Nokūleņot no 70 metriem
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados ar tramplīnlēkšanu nodarbojās mans vectēvs, un 2004. gadā viņš izlēma šo sporta veidu mūsu valstī atjaunot. Sākumā tika vākti paziņu bērni, kuri uzaicināja vēl citus draugus, nokomplektējot pirmo treniņu grupu, un tai pievienojos arī es. Pirmoreiz uz tramplīna uzkāpām Vācijā. Tur mums iedeva ekipējumu – slēpes, kombinezonu –, pastāstīja, kā tas notiek, un nolecu no piecmetrīgā tramplīna. Sākumā lēcām tikai ārzemēs – Vācijā, Polijā, Austrijā, tā sauktajā Igaunijas Četru tramplīnu turnejā. Pāris gadu vēlāk Siguldā uzbūvēja piecu, desmit un 20 metru tramplīnus, bet šobrīd bērniem iespējams lēkt Laurenčos, kur ir trīs mazie tramplīni, un tālu nav arī Otepē – ar to ir pietiekami pirmajiem 2–3 treniņu gadiem, lai iegūtu pamatu, bet tad lielākā daļa mūsu jauno sportistu iesprūst.
15 gadu vecumā Polijā kritienā no 70 metru tramplīna salauzu atslēgas kaulu – vēja dēļ man norāva slēpi un lejā nonācu ar kūleni. Pametu tramplīnlēkšanu un spēlēju hokeju. Tomēr vectēvs tajā laikā uzbūvēja mazos tramplīnus Laurenčos, uzaicinot mani atklāšanā nolēkt no 12 metru tramplīna. Tas bija pirmais lēciens pēc traumas un sapratu, ka tramplīnlēkšanas man pietrūkst. Tomēr, tā kā Latvijā nav tramplīnu, kas apgrūtina iespējas sasniegt augstāko līmeni šajā sporta veidā, izlēmu pievērsties ziemeļu divcīņai, jo tajā ietilpst arī daudz pieejamākā slēpošana. Jau bērnībā biju startējis ziemeļu divcīņas sacensībās Igaunijā, tolaik vecākiem smejoties, ka ar slēpēm nevis braucu, bet skrienu, jo tehniku gandrīz vispār nemācēju.
Titulēta trenera vadībā
2019. gadā piedalījos pasaules čempionātā un sapratu, ka vēlos ar šo sporta veidu nodarboties nopietni, – izlēmu, ka nepieciešams doties trenēties uz Norvēģiju, kur iespējams augt daudz straujāk. Sazinājāmies ar klubu Tronheimā, un viņu treneri bija ļoti atsaucīgi, palīdzot mani iekārtot skolā, kā arī atrast viesģimeni. Šosezon Norvēģijā esmu mazāk, jo Tronheimā pārbūvē tramplīnus, tāpēc nav iespējams lēkt, bet, kad tur aizbraucu, joprojām trenējos ar klubu. 2025. gadā tieši Tronheimā notiks pasaules čempionāts, vēlētos tajā piedalīties. Šosezon strādāju ar itāli Paolo Bernardi, kurš iepriekš trenējis Itālijas ziemeļu divcīņas izlasi un ASV sieviešu tramplīnlēkšanas izlasi. Augstas klases treneris. Viņš ar mani bija decembra sacensībās un būs aptuveni līdz martam, aprīlim. Pienesumu jūtu jau tagad. Decembrī Otepē pirmoreiz piedalījos Pasaules kausa posmā. Šāda līmeņa sacensībās ir citi ātrumi gan uz tramplīna, gan trasē, tāpēc bija svarīgi nostartēt ar sportistiem, kuri būs arī olimpiskajās spēlēs, lai saprastu, kā tas notiek. Ieradāmies nedēļu iepriekš ar vēlmi patrenēties, bet tobrīd valdīja liels aukstums un viņi nespēja sagatavot tramplīnu. Pirmoreiz uzlēkt dabūjām tikai dienu pirms sacensībām. Turklāt gan todien, gan arī pirmajā sacensību dienā bija liels vējš. Pat nezinu, kāpēc viņi piektdien izdomāja mūs laist uz rezerves ieskaites lēcieniem, jo bija milzīgs vējš, starp lēcieniem vajadzēja ilgi sēdēt uz bomja un gaidīt, visi nosaluši, neviens nevarēja normāli lēkt. Kad ir vējš, tas traucē gan mentāli, gan uz kalna. Šādos apstākļos lēcieni tiek ietekmēti ikviena līmeņa sportistam. Laikapstākļu dēļ sestdien mainīja kalendāru, un vispirms notika slēpošana, turklāt ar masu startu. Distances sākumā burzmas dēļ valdīja liels bardaks, bet bija interesanti, jo blakus slēpoja visas zvaigznes.
Iepazīstināt latviešus
Olimpiskajās spēlēs piedalīsies 55 sportisti. Tām var kvalificēties, pelnot kopvērtējuma punktus Pasaules kausa un Kontinentālā kausa posmos. Es pie punktiem tiku pagājušajā sezonā Kontinentālā kausa sacensībās ASV – mazās valstis allaž meklē mačus, kur brauc pēc iespējas mazāk dalībnieku. Šobrīd esmu olimpisko spēļu kvalifikācijas zonā un jācer, ka konkurentu valstis līdz janvāra vidum pie papildu punktiem netiks. Salīdzinot ar pagājušo gadu, jūtu progresu abās disciplīnās. Lēkšana man vēl uzlabosies pamatīgi, jo līdz šim sacensībās neesmu parādījis to, ko spēju treniņos, arī slēpošanā rezultāts progresē katrās sacensībās.
Šī ir mana pēdējā sezona junioros, tāpēc vēlos iekļūt pasaules junioru čempionāta divdesmitniekā. Tāpat jātiek pie punktiem Kontinentālajā kausā, lai sasniegtu kvalifikācijas kvotu nākamās sezonas Pasaules kausam. Esmu saņēmis uzaicinājumu un plānoju vasarā pieslēgties spēcīgajai Norvēģijas ziemeļu divcīņas izlasei, jau otro gadu ar to trenējas arī labākais igaunis Kristjans Ilvess.
Olimpiskās spēles būs īstais brīdis, kad ikviens Latvijā varēs paskatīties tramplīnlēkšanas un ziemeļu divcīņas sacensības. Tramplīnlēkšana televizorā izskatās vienkāršāk, nekā ir dzīvē. Svarīgs ir ikviens sīkums – sākumā ieskrējiena stāja, tad jātrāpa īstais atspēriena brīdis, lidojumā ir aerodinamika, kā esi iegūlies, bet noslēgumā vērtē arī piezemēšanos. Pekinā ziemeļu divcīņas sacensības notiks pēc Gundersena sistēmas – vispirms aizvadīsim tramplīnlēkšanu, kam sekos slēpošana ar iedzīšanu. Kurš pirmais finišēs, kārs kaklā zeltu.
Parasti tramplīnlēkšanu izmēģināt nāk bērni, kuri to ieraudzījuši televizorā un licies interesanti. Es noteikti gribētu, lai ziemeļu divcīņa un tramplīnlēkšana Latvijā kļūtu populāra. Mums ir bērni, kuriem sporta veids padodas, un nākotnē viņi varētu būt diezgan labi sportisti, bet svarīgi, cik nopietni viņi uztvers treniņus. Ceru, ka mana dalība Pekinas spēlēs palīdzēs cilvēkus Latvijā ieinteresēt ziemeļu divcīņā, kā arī sniegs iespēju piesaistīt jaunus atbalstītājus.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!