Pēc uzvaras pār Libānu
Mēs spēlējām labi, mēs spēlējām kā komanda. Spēlējām vienkāršu basketbolu, kā man patīk, bet arī bijām agresīvi. Tas, ko tribīnēs radīja fani, atviegloja mūsu darbu, un esmu laimīgs, ka šovakar, šajā īpašajā atmosfērā, kopā nosvinējām Latvijas basketbolam tik svarīgu brīdi. Zinu, ka, sākot no nākamās spēles, mūs sagaida citi laiki, bet ļaujiet pašlaik mums sapņot.
Par Daira Bertāna iemestajiem sešiem tālmetieniem
Šis puisis ir apbrīnojams. Esmu ļoti priecīgs, ka viņam bija šāds vakars, jo viņš to ir tiešām pelnījis. Viņš ir mūsu kapteinis, un viņš bija pirmais spēlētājs, kuru satiku, kad ierados Rīgā. Bija kovida laiks, cilvēki aci pret aci nedrīkstēja tikties. Satikāmies, teiksim tā, slepenībā, un kopš pirmās dienas starp mums ir savstarpējs klikšķis. Nekad iepriekš nebijām strādājuši kopā, bet, ja ir savstarpēja empātija, tu to jūti. Kā basketbola fans viņā ieraudzīju kapteiņa vērtības.
Pēc uzvaras pār Franciju
Grūti komentēt šādu spēli. Pirmā sajūta, kas man bija prātā pēc spēles, bija – oho! Mēs paveicām lielisku darbu. Mūsu faniem tagad ir laiks svinēt, bet puišiem nepieciešams kādu laiku izbaudīt šo uzvaru. Skaidri sapratām, kāda līmeņa pretinieks stājas mums pretī, kāds ir viņu motivācijas līmenis, lai varētu turpināt sacensības. Kopš ierados Latvijā, man ir misija sagraut stereotipus, ka Latvijas basketbolisti nav spējīgi strādāt aizsardzībā, nav spējīgi spēlēt ar atdevi, nav spējīgi izšķirošajos spēles mirkļos parādīt savas personības. Redzēju kopēju vēlmi šādus stereotipus iznīcināt. Šodien veikts vēl viens solis, lai izveidotu komandas identitāti. Šī spēle puišus padarīs ne tikai par labākiem spēlētājiem, bet arī labākiem komandas biedriem, labākiem cilvēkiem. Ceru, ka šī pieredze dos grūdienu mūsu basketbolam. Centāmies spēlēt vienkāršu, agresīvu un vienotu spēli. Tas arī viss. Tieši to darījām pēdējās divās minūtēs, saglabājot mieru. Dažreiz tas darbojas, dažreiz ne. Mūsu dzīve ir kā amerikāņu kalniņi – galvenais palikt mierīgam, kad atrodies virsotnē, un brīdī, kad esi zemākajā punktā, jo agrāk vai vēlāk atkal pienāks kalni. Mēs tikai piesprādzējam savas ķiveres.
Kad uzņēmos darbu, iepriekš nebiju Latvijā bijis, un vienīgais spēlētājs, kuru savā karjerā biju trenējis, bija federācijas ģenerālsekretārs. Pirms vairāk nekā 20 gadiem. Līdz ar to man nebija zināšanu un pieredzes par šiem puišiem, valsti, valodu, kultūru, jebko. Diemžēl latviešu valodā es nespēju runāt, kaut gan kombinācijas saucu latviski. Šī ir valsts ar diviem miljoniem iedzīvotāju, vairākums puišu uzauguši kopā. Mums komandā ir divi brāļu dueti – Bertāni un Kuruci. Šeit ir 1995., 1999., 2000. gadu paaudzes un starp viņiem valda spēcīga saikne, bet mans uzdevums ir mēģināt viņus salikt kopā. Kristaps Porziņģis, neskatoties uz traumu, tiešām vēlas būt šeit, būt daļa no komandas. Gan viņš, gan Jānis Strēlnieks aktīvi piedalās mūsu ikdienas darbā. Viņi jūt, ka laukumā esošie spēlētāji ir daļa no viņiem pašiem. Tas Latviju padara īpašu.
Es veidoju spēcīgu personisko saikni, kas šeit paliks uz visiem laikiem, neskatoties uz manām sekmēm kā trenerim. Tiešām vēlos palīdzēt basketbola popularitātei valstī augt. Šodiena ir liels grūdiens mūsu misijai. Esmu ļoti pateicīgs, ka viņi man deva iespēju vadīt šo programmu, jo tādas emocijas ir nenovērtējamas. Cilvēki man prasīja, kā varu noraidīt tādu darba piedāvājumu, lai tikai būtu šeit Pasaules kausā... Lūk, arī atbilde. Nenovērtējami. Nenovērtējami.
Pēc zaudējuma Kanādai
Esmu ļoti lepns par spēli, ko rādījām. Iespaidīgi, kā spēlei piegājām fokusa un enerģijas ziņā, kāda bija vēlme uzspiest savu basketbola stilu. Pret tik fizisku sniegumu un tik milzīgu talanta daudzumu ir grūti cīnīties, tāpēc tikai normāli, ka mums sāka trūkt enerģijas. Tomēr mūsu līdzjutēji redzēja, ka laukumā bijām, lai cīnītos, ne tikai svinētu faktu, ka jau esam sasnieguši mērķi. Pretinieki parādīja lielisku sniegumu, bet uzskatu, ka arī Latvija ir nopelnījusi aplausus. Jutu, ka tiesneši jau no mača sākuma pret abām komandām neizmantoja vienus un tos pašus kritērijus. Spēlē pret Kanādu trīs tiesneši no Ziemeļamerikas? (Aizturēti nosmejas.) Tas neizklausās godīgi. Neskatieties uz vārdiem, kuri ir uz krekliem, – Žagars pelnījis tādu pašu attieksmi kā Aleksandrs. Jautājums nav par algu, popularitāti, vecumu. Spēles laikā sarunas nedaudz uzkarsa. Ja viņi strādātu pēc vienādiem kritērijiem, uzskatu, ka otrs treneris bija pelnījis vairākas tehniskās piezīmes. Kādā brīdī viņš bija laukuma vidū. Rodas iespaids, ka FIBA noteikumi attiecas tikai uz daļu cilvēku. Kontakts plecs pret krūtīm vienā laukuma pusē ir legāls, otrā pusē... Bet labi, es nemeklēju attaisnojumus. Jautāji, kāpēc saņēmu tehnisko piezīmi? Tehniskā piezīme bija viņu lēmums, pieņemu, ka uz abām komandām tika attiecināti vienādi kritēriji un spēle bija ļoti godīga. Mēs piespiedām pretiniekus spēlēt augstā līmenī, lai uzvarētu Latviju. 19 minūtes atradāmies vadībā, un tas man liek justies lepnam. Patīkami redzēt, ko puiši rādīja pirmās 25 minūtes, pat trešās ceturtdaļas sākumā atgriezāmies viena uzbrukuma attālumā. Kad spēlē pret tādām izlasēm kā Kanāda, tev jābūt nevainojamam.
Pēc uzvaras pār Spāniju
Īpašs vakars. Esam ieguvuši labas atmiņas, tomēr tagad jau laiks fokusēties nākamajai spēlei. 40 minūtes rādījām neticamu centību, esmu tiešām lepns par to, ka palikām spēlē, neskatoties uz nelielu mirkli trešajā ceturtdaļā, kurā notrīcējām. Iespēja redzēt, kā puiši cīnās ar tik spēcīgu komandu, pasaules un Eiropas čempioniem, dara mani ļoti lepnu.
Esot tik smagā grupā un saskaroties ar tik daudzām traumām, pirms turnīra tikām nolikti pozīcijā, ka mums nav ko zaudēt. Tāpēc šeit ieradāmies ar lielu vēlmi sevi pierādīt, ka piederam šim līmenim. Svarīgi nepazaudēt identitāti un pazemību, jo pašlaik ir bīstams mirklis – pēc Francijas spēles apkārt bija pārāk daudz cilvēku, kuri runā, raksta sociālajos tīklos. Šis ir viltus draugu laiks. Man ir 58 gadi, tāpēc zinu, ka jāpaliek ar cilvēkiem, kuri man tiešām patīk, kurus es tiešām mīlu. Ceru, ka arī puiši paliks piezemēti un nākamajai spēlei pieies ar tādu pašu gribu un pašatdevi, kā to darījuši kopš mūsu piedzīvojuma sākuma. Viss sākās 2021. gada 7. augustā, joprojām atceros Rumānijas izlases spēlētāju un viņu trenera vārdus.
Katrai spēlei es un mani spēlētāji pieejam ļoti nopietni. Pēdējās 20 spēlēs katrs vakars bijis šāds, rādot komandas identitāti. Tur nav īpašas receptes. Esi piezemēts, strādā smagi un spēlē vienoti. Nacionālajā izlasē ir vienkāršāk izveidot ķīmiju, jo spēlētāji nāk no vienas valsts, runā vienā valodā, ir izauguši vienā kultūrā. Kā katrai nacionālajai izlasei, viņiem ir spēcīga piederības izjūta.
Kopš pirmās dienas iespaidojos no pagātnes. Es nebiju pazīstams ar Latvijas basketbolu, tāpēc pētīju iepriekšējās nacionālās izlases, lai ienestu to, kas man patīk visvairāk. No katra trenera, kurš bijis pirms manis, un spēlētājiem pirms mums paņēmu to, kas Latvijas basketbolu var padarīt veiksmīgu vai vismaz par tādu, ar ko vari identificēties.
Pēc uzvaras pār Brazīliju
Prieks, ka spēļu posmu Džakartā pabeidzām ar šādu sniegumu, kas apstiprina, ka dodamies pareizā virzienā. 24 rezultatīvas piespēles un sešas kļūdas parāda mūsu basketbola kvalitāti. Atmiņas, ko ieguvām Džakartā, ir lieliskas un paliks uz mūžu. Kā fani atbalstīja, kā vietējie iedzīvotāji iemīlēja mūsu komandu. Ja godīgi, pirms vakardienas es to neapzinājos, bet tad ar palīgiem izlēmām pirmoreiz nedaudz iziet no viesnīcas un devāmies uz lielveikalu.
Iespaidīgi, kā vietējie iedzīvotāji uzvedās, mūs ieraugot. Cilvēki apstājās, vēlējās nofotografēties. Divi vietējie man pateica: mūsu zeme – Latvija! Viņi Džakartā runāja latviski! Vakar es sapratu, ko esam paveikuši ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā – mūsu fani un mūsu darba ētika šo piedzīvojumu padara neaizmirstamu.
Šeit neesam, lai tikai piedalītos, mēs šeit esam, lai cīnītos. Trenera darbs ir padarīt savus spēlētājus autonomus, tāpēc katru dienu strādāju, rādot virzienu, kas viņiem jāievēro laukumā. Uz soliņa man nav tālvadības pults. Es tikai cenšos palīdzēt un ierobežot kļūdu skaitu. Atceros, ka pirms gada, gatavojoties spēlēm ar Turciju un Lielbritāniju, dažus treniņus pirms spēles pret Turciju saviem palīgiem pateicu, ka mans darbs ir paveikts. Viņi nesaprata, ko ar to domāju. Paskatieties uz komandu, viņiem vairs treneris nav nepieciešams! – es sacīju. Un ticu, ka arī šai komandai treneris vairs nav nepieciešams
Par fanu sagatavotajām simboliskajām biļetēm uz Manilu
Esmu nedaudz māņticīgs un nodomāju: ko, pie velna, šis puisis dara? Izdarīju ko tādu, ko visu priekšā negribu teikt, tomēr centos panākt, lai nepatraucētu slikta veiksme. Pēc spēles šis puisis joprojām rādīja manu biļeti, un tad pateicu – kāpēc ne? Tas bija mūsu sapnis un dažreiz sapņi piepildās. Izlasei nav Banki pieskāriena. Pat ne itāļu modē, kaut gan cilvēki uzskata, ka spēlētāji tik eleganti ir ģērbušies manis dēļ. Nē! Lai tikai sniegtu jums priekšstatu, pirmajā spēlē aizmirsu bikšu priekšā aiztaisīt rāvējslēdzēju, trešajā spēlē saplēsu savu jostu. Šie cilvēki man sniedz tik daudz emociju, neticu, ka šeit ir liels mans pieskāriens, viņiem vienkārši nepieciešams sev ticēt. Es nekad nebeigšu teikt paldies par šo iespēju un par šīm emocijām.
Pēc zaudējuma Vācijai
Šobrīd ir liela neapmierinātība, bet mēs nedrīkstam aizmirst skatīties plašāk uz to, ko esam paveikuši, uz stilu, ko spēlējam, identitāti, ko rādām. Esot pie viena galda ar pārējām septiņām labākajām pasaules izlasēm, tik lielām un spēcīgām, vēlreiz parādījām, ka esam spējīgi konkurēt. Tas mani padara ļoti lepnu. Turnīrā ieradāmies ar labu jauno spēlētāju un veterānu miksli, kuriem kopā ļoti labi saskan. Mūsu nākamais mērķis ir nevis olimpiskā kvalifikācija, bet rītdiena, kad būs nākamā spēle, un pēc tam vēl viena spēle. Iespēja spēlēt pret septiņām labākajām pasaules izlasēm ir jāizmanto. Neskatoties uz to, ka mūsu sirdis ir salauztas, mums jāspēlē un jāspēlē labi, jo tikai sacenšanās ar labākajiem var palīdzēt attīstīties kā komandai, kā spēlētājiem. Šai izlasei nav tādas pieredzes, jo kopš 2017. gada nebijām piedalījušies finālturnīros, tāpēc katra spēle mums ir ļoti svarīga, lai kļūtu labāki.
Pēc uzvaras pār Itāliju
Neskatoties uz to, ka mums bija maz laika, lai atgūtu garīgo un fizisko enerģiju, ka mums nebija laika, lai spēlei sagatavotos ar ierasto rutīnu, izcīnījām labu uzvaru. Spēlētāji pierādīja, ka, neskatoties uz ļoti šķidro gatavošanos, šis turnīrs viņus tiešām uztrauc. Viņi atrada spēles ritmu un cīnījās mūsu ierastajā stilā. Man bija jāatdod visa sava enerģija, lai palīdzētu komandai būt gatavai tik grūtai spēlei. Redzējāt pirmās desmit minūtes. Jautājums ir par gribu. Dažreiz savu ķermeni vadi no šejienes (rāda uz galvu), bet, kad no turienes nesaņem impulsus, ir grūti reaģēt. Esmu ļoti pateicīgs puišiem, viņi visu paveica paši, atrodot resursus, kā atgūties un tikt uz pareizā viļņa. Bija milzīga bauda redzēt, kā komanda atgriezās spēlē. Esmu ļoti lepns. Kad saņēmu piedāvājumu trenēt Latvijas izlasi, strādāju ASV kā Longailendas Nets galvenā trenera palīgs ar cerību, ka varbūt varētu pievienoties Bruklinas Nets treneru kolektīvam.
Bija Covid-19, nekas neritēja, kā biju gaidījis, tomēr tā bija laba pieredze. Orlando burbuļa laikā saņēmu zvanu no sava bijušā spēlētāja Kaspara Ciprusa. Teikšu godīgi, tobrīd FIBA logiem nesekoju līdzi, bet viņš teica, ka meklē jaunu treneri izlasei. Biju diezgan pārsteigts, palūdzu pāris stundu pārdomām – valsts, kurā nekad neesmu bijis, valoda, ko nezinu, neviens spēlētājs, ko es būtu trenējis, izņemot Kasparu Ciprusu 2000. gadā. Tas bija lēciens tumsā, bet nodomāju: Porziņģis, Dāvis Bertāns, Dairis Bertāns, Rolands Šmits, Anžejs Pasečņiks – kāpēc nepamēģināt? Sākumā tas skan traki, bet šajā jaunajā pieredzē devos ar visu savu jaudu un jau pašā sākumā sapratu, ka starp mani un šo vidi pastāv sava veida empātija.
Mana misija ir uzlabot basketbolu valstī. Nevis tāpēc, ka man vajag uzvarēt spēles, jo manai karjerai nevajag papildu uzvaru, bet lai Latvijas basketbolu aizvestu līmenī, ko tas ir pelnījis.
Tāpēc mums nepieciešami tādi vakari kā šis, kā uzvaras pret Spāniju, Turciju, Serbiju, Grieķiju, Franciju, lai visiem parādītu, ka esam dzīvi, mums ir identitāte un stils. Šovakar pierādījām, ka mums ir vērtības. Es saku – mēs... Viņiem ir vērtības. Viņiem. Kā viņi piegāja spēlei... Ticiet man, ikvienam būtu grūti atrast enerģiju, motivāciju uznākt laukumā un pakļaut savu ķermeni grūtībām. 22 stundas pēc tik dramatiskas cīņas, aizvadot sesto spēli desmit dienās, viņiem tika prasīts atgriezties laukumā un cīnīties pusfinālā par piekto vietu.
Tas ir riskanti, iespējams, nav cieņpilni, bet neviens spēlētājs neatkāpās, visi vēlējās spēlēt un uzvarēt. Tas ir vērtību jautājums. Mēs darām... Viņi dara apbrīnojamu darbu, lai valstī popularizētu basketbolu. Vakar skolas trīs stundas atļāva bērniem klasēs skatīties spēli, mēs saņēmām daudzas bildes, un es saņēmu video, ko spēlētājiem pirms miega nosūtīju tērzētavā – vēlējos, lai viņi redz, kā bērni skatās viņus spēlējam. Dažu spēļu laikā viņi ir kļuvuši par paraugiem un paraugiem nepieciešams cilvēkus iedvesmot. Šodien cilvēki gaidīja vēl vienu īpašu vērtību demonstrāciju, un viņi to paveica. Viņi ir pelnījuši kļūt par paraugiem. Jautājums nav par uzvarām, bet par attieksmi. Cilvēkus īpašus padara nevis lielie vārdi, bet vērtības.
Pēc uzvaras pret Lietuvu
Esmu ļoti pateicīgs, jo vadu īpašu cilvēku komandu, kas arī šodien pierādīja, cik ļoti viņi viens otram uzticas, cik nopietni viņi ir. Man ir labas sajūtas, kopš pirmoreiz ierados Latvijā un sākām pirmskvalifikāciju, cenšoties viņos radīt ticību par šīs programmas potenciālu. Izgājām cauri dažādiem šķēršļiem. Uzvarējām tādas komandas kā Serbiju, Beļģiju, Grieķiju, Turciju un, atbraucot šeit, mums bija, iespējams, pati sarežģītākā grupa. Mēs uzvarējām Franciju, cīnijāmies ar Kanādu, mēs uzvarējām Spāniju, cīnījāmies par visu vai neko spēlē ar Brazīliju. Un tad šis dramatiskais ceturtdaļfināls ar Vāciju, kas rīt cīnīsies par zelta medaļu. Tas ir neticami, kaut kas, ko grūti aprakstīt, grūti iedomāties, bet tas notika, tikai pateicoties spēlētāju vērtībām. Šis ir mirklis, kurā grūti atrast kādu, kam pateikties. Varu tikai teikt – es jūtos priviliģēts vadīt šo programmu un būt kopā ar vīriem, kuriem ir tik ļoti liela piederības sajūta. Tas arī viss. Es nevēlos kādu īpaši pieminēt. Protams, visi cilvēki, kuri ieguldīja daļu no sevis, nav šeit klāt, bet arī viņi ir pelnījuši te būt, lai kopā svinētu šo apbrīnojamo rezultātu. Komandā vieta ir tikai 12 spēlētājiem, tikai dažiem treneriem un personālam.
Mēs finišējām piektie, bet es ticu, ka fanu dēļ esam pelnījuši zeltu. Vismaz šajā ziņā mēs esam pasaules čempioni. Vēlos šo rezultātu veltīt visiem, kuri sūtīja mums savu mīlestību no Latvijas. Viņu degsme, mīlestība un atbalsts atnāca līdz pat Indonēzijai un Filipīnām. Šis ir viens no labākajiem stāstiem manā basketbola dzīvē. Šīs būs neaizmirstamas atmiņas, ceļš ar šiem vīriem jau no paša sākuma.
Emocijas, kurās viens ar otru dalāmies, mēģinot audzēt viņu pārliecību, – tas ir garš stāsts, tas ir jauks stāsts. Tas nav stāsts ar laimīgām beigām, jo tam ir nedaudz rūgta garša. Spēle ar Vāciju ilgi nodarbinās mani naktīs. Vēl vairākas nedēļas, mēnešus, gadus… Dzīve ir par iespējām. Sportā viens grozs, viens metiens var iekrist, var neiekrist. Es ceru, ka šī mazā rūgtā garša visiem liks kļūt pazemīgiem un izsalkušiem, jo, ja mēs tiešām vēlamies tiekties pie izcilības, mums vajag sacensties ar labākajiem. Nākamgad labākās komadas būs vēl labākas, un šobrīd tas ir mūsu rokās, kā mēs varam kļūt labāki. Mums bija spēle Taipejā pret Lietuvu. Viņi sadeva mums pa pakaļu. Tiešā nozīmē. Tā bija laba sagatavošanās turnīram. Un viņi bija pirmie, kuri mūs apsveica, kad satikāmies viesnīcā Manilā – viņi bija tik priecīgi, tik autentiski laimīgi redzēt mūs viesnīcā, jo zina, ka cenšamies padarīt basketbolu Latvijā svarīgu. Neskatoties uz to, ka bijām nokrituši zemu, tagad esam uz pareiza ceļa – nekas vēl nav sasniegts, mums jāturpina. Jūtu atbildību padarīt basketbolu valstī svarīgu, palīdzēt to izplatīt.
Kovida iespaidā basketbols zaudēja daudz bērnu, un mums šie bērni jādabū atpakaļ zālē. Kovida laikā viņi kļuva izcili Playstation spēlēšanā, virtuālajā sportā, bet sports ir citādāks. Tas ir spēļu laukums, spēlēšana ārā, sacenšanās, kontakti, treniņi, stāšanās pretī trenerim, kurš uz tevi kliedz, bet ne jau virtuālajā dzīvē. Nometiet tās virtuālās maskas un ejiet laukumā spēlēt, spēlēties, nodarboties ar sportu.
Mūsu misija ir palielināt basketbola izplatību, it īpaši Latvijā, mums vajag vairāk cilvēku. Mums vajag vairāk bērnu sporta zālē, jo mums nav tik daudz cilvēku kā Lietuvā, Grieķijā, Turcijā, Spānijā, kur visi nodarbojas ar sportu, spēlē basketbolu. Latvijā vēl joprojām ir fāze, kurā basketbolam nepieciešams izplatīties. Mūsu misija kā federācijai ir piepildīt sporta zāles, piesaistīt vairāk cilvēku basketbolam, vairāk bērnu basketbolam, pulcināt vairāk cilvēku arēnās.
Dairis Bertāns ir izlēmis atgriezties un spēlēt VEF Riga. Kas var būt labāks – izcila komanda, superīgs spēlētājs, kurš būs kā vēstnesis Latvijas basketbolā. To ir forši skatīties! Nekādu attaisnojumu! Izslēdziet televizoru, dodieties uz Arēnu Rīga un skatieties spēles, pērciet biļetes. Tas ir tas, kas šobrīd mums vajadzīgs. Es ļoti ceru, ka šis sniegums iekustinās cilvēkus basketbolā. Tā ir svarīgākā misija.