Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Slavas mirkli pavada uz dīvāna

Jurijs Aleksejevs oktobra sākumā parādīja meistarklasi Rīga Juniors jaunajiem basketbolistiem, Ramirent Nacionālās basketbola līgas spēlē BK Jēkabpils sastāvā gūstot 59 punktus, izcīnot 26 atlēkušās bumbas un sasniedzot efektivitātes rādītāju 72. Pieredzējušais "buks" pārspēja LBL 2. divīzijas rekordu rezultativitātē un efektivitātē, kā arī atkārtoja Kaspara Ciprusa divreiz sasniegto turnīra rekordu atlēkušo bumbu vākšanā. "Būtu to zinājis jau spēles laikā, vienu bumbu gan jau atrastu," mazliet žēli nosaka Aleksejevs, kurš gan nav pārliecināts, vai vēlreiz gribētu piedalīties šādās rekordu medībās.

Sāku no mazumiņa

Patiesībā jau nekādas īpašās noskaņošanās spēlei nebija. Vienkārši aizbraucu, sākām spēlēt, kaut ko iemetu, tad vēl kaut ko iemetu. Tad dzirdēju, ka džeki no malas kliedz, ka tik un tik punktu man jau: "Davai! Tā tik turpini!" Nebija arī tā, ka pilnīgi viss krita iekšā, pietiekami daudz aizmetu garām, bet kopumā spēle aizgāja ļoti labi. Visu laiku turējos zem groza, un džeki man tik iespēlēja bumbu. Spēles laikā pat īsti nepiedomāju pie tā, ka varētu iet uz kādu rekordu. Vismaz sākumā ne. Treneris jau arī teica – iemet tik un tik punktu, un tad mainīšu. Bija kādi trīsdesmit punkti, apsēžos un skatāmies – laika vēl daudz! Var taču turpināt! Neviens pat nedomāja, ka tik daudz to punktu un bumbu sanāks. Beigās jau aizgājām galējībās. Teica, lai spēlēju, cik varu. Tā arī darījām, bet beigās no laukuma knapi aizgāju prom. Bija pilnīgākais bezspēks.

Vai bija tā vērts? Nu, nezinu. Tieši, mājās braucot, par to domāju, vai es vēlreiz gribētu kam tādam iet cauri. Neesmu pārliecināts. Bija pamatīga izpumpēšanās un laukumā sirds stājās nost. Tas ir grūti, jo pretinieks tāpat neko nedod. Viss jāpaņem pašam. Ar cīņu, grūstīšanos, skriešanu. Tas nebija tik vienkārši, kā kāds varētu pateikt. Nu un, ka pretī jaunieši? Arī pret viņiem jācīnās. Ņemot vērā to, ka ar basketbolu vairs nenodarbojos profesionāli, spēlēju pēc darba, jāsaka, kā ir – atgriezties mājās bija tiešām ļoti grūti. Pat zvanīju sievai un teicu, ka nezinu, vai aizbraukšu līdz Jēkabpilij.

Ar puišiem pēc spēles to caur humoru apspēlējām, ka tieši saviem komandas biedriem esmu atņēmis rekordu. Vajadzēja vēl vienu atlēkušo bumbu dabūt, lai apsteigtu Ciprusu, bet tik sīki neviens spēles laikā to nezināja. Vai pretinieku nebija žēl? Žēl bija, ka tiem jaunajiem acis nedeg. Dažbrīd radās sajūta, ka viņi te ir kā uz darbu atnākuši vai vecāki grib, lai viņi spēlētu basketbolu. Man tāda sajūta palika, jo viņi bez uguntiņas bija. Var jau būt, ka tikai pret mums, pieredzējušiem večiem, spēlējot viņiem tās uguntiņas neparādījās. Atceros jau arī savu jaunību, kad pretī nāca vīri ar lieliem uzvārdiem. Aizgāja viss ciet un likās, ka nemāku spēlēt vairs. Droši vien tādos brīžos pietrūkst pārliecības, varbūt arī tas nospēlēja savu lomu. 

Basketbols – visa mana dzīve

Papildu uzmanība pēc spēles, protams, bija, bet, jāsaka godīgi, nākamo dienu vienkārši nogulēju uz dīvāna. Man nebija vispār spēka. Smejoties varu teikt, ka biju tik noguris, ka slavas mirkli pat nevarēju izbaudīt. Lūk, kā! Arī no VEF Rīga neviens nezvanīja un nepiedāvāja līgumu. (Smejas.) Mēs ar Janku (VEF Rīga galveno treneri Jāni Gailīti) esam labi draugi, varējām kopā pasmieties par to spēli. Šobrīd gan ir baigi bēdīgi. Gribas trenēties, spēlēt un turpināt, bet šīs vīrusa situācijas dēļ to nevaram darīt. Trenējos individuāli, skrienu krosus, uzturu fizisko gatavību, bet spēlēt basketbolu nevaru. Īsti nesaprotu, kāpēc augstākajā līgā var spēlēt, bet mēs – ne. Laikam tikai 27. novembrī mums paredzēta nākamā spēle, ja ierobežojumus atcels. Ja neatcels, varbūt sezonu nāksies pabeigt jau tagad. Jāievēro noteikumi, lai ātrāk varētu dzīvot normāli, spēlēt basketbolu un varbūt tiekties pēc jauniem rekordiem. Basketbols ir visa mana dzīve. Kā otrajā klasītē sāku spēlēt, tā esmu tajā iekšā joprojām. Protams, šobrīd jau amatieru līmenī. Sākumā bija šausmīgi grūti samierināties ar to, ka jāiet pa citu taciņu. Sākās pavisam cita dzīve, citas kompānijas, citi cilvēki, cita dzīves uztvere. Psiholoģiski sākumā bija šausmīgi grūti, bet nu jau esmu ar to apradis. Strādāju ugunsdzēsējos, pēc darba trenējos un spēlēju. 

Top komentāri

Viena šķirba!
V
Vai atejā vai uz dīvana vai uz lidmašīnas pie doktora Apeņa.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sapnis Lucavsalā

Pēc nekvalificēšanās Tokijas olimpiskajām spēlēm esmu lēmusi beigt savu sportistes karjeru, jo smaiļošanas olimpiskajā programmā turpmāk vairs nebūs iekļauta man parocīgākā 200 metru distance. Es...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā