tā tas nestrādā. Protams, cilvēkiem patīkamāk, ja uzvaram, taču tas neatrisina visus jautājumus. Lielākais prieks ir par tiem, kuri atbalsta arī tad, ja spēle neiet, kuri nenāk tikai uz skaļiem vārdiem pretinieku sastāvā. Gaidu tos, kuri grib baudīt basketbolu, novērtēt mūsu spēli. Basketbolisti to jūt. Varbūt ne visi prot to izrādīt, kā to dara daudz kur citur. Esam kūtri savās ārišķībās, bet iekšēji ļoti novērtējam visus, kuri nāk un mūs atbalsta.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!