Sarunai ar jums ieinteresēja divi fakti. Vispirms, ka, dzīvodams Krievijā, savu starptautisko vērtspapīru biznesu esat izlēmis organizēt tieši Latvijā, un otrs – vērtspapīrus starptautiskajās biržās pērkat un pārdodat, vadoties pēc matemā- tiskiem aprēķiniem. Cik zinu, tirgotāji parasti reaģē uz lielajiem notikumiem – jūs tos jau iepriekš izskaitļojat?
Izskaitļoju nevis to, kas notiks, bet gan kā visizdevīgāk izmantot to, kas notiks. Ir dažādu tirgu kopējās virzības, jebkurā gadījumā vinnē tas, kurš izdara pareizo likmi, un attiecīgi jebkurā gadījumā zaudē tas, kurš izdarīja nepareizo likmi. Mēs tirgojamies dažādos tirgos, mums visinteresantākā šķiet to daļa, kas ir visdinamiskākie, vismatemātiskākie, proti, tie ir nākotnes līgumi (futures) un opcijas jeb iespēju līgumi – tā saucamie atvasinātie finanšu instrumenti pasaules lielajās biržās, pamatā Čikāgā un Londonā. Liela daļa darījumu nes zaudējumus, ne visi ir ar peļņu. Manā skatījumā lielā māksla ir nevis censties gūt peļņu katru reizi, bet gan, izdarot noteiktus pieņēmumus par to, kas notiks, censties no plašās finanšu instrumentu daudzveidības izvēlēties tos, kuri, ja būs tavā labā, nesīs lielāku peļņu, ja nebūs tavā labā – nesīs mazākus zaudējumus. Un otra lieta, kur matemātika ir ļoti noderīga, – aizsardzība pret riskiem. Mēs tirgojamies ļoti dinamiskā tirgū. Ja kādu mēnesi neko nedarīsim, pastāv ļoti lielu zaudējumu iespēja. Attiecīgi – lai to nebūtu, nepieciešams ievērot noteiktas aizsardzības stratēģijas. To izmantošana arī balstās matemātikā. Tā, protams, nedod simtprocentīgu recepti, bet var palīdzēt.
Kādā veidā?
Mēs tirgojamies ar vērtspapīriem, kuriem ir noteikts termiņš. Šie termiņi ir daudzi un dažādi. Ir opcijas, kuras noslēdzas pirmdienās, ir tādas, kas noslēdzas trešdienās, piektdienās vai mēneša pēdējā dienā u. tml. Matemātiskie modeļi palīdz tās izvēlēties. Bet viss, protams, sasaistīts ar reālajiem notikumiem. Parastākais piemērs – ja paredzam nākotnē kādu notikumu, kas var ļoti būtiski satricināt tirgu, teiksim, ASV prezidenta vēlēšanas vai Brexit, vai vienkārši ASV Federālo rezervju sistēmas sēde, kas noritēs septembrī un par tur lemto nav viennozīmīgas prognozes…
…vai naftas eksportē-tājvalstu organizācijas (OPEC) sanāksme?
Jā, arī OPEC plus vēl dažu valstu, kam šajā jomā svars, lēmumu pieņemšanas pasā- kumi. Ļoti bieži ir tā – kad līdz šādam notikumam vēl ir pietiekami ilgs laiks, opcionu līgumu cena pirms un pēc šī notikuma ir aptuveni vienāda. Ja mēs, piemēram, gribam izrakstīt opciona lī-gumu – uzņemties lielus riskus, rēķinoties ar kaut kādu prēmiju par to –, mums to pareizāk darīt pirms pasākuma, jo tad neuzņemamies pasākuma riskus. Savukārt, ja pērkam kontraktu, apdrošināmies pret straujām virzībām, to pareizāk darīt pēc attiecīgā notikuma. Proti, tas, ka mēs vienmēr ievērojam noteiktus datumus, ir daļa no darbības stratēģijas.
Jums ir daudz klientu?
Es neteiktu, ka tos var saukt par klientiem. Nestrādājam ar pakalpojumu piedāvājumu plašam cilvēku lokam. Ieguldu pamatā savu, arī tuvu cilvēku naudu, kuri var atļauties noriskēt ar kādu sava kapitāla daļu. Ja cilvēkam ir maz naudas, to nevar pakļaut tādam riskam, kādu principā var atļauties bagātāki cilvēki, kas šim mērķim nav atdevuši visus savus līdzekļus.
Cik sen darbojaties vērtspapīru tirdzniecības jomā?
Ar šo biznesu nodarbojos kopš 1998. gada. Šajā laikā bijušas vairākas krīzes, tajā skaitā Krievijas defolts 1998. gadā, tad notikumi ar kompāniju Jukos, kad cietumā iesēdināja Hodorkovski, – tas arī radīja satricinājumu fondu tirgū (tolaik diezgan daudz ar vērtspapīriem strādāju Krievijā, tagad ar to Krievijā nenodarbojos). Starptautiski milzu satricinājumu radīja teroristu uzbrukums Dvīņu torņiem un, protams, 2008. gads ar globālās krīzes sākumu.
Vai jūsu biznesā nav milzīgas konkurences?
Konkurēt ar lielajām bankām, kur ir ļoti spēcīgas matemātiķu struktūrvienības, nav iespējams. Taču man ir cita priekšrocība – spēja ātri reaģēt. Lielajās bankās ir kolektīvā lēmumu pieņemšanas sistēma. Normāli jaunas stratēģijas izstrādei viņiem labākajā gadījumā paiet daudzi mēneši, dažkārt pat gadi. Es varu atļauties dažkārt pat pārlieku riskantus ieguldījumus.
Kāpēc ar šo biznesu vairs nenodarbojaties Krievijā? Un uzreiz – kāpēc tam izvēlējāties Latviju?
Tā ir ļoti loģiska izvēle. Kad pirms gadiem desmit apguvām tirdzniecību ar nākotnes līgumiem un opcijām (līdz tam strādājām tikai ar obligācijām, akcijām, nedaudz arī ar preču tirgiem), sapratu, ka tā ir joma, kas man vislabāk patīk. Kāpēc? Jo tas ir ļoti liels, turklāt biržu tirgus. Apgrozījums Čikāgas biržā mērāms dolāru miljardos. Un tas ir ļoti likvīds instruments – jebkurā mirklī tu zini tā reālo cenu, jo viss uzrādās ekrānā, es varu caur telefonu tiešraidē apskatīties, kā kotējas jebkuri finanšu instrumenti. Čikāgas birža, kas darbojas ar nosaukumu Globex, ir elektroniska, faktiski darbojas cauru diennakti, izņemot īsu laiku nedēļas nogalē. Tas ļauj aizsargāt savas intereses. Jo gadījumos, kad kaut kas notiek, piemēram, kā bija zemestrīce Japānā, Londonas birža tajā laikā bija slēgta, tur reaģēt varēja tikai no rīta, savukārt Globex atvērts visu laiku.
Sanāk, ka nevarat atļauties gulēt?
Sarežģītās naktīs biržās tirgotāji neguļ. Kad bija ASV prezidenta vēlēšanas, es negulēju un vēl divi tirgotāji negulēja. Mums bija stratēģija dažādiem vēlēšanu rezultātiem, jāsaka, tirgošanās šajās vēlēšanās mums bija veiksmīga.
Un tātad – kāpēc esat Latvijā ar šo biznesu, nevis Krievijā?
Ir divi būtiski aspekti, kas Krievijai ne īpaši labi. Pirmais – Krievija ir rubļa zonā. Bet fondu tirgi, kuros darbojos, ir vai nu ASV dolāros, eiro vai britu mārciņās, retumis arī Japānas jenās. Grāmatvedības uzskaite Krievijā jāveic rubļos, nodokļi jāmaksā rubļos, peļņu aprēķina rubļos. Bet man visa darbība valūtā. Iedomājieties, es par dolāriem nopērku vērtspapīru, divus gadus noturu, tikmēr rubļa vērtība divreiz krī- tas, vērtspapīra vērtība starptautiski nav mainījusies, bet, pārrēķinot rubļos, man ir milzu peļņa, par ko jānomaksā krietni lieli nodokļi.
Varat pat ciest zaudējumus biržā, bet mainīgā rubļa kursa dēļ sanāks peļņa, par ko pienākas nodokļa nomaksa.
Jā. Un otrs iemesls – regulatīvie aspekti. Krievijas kompānijām jādeklarē visi konti, kas atvērti ārzemēs. Tā vēl nebūtu bēda, es to organizētu, taču ir nianses, par ko tur nevienam nav skaidrības, kā pareizi darīt. Piemēram, vai jādeklarē arī brokera konts. Prasījām, saņēmām formālu atbildi – lasiet likumu. Skatījāmies. Tur teikts "bankas konti". Brokera konts nav tas pats norēķina konts, pat ja to atver banka, līdz ar to tas vairāk ir valodas izpratnes jautājums.
Latvijā likumi šajā jomā skaidrāki?
Arī Latvijā mēdz atbildēt formāli, tomēr, kopumā ņemot, valsts iestādes uz jautājumiem ir daudz atsaucīgākas. Auditors var mūsu vārdā Valsts ieņēmumu dienestā noskaidrot, kā jārīkojas nestandarta situācijās.
Krievijā arī likumu izmai- ņas var nest lielākus pārsteigumus. Atceros 1999. gadu, toreiz biržā Krievijā bija divu vērtību dolāri – viens tiem, kam ir līgums par preču iegādi ārzemēs, otrs – visiem pārējiem. Tie kotējās ar kādu 8% atšķirību.
Pirms trim gadiem man aktualizējās jautājums, kur veidot savu biznesu tirdzniecībai ar vērtspapīriem. Varianti bija vairāki. Kipra kā tradicionāla vieta Krievijas biznesam, tur ir arī daudz juristu, kuri gatavi palīdzēt.
Un klimats siltāks.
Jā, lai gan manā skatījumā tas ir trūkums. Man Latvijas klimats un arī dzīvesveids daudz labāk iet pie sirds – Latvijā cilvēki dzīvo ļoti veselīgā, dabīgā vidē. Vēl alternatīva bija Lielbritānija, Šveice, Luksemburga, Lihtenšteina.
Latvija uzvarēja konkurencē ar valstīm, ko nosaucāt? Manā gadījumā jā. Un es to varu absolūti loģiski pamatot. Kāpēc ne Luksemburga vai Lihtenšteina, kaut šķietami tās ir valstis, kas ļoti attīstītas finanšu jomā? Jo šo valstu specializācija ir kolektī-vās investēšanas formu radīšana. Man ir nepieciešams vien labs brokeru serviss, labs manu operāciju uzskaites serviss, iespēja pieņemt darbā labus speciālistus – brokerus, uzskaitvežus utt. Abās nosauktajās valstīs šāds pakalpojums nav attīstīts, jo tā nav viņu specializācija.
Kipra... Tas bija laiks, kad vēl pirms diviem gadiem izputēja puse no Kipras banku sistēmas, turklāt tā, ka zaudēja klienti. Otrs aspekts – jā, Kiprā ir pieejams labs juridisks atbalsts, taču, ja runājam par specializētu finanšu atbalstu, tur situācija vēl sliktāka nekā Lihtenšteinā un Luksemburgā. Jo atkal cita specializācija, pamatā ar ārzonu kompāniju izveidi. Es jau tolaik skaidri zināju, ka man nav nepieciešama vienkārši kompānija ārzemēs, man nepieciešama kompānija, kurā strādās cilvēki ar izpratni par biznesa jomu, kurā specializējos.
Arī Šveice un Lielbritānija neatbilda manām vajadzī-bām. Šveice vairāk specializējas lielu bagātību pārvaldībā. Tur vislabāk sagaida viegli no dzīves sagurušus pensionārus, kuriem ir 50 vai 100 miljoni. Noguldi savu naudu bankā ar 200 gadu pieredzi, pretī saņem solījumu, ka viņi centīsies kapitālu par kādu procentu pavairot. Šveices bankas, arī Lielbritānijas, tādi uzņēmēji kā es neinteresē. Es esmu liels, bet ne tik – man nav simtiem miljonu, tātad viņu skatījumā es esmu mazs klients. To izvērtējot, izlēmu darboties Latvijā. Tam par labu nostrādāja arī viens subjektīvais faktors – ļoti sen pazīstu cilvēkus, ar kuriem sadarbojos. Es zinu, ka pie viņiem varu atnākt ar jautājumu "vai varat man nodrošināt juridisku, finansiālu atbalstu?" un saņemšu pozitīvu atbildi.
Ko es te ieguvu? Pirmkārt, es esmu liels klients Latvijas mērogos. Varu palūgt bankai pakalpojumu, ko nenodrošinātu citiem.
Piemēram?
Es neprasu neordināru attieksmi, taču es novērtēju individuālu pieeju. Piemēram, kādas Latvijas bankas darbiniekiem, kurā man atvērts brokera konts, es palūdzu ASV prezidenta vēlēšanu naktī pasekot līdzi norisēm biržās. Pat neskatoties uz to, ka maniem brokeriem ir speciāla datorsistēma, gribēju, lai tas ir nodublēts. Tas nav bankas pienākums, bet es šādu atbalstu saņēmu.Jo ir labas attiecības, es arī viņiem esmu liels klients. Lielbritānijā šādu pretimnākšanu ne no viena nesagaidītu.
Cits piemērs. Apsveru iespēju pamainīt tirgošanās ar akcijām veidus. Varu atnākt uz banku un teikt: patrenē- jamies kopīgi šajā jomā – es patrenēšos darbībās ar savu naudu, bet jūs apkalpošanā. Jūs pēc tam (varbūt vienīgie Latvijā) varēsiet ieviest šo pakalpojumu.
Tātad Latvijā ir ļoti labvēlīga attieksme pret tāda mēroga klientiem kā es. Otrs ļoti būtiskais faktors – šeit par pieņemamu samaksu var atrast tiešām labus, augsti profesionālus darbiniekus tajās jomās, kur man nepieciešams. Citur tāda līmeņa speciālisti man izmaksātu vairākkārt dārgāk.
Arī Krievijā?
Jā, turklāt Krievijā es tādus speciālistus, kas pārzina, kādi, piemēram, ir likumi ASV attiecībā uz fondu tirgiem, es neatrastu, jo tādu tur ir maz, viņi jau strādā bankās. Un man pat nav nepieciešami tik augsta līmeņa eksperti, drīzāk – cilvēki, kuri ir gatavi izzināt nepieciešamo.
Trešais faktors, kas ļoti bū-tisks, – regulācijas. Man ir svarīgi, lai būtu normāli, labi nodokļu likumi, pieņemama Uzņēmumu ienākumu nodokļa likme (turklāt vispārējā, man nav nepieciešams ofšora režīms, es esmu gatavs nomaksāt nodokļus). Taču ne mazāk būtiska ir iespēja saņemt skaidrojumus no valsts – ja ir kādi jautājumi, mēs vēršamies regulējošā valsts institūcijā, saņemam atbildi, vai pareizi esam sapratuši likumus. Tas ir ļoti ērti, jo mazina ar biznesa vadību saistītus riskus.
Un pēdējais, subjektīvais faktors, kas man personiski arī būtisks – iespēja sazinā ties krievu valodā. Es tīri labi sazinos angliski, tajā skaitā rakstiski, arī par finanšu jautājumiem, un tik un tā komfortablāk, ja pamatā var sazināties krieviski. Tāpat man būtiski, ka attālums līdz Maskavai nav liels.
Kāda attieksme pret jums kā cilvēku, kurš pelna naudu un maksā nodokļus ārzemēs, ir Krievijas institūcijām?
Es neesmu sarāvis attiecības ar Krieviju. Man ir bizness gan tur, gan šeit. Mana ģimene dzīvo daļēji Krievijā, daļēji Itālijā vai Latvijā. Pērn, kopumā ņemot, es vairāk nekā pusgadu pavadīju ārpus Krievijas. Pagājušajā mēnesī lidojumos biju 18 reizes. Krievijā bizness nav saistīts ar vērtspapīriem. Ir, piemēram, projekts medicīnas jomā – rehabilitācijas centrs, ko personīgi uztveru kā ļoti nozīmīgu, jo pats ļoti daudz nodarbojos ar labdarību. Pirms dažiem mēnešiem atklājām medicīnas centru. Ja šī biznesa joma labi attīstīsies, ir ideja to paplašināt un varbūt pat tālākā nākotnē kaut ko uzsākt šajā jomā arī Latvijā.
Aprindās, kurās es esmu – un tas ir visai plašs cilvēku loks –, nevienam nav nekādu jautājumu saistībā ar to, ka darbojos biznesa jomā Latvijā. Es daru to, ko uzskatu par pareizu. Ja kādā brīdī valsts sāks likt sprunguļus riteņos, to risināšu likumu ietvaros. No politikas esmu tāls, nedomāju, ka tur kādam interesēju...
Banka, kurā savulaik strādājāt, ir iekļuvusi sankcijās skarto sarakstā.
Es no tās aizgāju laikā, kad ieviesa sankcijas. Ko tagad dara banka, nezinu, man ar viņiem nav kontaktu. Savā darbībā sankciju ietekmi neizjūtu. Bet, ja runājam tīri cilvēciskas saskarsmes ziņā, tiešām mēdz būt visai uzjautrinošas situācijas. Piemēram, mans šoferis Maskavā nekad nav bijis ārzemēs. Lielisks puisis, bet viņa ģimenei labāk patīk būt mājās. Viņš man mēdz jautāt – kā jums tur Latvijā, vai nedara pāri? Atbildu, ka, protams, te neviens nedara pāri.
Tas var nonākt pretrunā ar to, ko turienes cilvēki redz televizorā.
Vienmēr jāatceras, ka televīzija mīl visu nedaudz iekrāsot noteiktos toņos, izcelt kontrastus. Pasaule nekad nav melnbalta. Otra lieta – Krievijā ir ļoti daudz lielu biznesu, tajā skaitā arī to, kurus būtiski skārušas sankcijas, Krievijā ir ļoti daudz cilvēku, kurus kaut kādā veidā personīgi skar sankcijas, viņiem noteikti ir cits skatījums uz pārējo pasauli. Tieši tāpat arī Eiropā ir cilvēki, kuri kaut kādā mērā cietuši no pretsankcijām.
Stāstījāt, kāpēc savam biznesam izvēlējāties Latviju. Vai, plašāk raugoties, Latvija spējīga konkurēt starptautiski kā vieta, kur veidot biznesu?
Protams, ka ir konkurētspējīga! Ļoti operacionāli optimistiski uz to raugos. Uzskatu, ka jebkurš cilvēks, jebkura kompānija, jebkura valsts spējīga attīstīties, ja grib. Man šķiet, ka te ir viss nepieciešamais attīstībai. Cita lieta, ka tas nav viegli. Daudzi taču saka, ka iet uz darbu, kas neinteresē, ka alga maza, bet izdevumi lieli. Vairums no viņiem pietiekami veselīgi un nav muļķi. Viņi žēlojas gan, bet neko nedara savā labā. Tieši tāpat ir ar kompānijām. Arī Krievijā ar to sastopos – satieku kādreizējos kolēģus, žēlojas par smago konkurenci. Jā, nav viegli. Bet, ja tu neko nedari, nemeklē risinājumus... Iespēju attīstībai ir ārkārtīgi daudz. Ņemam par piemēru kaut vai Igaunijas akcentu uz e-pārvaldi. Viņi taču to izdomāja, ar to ir pamanāmi. Dzīve rādīs, cik tas būs valstij produktīvi, tomēr virzība ir. Tas ir apsveicami.