Patlaban ECB, palielinot naudas masu, ik mēnesi veic šādus pasākumus – uzpērk valūtas zonas dalībvalstu investīciju reitinga vērtspapīrus, kā arī turpina saglabāt iepriekš zemu noteiktās procentu likmes, piemēram, depozīta likme komercbankām par naudas uzglabāšanu Centrālajā bankā ir negatīva (mīnus 0,4% gadā).
Ar šādiem soļiem Centrālā banka cenšas samazināt aizdevuma procentu likmes, tādējādi veicinot aizņemšanos un patēriņa pieaugumu, kas savukārt aktivizē mājokļu tirgu un ilglietošanas preču pārdošanu, kas ietekmē plašu nozaru spektru – būvniecību, nekustamā īpašuma jomu, tirdzniecību un galu galā arī ražojošo sfēru, jo, lai celtu mājas vai iegādātos jaunu auto, kādam ir jāsaražo būvmateriāli un jādarbina konveijeri mašīnbūves industrijā. Galu galā tiek iegriezta ekonomisko procesu spirāle, kam vismaz teorētiski būtu jānodrošina iespēja tautsaimniecībai izrauties no depresijas.
Mazāki apjomi
Ekonomikas aktivizēšanās un šī procesa lielā mērā veicinātais inflācijas pieaugums ļāvis ECB samazināt finanšu aktīvu uzpirkšanas (tā dēvētās quantitative easing jeb QE) apjomu no sākotnējiem 80 miljardiem līdz 60 miljardiem eiro mēnesī. Taču, tā kā iepriekšējos mēnešos inflācijai ir izdevies sasniegt vismaz Centrālās bankas aktīvu uzpirkšanas programmā paredzēto mērķa vērtību, patēriņa cenu pieaugumu gada izteiksmē 2% apmērā, finanšu tirgū ik pa laikam izskan viedoklis, ka finanšu aktīvu uzpirkšanas programma varētu tikt samazināta vai pat izbeigta ātrāk.
Tomēr maijā gada inflācija valūtas zonā ievērojami atkāpās, sasniedzot vien 1,4% salīdzinājumā ar 1,9% aprīlī, līdz ar to norādot uz potenciālu finanšu stimulu saglabāšanu. Turklāt, kā norāda Nordea bankas ekonomists Gints Belēvičs, pamata inflācija, no kuras ir izslēgtas pārtikas un enerģijas cenas, samazinājusies līdz 0,9%.
"Tieši pamata inflācijas rādītājs ir tas, kam visvairāk seko līdzi lēmumu pieņēmēji Eiropas Centrālajā bankā. Kamēr šis rādītājs netuvosies 2%, liela pamudinājuma pārtraukt stimulēšanas pasākumus nebūs. Ilgākā termiņā aplūkojot pamata inflācijas datus, nevar novērot stabilas izaugsmes pazīmes, un tā ir saglabājusies aptuveni iepriekšējā gada līmenī," situāciju raksturo Nordea eksperts. Tādējādi, viņaprāt, cenu spiediens eirozonā ir samērā vājš un ECB monetārās politikas izmaiņas būs pakāpeniskas.
"Nav šaubu, ka ECB turpinās rūpīgi sekot ekonomikas attīstībai eirozonā, tās lēmumus ietekmēs ekonomiskās situācijas izmaiņas, tas ir pašsaprotami. Taču nedomāju, ka lēmumi par QE apturēšanu tiks pieņemti tuvākajā laikā. ECB prezidents Mario Dragi izteicies, ka eirozonas ekonomikai joprojām nepieciešama īpaši stimulējoša monetārā politika. Nedaudz straujāks pieaugums vienu divus ceturkšņus ir tikai maza vēstures detaļa, ievērojot grandiozo atpalicību no vēsturiskās iekšzemes kopprodukta (IKP) tendences kopš 2008. gada," pašreizējo situāciju komentē DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
Viņš domā, ka negatīvā izlaižu starpība jeb neizmantotais ekonomikas potenciāls eirozonā ir lielāks, nekā jebkurš var to ticami izmērīt. "Respektīvi, tā dēvētie "mīkstie rādītāji" jeb dažādas noskaņojuma aptaujas rāda, ka IKP pieaugums varētu ieiet 2–3% koridorā. Eirozona ar šādu tempu varētu augt vairākus gadus, neradot paaugstinātas inflācijas riskus," uzskata Strautiņš.
Jautāts, vai ekonomika eirozonā spējusi atgūties tiktāl, lai varētu pārtraukt tautsaimniecības stimulēšanu, Strautiņš izsaka viedokli, ka naudas ieplūdes apstādināšana ekonomikā nebūtu labākais scenārijs. "Tas noteikti nebūtu vēlams. Izaugsme vēl ir ļoti trausla. Zemais resursu izmantošanas līmenis un lielais bezdarbs, jo īpaši jauniešu bezdarbs, vairākās eirozonas valstīs gan grauj ilglaicīgas izaugsmes potenciālu. Domāju, ka pašreizējo politiku vajadzētu saglabāt vēl vairākus gadus, ļaut ekonomikai atkopties. Tas nozīmēs darba tirgus pārkaršanu daļā eirozonas, galvenokārt jau Vācijā, bet ko lai dara – vienotā monetārā politika nevar vienmēr patikt visām valstīm," secina DNB eksperts.
Līdzīgs skatījums ir arī Belēvičam. Viņaprāt, pašreizējā eirozonas IKP vidējā izaugsme 1,6–1,7% apmērā gan nebūs par pamatu, lai priekšlaikus pārtrauktu ekonomiskās stimulēšanas pasākumus. "Laba ziņa ir tas, ka izkliede starp izaugsmes tempiem starp eirozonas valstīm samazinās un ir zemākā pēdējo 20 gadu laikā. Ekonomiskā izaugsme ir ilgtspējīgāka un plašāka, ja tā aptver iespējami lielāku valstu skaitu," vērtē Nordea eksperts.
Kavē parādi
Zināma ietekme uz ECB politiku ir arī samērā daudzu valūtas zonu visai augstajam valdības parāda līmenim. Proti, ja Centrālā banka samazinātu obligāciju uzpirkšanas apjomus, tas nozīmētu šo parāda vērtspapīru aizdevuma procentu likmju celšanos. Tas savukārt padarītu grūtāku valstu iepriekšējo finansiālo saistību pārfinansēšanu, sevišķi vēl ņemot vērā apstākli, ka parādu apjoms tādās valstīs kā Itālija, Francija un Portugāle pēdējos gados ir pieaudzis un turas visai kritiskā līmenī. Francijas parāda apjoms ir sasniedzis faktiski valsts ekonomikas apmēru, savukārt Itālijai un Portugālei tas pērn vairāk nekā par 30% pārsniedzis valsts iekšzemes kopproduktu, turklāt uzrādījis pieaugošu tendenci. Līdz ar to ECB veikta aktīvu uzpirkšanas programmas samazināšana varētu izjaukt šobrīd panākto relatīvo finansiālo stabilitāti un daudzu valstu tautsaimniecības lai arī lēno, tomēr izaugsmi.
"Visticamāk, ECB vilcināšanās ar monetārās politikas virziena maiņu ir saistīta ar šīm bažām, un, kamēr šādas bažas pastāvēs, būtiskas izmaiņas monetārajā politikā mēs nepiedzīvosim," spriež Belēvičs.
Strautiņš norāda arī uz kādu citu aspektu, kas dalībvalstīm ir potenciāli labvēlīgs. Proti, ilglaicīgo obligāciju ienesīgumu nenosaka tikai monetārā politika. "Šo vērtspapīru ienesīgums reālā izteiksmē ir diezgan noturīgi slīdējis lejup pēdējos 30 gadus. To nosaka pieaugošais uzkrājumu apjoms pasaulē. Darbojas pieprasījums un piedāvājums – jo naudas kļūst vairāk, jo tā kļūst lētāka," skaidro DNB ekonomikas speciālists.
Viena monetārā politika
Jautāts, vai vajadzētu saglabāt kādus kvantitatīvus stimulēšanas pasākumus eirozonas dienvidu valstīm, lai nodrošinātu valūtas zonas vienmērīgāku attīstību, ja gadījumā pašreizējie monetārie pasākumi tiktu pārtraukti, Strautiņš atbild, ka ECB nevar veidot QE pasākumus atsevišķām valstīm. Vienotās valūtas zonā var būt tikai viena monetārā politika.
"Nostādīt atsevišķu valstu grupu privileģētākā situācijā pret pārējām eirozonas valstīm, manuprāt, būtu netaisnīgi. Tāpēc īpašs monetārās politikas režīms vai stimulēšanas pasākumi nebūtu labākais risinājums. Drīzāk nepieciešamības gadījumā atsevišķām valstīm varētu tikt noteikti atbalsta pasākumi, līdzīgi kā tas ir Grieķijai šobrīd," situāciju vērtē Belēvičs.
Strautiņš gan saskata iespējas arī atsevišķu valstu kontekstā. "Atsevišķi ECB instrumenti var būt interesantāki komercbankām atsevišķās eirozonas daļās. Piemēram TLTRO – targeted long term refinancing operations jeb ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas. Tā kā ECB piedāvātās aizņemšanās iespējas ir interesantākas bankām valstīs ar kopumā lielākiem finanšu sistēmas riskiem, līdz ar to dārgāku aizņemšanos tirgos, daļa apritē ieplūdinātās naudas tiešām, tā teikt, pati var atrast ceļu uz dažām valstīm," skaidro DNB eksperts.
Tādējādi ECB ietvaros ir iespējams stutēt komercbankas, kuras galarezultātā savukārt varētu veikt tām paredzēto darbu attiecībā uz aizdevumu izsniegšanu, tādējādi veicinot ekonomikas darbošanos ar lielākiem apgriezieniem.