Kā jau pēdējā laikā ierasts, ja kādas nozīmīgas sacensības rīko valsts ar gandrīz neierobežotiem finanšu resursiem, pragmātiskie rietumnieki var tikai nogrozīt galvas. Katara, kas pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju ir ceturtā bagātākā pasaulē, turnīra rīkošanā ieguldījusi aptuveni 200 miljardus dolāru (salīdzinājumam – par ļoti dārgām uzskatītās Soču olimpiskās spēles izmaksāja četras reizes mazāk) un astoņus stadionus, kuros tiks uzņemtas spēles, sabūvējusi 75 kilometru rādiusā.
Tomēr milzīgais budžets automātiski nenozīmē, ka stadionu un pārējās infrastruktūras būvnieki saņem atbilstošas algas. Gluži pretēji. Kā angļu žurnālistiem atklājuši strādnieki, kuri ieradušies no nabadzīgākajām Āzijas valstīm, viņiem pārsvarā gadījumu tiek maksāts 2017. gadā Katarā ieviestās minimālās mēnešalgas – 750 riālu (208 eiro) – līmenī. Tomēr nedēļā bijis jāstrādā vismaz 48 stundas, līdz ar to viņi saņēmuši vien nedaudz virs viena eiro stundā. Turklāt šiem strādniekiem vairākus tūkstošus eiro jāsamaksā starpniekiem, kuri palīdzēja Katarā nokļūt, līdz ar to, lai sāktu pelnīt un varētu vismaz kādus līdzekļus nosūtīt mājās palicējiem, paiet vairāki mēneši. Ceļot stadionus un pārējo infrastruktūru, gan nelaimes gadījumos, gan vienkārši no smagā darba, kā arī pēc nepietiekama pārtikas daudzuma uzņemšanas miruši, visticamāk, vairāki tūkstoši cilvēku, bet patieso skaitu nekad neuzzināsim.
Nedrīkstam aizmirst arī procesu, kā Katara ieguva rīkošanas tiesības. Jau pirms izšķirošā FIFA izpildkomitejas balsojuma divus locekļus atstādināja, jo žurnālistikas eksperimenta laikā viņi piekrita pārdot savu balsi, bet no tiem 22, kuri līdz balsošanai tika, vairāk nekā puse šobrīd jau saņēmusi dažāda veida sodus saistībā ar korupciju. Vairākas rietumu, īpaši Skandināvijas, valstis laiku pa laikam izteikušas protestu pret Katarā notiekošo, tomēr, visticamāk, neviena no tām nesaņemsies finālturnīra boikotam. Tas nozīmē, ka līdzjutēji, kuri pārāk nesatraucas par notikumiem, kas jau ilgi šo gaidāmo finālturnīru aizēno, varēs izbaudīt četrgades nozīmīgākos futbola svētkus. Šis būs pēdējais turnīrs, kurā piedalīsies 32 dalībkomandas, jo jau pēc četriem gadiem Kanādā, ASV un Meksikā uz starta stāsies 48 nacionālās izlases jeb gandrīz ceturtā daļa no visām pasaules valstsvienībām. "Lai arī kādā pasaules malā notiktu Pasaules kauss, tas ir stāsts par daudzveidību, kolorītu un mīlestību pret futbolu un dzīvi," šajā numurā raksta Arkādijs Birjuks, kurš jau pēc mēneša arī Sporta Avīzes lapaspusēs ziņos par notikumiem no Kataras.
Tomēr Sporta Avīzē lasi ne tikai par futbolu. Nepalaid garām plašu interviju ar Latvijas tenisa dīvu Aļonu Ostapenko. Lai gan radies iespaids, ka daudzi viņas panākumus jau uztver kā pašsaprotamus, nedrīkst aizmirst, ka Aļona joprojām ir ranga divdesmitniekā vienā no pasaulē populārākajiem un elitārākajiem sporta veidiem. Turklāt dubultspēlēs viņa šogad ilgstoši pat atradās desmitniekā, un jau novembra sākumā šajā ieskaitē sportisti gaida dalību sezonas finālturnīrā. Aļona teic, ka, lai sasniegtu vēl augstākus rezultātus, nepieciešams turpināt strādāt pie galvas sakārtošanas, jo teniss par 70% ir mentāla spēle, bet viņas mērķi joprojām ir visaugstākie. "Atgriezties pasaules ranga desmitniekā un uzvarēt Grand Slam turnīrā! Mērķiem ir jābūt augstiem, lai būtu, pēc kā tiekties," pauž tenisiste. Lai augstus mērķus izdodas sasniegt gan Aļonai, gan ikvienam no mums!
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!