Ar sabalansētu stratēģiju un mazākām komisijām

Kas veido pensiju ieguldījumu plānu mugurkaulu?

Pensiju otrā līmeņa plānu pārvaldītāju sistēma ir tāda diezgan regulēta joma. Ir atsevišķs likums par valsts fondētajām pensijām, kas regulē ļoti daudzas lietas. Ir izdalītas četras riska klases. Ja paraugāmies uz konservatīvo klasi, tad šajā grupā ietilpst plāni, kuri patlaban iegulda vienīgi obligācijās. Savukārt akciju ieguldījumi, kuri pēc būtības ir riskantāks finanšu instruments, šiem plāniem nav atļauti. Šie plāni ieguldījumiem var izmantot arī obligāciju fondus, kuriem ir plašāka ekspozīcija uz šo konservatīvo finanšu instrumentu, tādējādi vēl vairāk samazinot ieguldījumu riskus, kuri būtu saistīti ar investīcijām kādā vienā konkrētā vērtspapīrā. 

Nākošā grupa ir tā dēvētie sabalansētie pensiju plāni, kur ieguldījumi var būt gan obligācijās, gan akcijās. Tomēr maksimālā robeža ieguldījumiem akcijās ir fiksēta pie 25% no kopējā plāna investīciju apjoma. Šī stratēģija ir sabalansēta, lai ieguldījuma plāns varētu pelnīt plašākā finanšu instrumentu tirgus diapazonā. Nākamā ieguldījumu klase ir aktīvie pensiju plāni, kur ieguldījumi akcijās var sasniegt 50%. Papildus tam šiem pensiju plāniem ir atļauts ieguldīt arī privātā kapitāla pārvaldnieku fondos, kā arī alternatīvajos ieguldījumu fondos, kuri savus līdzekļus investē, piemēram, nekustamajā īpašumā vai mežos. No šā gada 1. janvāra ir izveidota jauna aktīvo plānu klase, kurai maksimālais investīciju īpatsvars akciju tirgos var sasniegt 75% no kopējā aktīvu apjoma. Raugoties no investīciju riska profila, šie plāni ir tendēti uz ilgtermiņa ieguldījumiem un lielāku potenciālo atdevi. 

Akciju tirgū pieaugums ildzis jau deviņus gadus. Vai šobrīd varam cerēt uz tālāku kāpumu?

Konkrētu atbildi, cik ilgs šāds kāpums būs, nevar sniegt neviens. Tomēr visus šos deviņus gadus akciju cenu kāpums nav bijis bez pamata. Valstu ekonomika, kā nu kurā gadā, vairāk vai mazāk ir augusi, līdz ar to ir palielinājusies gan kompāniju peļņa, gan apgrozījums. Tas ir viens no fundamentāliem faktoriem, kas šos biržu indeksus dzen augšup. Protams, ir bijuši arī atsevišķi ekstra gadījumi, piemēram, ASV prezidenta Donalda Trampa rosinātās izmaiņas nodokļu likumdošanā, kuras vienlaikus veicināja kompāniju ārvalstīs gūtās peļņas pārvešanu uz Savienotajām Valstīm, panākot ļoti strauju finanšu rādītāju uzlabošanos un radot pamatu arī straujam akciju cenu kāpumam. Šobrīd, raugoties uz dažādiem indikatoriem, jāsecina, ka ASV akciju tirgus pēc dažiem rādītājiem ir apsteidzoši pārvērtēts. Tur akciju cenas, salīdzinot ar kompāniju atsevišķiem finanšu rādītājiem, uz vēsturiskā fona ir nedaudz augstākas, bet, ja skatāmies uz Eiropu, tad redzam, ka šeit peļņas rādītāji salīdzinājumā ar akciju cenām atbilst vidējam vēsturiskajam novērtējumam. 

Kāpēc tieši finansiāli spēcīgās Vācijas akciju tirgus neaug? Ekonomikas dati taču šobrīd ir labi.

Fundamentālie rādītāji tiešām ir labvēlīgi. Eirozonas ekonomikas aug, arī kompāniju peļņa un apgrozījums pieaug, taču acīmredzami negatīvu efektu dod ārējie faktori, kuri ir saistīti ar politiskiem jautājumiem, piemēram, par to, kā varētu mainīties pasaules tirdzniecības kārtība. Tāpat arī Eiropas perifērijas parādu lielais slogs dod zināmu fonu. Tāpēc šobrīd redzam, ka Eiropas akciju tirgi ir bijuši ar mazāku izaugsmi nekā ASV, taču vienlaikus viens no secinājumiem ir, ka ASV akciju cenas šobrīd ir nedaudz pārvērtētas.