Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Stundām ar parakstu tīkotājiem

Ilggadējā Latvijas hokeja izlases zvaigzne Lauris Dārziņš savu pirmo Pasaules čempionātu aizvadīja 2006. gadā Rīgā, bet pagaidām vēl neprognozē, vai ar šī gada meistarsacīkstēm noslēgs apli - traumas iemācījušas nedomāt ilgtermiņā. Lauris izaudzis, uzsūcot ikvienu sīkumu no tā laika zvaigznēm, tādēļ uzbrucējam tagad nesagādā problēmas ilgi sniegt autogrāfus jauniešiem, kuri tiecas kļūt vismaz tikpat labi kā viņš.

Kā nokļuvi hokejā? To gribēja tavi vecāki vai pats?

Teikt, ka pats kaut ko gribēju piecu gadu vecumā, būtu muļķīgi. Es biju aktīvs jaunietis, kam patika sports, arī tēvam tas patika, jo īpaši hokejs, tāpēc izvēle krita par labu tam. Man šis sporta veids iepatikās uzreiz, un nevienā brīdī nav bijušas domas, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Treneru vadībā ar citiem sporta veidiem neesmu nodarbojies. 

Deviņdesmitajos gados ledus treniņu iespējas Rīgā bija ļoti ierobežotas.

Mums ledus treniņi sākās septiņos no rīta. Baldera Hokeja skolā (BHS) bijām diezgan privileģēti, trenējoties Rīgas Sporta pilī. Lai arī septiņos no rīta, kas ir agri, mums bija ledus 4–5 treniņiem nedēļā, jo daudzām komandām tas nemaz nebija pieejams. 

Kādi plakāti tolaik atradās uz tavas istabas sienām?

Plakātus uz sienām nelīmēju, bet blociņā zīmēju hokeja kreklus, tāpat krāju hokeja kartītes. Elki, protams, bija Sandis Ozoliņš un Artūrs Irbe, kuri spēlēja Sanhosē Sharks, un viņiem noteikti sekoju, tomēr vairāk ar labām domām un apbrīnu, ka viņi ir tur, jo fiziski tas nemaz nesanāca – spēles mums nerādīja, momentus Youtube nevarējām apskatīties. Īpašus elkus neizvēlējos, man patika viss hokejs – gāju skatīties, piemēram, Pārdaugavas spēles, kā sūklis uzsūcu visu iespējamo informāciju par sporta veidu.

Kā padsmit gados nokļuvi Somijā?

Tas bija 16 gadu vecumā, kad palikt te vairs īsti nebija iespēju. Vietējie turnīri, kur spēlējām ar BHS, lēnām izgaisa, mani jau sāka pieslēgt komandai Lido/Nafta, spēlēju Virslīgā, bet mērķis bija profesionāļa karjera, tāpēc nākamo attīstības soli, lai tiktu līdz kārotajam Nacionālās hokeja līgas (NHL) draftam, izvēlējos caur Somiju, ko ar savu piemēru jau bija izgājuši gan Jānis Sprukts, gan Juris Štāls. Somi bija apmierināti ar viņiem un meklēja nākamo interesanto spēlētāju no Latvijas. Nokļūšana tur man pēc tam deva atspērienu tālāk.

Tavs pirmais pasaules čempionāts bija Rīgā. Šogad varētu noslēgt apli?

Kad man liek atcerēties čempionātu pirms 15 gadiem, saprotu, ka ir jau diezgan liels noskrējiens. Neeju notikumiem pa priekšu un nevaru atbildēt, vai šogad būs pēdējais čempionāts. Bija laiki, kad to darīju, bet piedzīvoju traumas, kas izjauc tālejošus plānus. Tāpēc tagad izvēlos īsākus mērķus. 

Kuri hokejisti tev tolaik rādīja piemēru?

1997. gadā, kad Latvija debitēja A grupā, man bija 12 gadu un, kā visi, biju pielipis pie TV ekrāniem. Kad nepilnus desmit gadus vēlāk pats jau spēlēju, turpat blakus atradās daži tā laika spēlētāji, un tas bija nedaudz sirreāli. Mūs labi uzņēma un sapratām, ka viņi ir tādi paši cilvēki, kuri gājuši cauri tādiem pašiem karjeras posmiem. Georgijs Panteļejevs, Leonīds Tambijevs, pēcāk 2009. gadā izlases kapteinis bija Kārlis Skrastiņš. Mēs viņiem sekojām. 

Pateicoties Rīgas Dinamo izveidei, aptuveni pusi karjeras esi pavadījis Latvijā. Šeit ir labāk?

Nekad neesmu slēpis, ka vislabāk jūtos mājās. Jocīgi būtu, ja cilvēks visu laiku gribētu skriet kaut kur prom. Esmu priecīgs, ka Latvijā ir tāda komanda un vietējiem hokejistiem ir platforma spēlēt spēcīgā līgā, kurā ir gan pasaules, gan olimpiskie čempioni, gan Stenlija kausa ieguvēji. Gribu spēlēt pēc iespējas labākā līmenī un sacensties ar iespējami labākiem spēlētājiem. Lieliski, ka šāda izdevība man ir dota dzimtajā pilsētā.

Kāds ir ilgākais laiks, kādu esi sniedzis autogrāfus?

Šobrīd ir tādi apstākļi, ka jau esmu aizmirsis, kā tas bija. Dinamo sezonas pēdējā mājas spēlē ierasti notiek atvadīšanās pasākums, un tad uz ledus ar faniem pavadām ilgu laiku. Runājamies par aizvadīto sezonu, bildējamies, sniedzam parakstus. Tās nav minūtes, bet stundas. Varbūt man liekas – kāpēc viņiem vajag manu parakstu –, bet, atceroties pagātni, kad pats biju bērns, saprotu, ka arī varēju ilgu laiku gaidīt kādus hokejistus. Tāpēc man nav problēmu. Kādreiz man ir atteikuši autogrāfu, tāpēc saprotu šos bērnus un, lai kāda būtu spēle, mēģinu atsaukties viņu aicinājumam.

Vai sanāk pašam aizvadīt treniņus ar bērniem?

Gan Rīgas Dinamo sadarbojas ar bērnu komandām, mums piedaloties to treniņos, gan arī bieži vien draugi un paziņas mani uzrunā individuāli – allaž cenšos atsaukties un piedalīties.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lidot augstu

Vidusskolas sacensībās maijā ar rezultātu 4,19 metri sasniedzu personīgo rekordu un tagad vairs tikai par vienu centimetru atpalieku no Latvijas rekorda pieaugušajiem. Kaut dzīvoju ASV, esmu ļoti le...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā