Redz sevi kā vienojošu faktoru basketbolā. Saruna ar LBS prezidentu Vējoni

Pārliecināts par savu spēju iekustināt politiskos procesus, kas pēdējos gados ir kavējuši visa Latvijas sporta attīstību, ir jaunais Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidents Raimonds Vējonis. Tiekamies tikai pāris dienu pēc vēlēšanām, pirms Latvijas eksprezidents steidz uzspēlēt basketbolu draugu lokā – tā joprojām esot laba tradīcija. "Vēl esot Valsts prezidents, spēlēju Ogres Milžos pilsētas čempionātā – tagad Kaspars Kambala tajā komandā spēlē," ar sev raksturīgo atklātību un smaidu stāsta Vējonis. "Pēc visām savām slimošanām gan vairs pilsētas čempionātā nepiedalos. Nav vairs tie gadi, lai skrietu tiem padsmitgadniekiem līdzi. Studiju gados pārstāvēju arī Tamperes Universitātes komandu."

Tad jau jūs īsti nevar saukt par ciemiņu basketbolā, ko pirms vēlēšanām jums pārmeta no tribīnes!

Par ciemiņu sevi neuzskatu, lai gan skolas laikā vairāk nodarbojos ar vieglatlētiku. Augstlēkšanā lēcu virs diviem metriem, tāpēc arī basketbolā nebija problēmu ielikt bumbu grozā no augšas. Spilgti atceros meistarklases, kad uz Madonu brauca VEF Rīga basketbolisti, no kuriem labi atmiņā palicis Ivars Žvīgurs. 

Kas pamudināja jūs drīz pēc Valsts prezidenta amata atstāšanas kandidēt uz LBS prezidenta amatu?

Man vienmēr jebkādā amatā ir bijis mērķis strādāt valsts labā. Arī pēc savas prezidentūras meklēju iespējas, kur savas zināšanas un enerģiju ieguldīt. Nāca piedāvājums no Ogres kluba, kurā mani pazina kā basketbola entuziastu un aktīvu līdzjutēju – ne tikai Ogrē, bet vispār Latvijas vīriešu un sieviešu basketbolā. Tobrīd piekritu sastādīt konkurenci Anetei [Jēkabsonei-Žogotai] un Kasparam [Ciprusam]. Pēc pieteikuma iesniegšanas tikos ar basketbola cilvēkiem, sporta skolu pārstāvjiem un treneriem, mēģinot izzināt tās problēmas, kuras varu palīdzēt risināt. Jau tobrīd sapratu, ka esmu gatavs iesaistīties šajā procesā un mēģināt šos problēmjautājumus izkustināt no vietas. Ņemot vērā dažādos amatos administratīvā un politiskā vidē gūto pieredzi, tāpat arī starptautisko pieredzi, jutu, ka šajā vietā varu dot kādu labumu basketbola sabiedrībai.

Cik daudz jauna uzzinājāt par basketbola saimniecību sarunās ar biedriem?

Kopumā basketbola tēls sabiedrībā ir pozitīvs, un tas ir viens no vispopulārākajiem sporta veidiem valstī. Pārsteidza, ka iezīmējās kaut kādas komunikācijas problēmas, kas nebija izskanējušas uz āru, bet iekšēji parādās kaut kādas nesaprašanās par tādu vai citādu pieņemtu lēmumu. To var just arī komunikācijā ar basketbola skatītāju un līdzjutēju, kuram ne vienmēr līdz galam tiek izskaidrots, kāpēc, piemēram, ir pieņemts darbā konkrēts treneris, kāpēc izvēlēti noteikti spēlētāji un ne citi. Pārējās lietas, kas izskanēja, biju jau gaidījis. To, ka lielas grūtības rada ziedojumu samazināšanās. Jau nodokļu politikas mainīšanas brīdī paredzējām, ka īstermiņā ziedojumu apjomi varētu kristies, tomēr ar laiku tiem pakāpeniski vajadzētu stabilizēties. Vēl viena problēma, kas iezīmējās sarunās ar reģionu pārstāvjiem, ir vadošo spēlētāju aiziešana uz Rīgu bez jebkādas kompensācijas par paveikto gatavošanas darbu. Tas, protams, ietekmē šo cilvēku motivāciju meklēt un pilnveidot talantus. Šī kustība no reģioniem uz centru neizbēgami notiks, taču ir jārada sistēma, lai šajos reģionos nepazustu vēlme strādāt.

Neslēpāt, ka savā kopējā komandā redzējāt arī savus konkurentus cīņā par prezidenta krēslu Aneti un Kasparu!

Jā, viņi bija cienījami konkurenti, un uzreiz jau teicu, ka labprāt viņus redzētu vismaz padomē. Sākotnēji piekrita abi, bet Anete pēc vēlēšanām, kas izvērtās pārliecinoši par labu man, atteicās iet padomē. Esmu atstājis durvis vaļā. Teicu viņai, ka jebkurā brīdī esmu gatavs runāt un ieinteresēts viņas zināšanas un pieredzi izmantot basketbola labā.

Šķita, ka savstarpējā komunikācija bija konstruktīva?

Mums jau nebija ne par ko jākaujas. Politikā tas brīžiem ir daudz asāk un nežēlīgāk, kas īpaši izpaužas priekšvēlēšanu debatēs. Šeit bija redzams, ka mums visiem trim vismaz personīgi rūp basketbola attīstība. Nerunāju par cilvēkiem, kas bija aiz muguras, kur bija dažādi strāvojumi. Tāpēc arī gribēju, lai mēs visi trīs vismaz caur padomi turpinātu kopā strādāt. Jā, tā bija sacensība, kurā cīnījāmies par uzvaru, bet tālāk jau varam strādāt kopā.