Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris
Ātrums, ar kādu jāstrādā cilvēkiem privātajā biznesā, vispār nav salīdzināms ar to daudz lēnāko darba tempu, kāds ir valsts sektorā

Ierēdņiem derētu pastrādāt privātajā biznesā

"Ir daļa valsts sektorā strādājošo cilvēku, kurus es aicinātu vismaz mēnesi pastrādāt privātajā biznesā. Nav jau uzreiz jāveido katram pašam savs uzņēmums, bet vismaz jāpastrādā privātajā sektorā, lai šie cilvēki vispār saprastu, kā privātais bizness funkcionē, jo citādi mums Latvijā veidojas strikti pretpoli – ierēdņi un uzņēmēji, profesionālie politiķi un uzņēmēji," intervijā Magdai Riekstiņai norāda sabiedrisko attiecību aģentūras SIA Rū Komunikācijas valdes locekle Rūta Grikmane.

Raugoties uz Latvijas uzņēmēju vidi no sabiedrisko attiecību ekspertes skatpunkta, kur jūs saskatāt uzņēmēju spēku un kur – vājumu?

Runājot par spēku, jāteic, mums Latvijā ir ļoti daudz enerģisku, mērķtiecīgu un gudru cilvēku, ir daudz cilvēku, kuriem piemīt stiprs radošais talants. Mums ir skaista zeme, kurā vēl daudz ko var paveikt. Problēma ir tā, ka mēs nemākam sevi paslavēt. Mēs nemākam par sevi pastāstīt. Mēs baidāmies no konkurentiem, baidāmies iet citiem pa priekšu, baidāmies, ka mums citi sekos un tā sakot, "uzvārīsies" uz mūsu rēķina. 

Vēl viena problēma ir tā, ka trūkst izpratnes, ka tam, lai iegūtu pozitīvu rezultātu, vajadzīgs ilgs, mērķtiecīgs darbs un ieguldījumi. 

Gadās, ka uzņēmēji teic, ka pašiem pietrūkst prasmes vienoties par vēlamo scenāriju, piemēram, veidojot dialogu ar valsts sektoru, jo katrs uzņēmējs pastāv uz savu viedokli. Piekrītat, ka tā ir problēma?

Jā, tā ir. Lielo uzņēmumu pārstāvjiem ir viens viedoklis, mazo uzņēmumu pārstāvjiem – cits. Ja liela uzņēmuma pārstāvis saka – mazie uzņēmumi tikai traucē, tikai kropļo konkurenci, tad gribas pajautāt – labi, nebūs vairs tā mazā uzņēmuma, bet vai tu esi gatavs maksāt lielākus nodokļus, lai uzturētu cilvēku, kurš būs beidzis savu mazo biznesu? Lai taču mazais uzņēmējs rosās, nopelnot iztikai sev un savai ģimenei! Mazo uzņēmumu pārstāvjiem nepatīk tas, ka lielie uzņēmumi ir tik spēcīgi. Tad savukārt gribas teikt – paplašini savu biznesu, strādā un varbūt pēc gada tavs uzņēmums būs vērienīgāks un spēcīgāks.

Svarīgi ir izvirzīt kopēju mērķi un uz šo mērķi koncentrēties, nevis katram uzņēmējam domāt tikai no sava biznesa interešu skatpunkta.

Ja mērķis ir ekonomikas izaugsme, tad jāņem vērā, ka tā saistīta ar eksportspējas pieaugumu, labi apmaksātiem darbiniekiem, investīciju vides sakārtošanu. Jēdziens "investors" gan Latvijā ir degradējies, bet vispār bez investoriem mūsu valsts tautsaimniecība tomēr nevar iztikt. Latvijai raksturīgi, ka cilvēki cits uz citu norāda "viņš slikts, un viņi arī slikti". Nu bet tad vajag darīt kaut ko, lai paši būtu labāki! Pagaidām mūsu sabiedrībā cilvēkiem viegli padodas izteikt pārmetumus citiem, bet, kad pašiem vajag pilnveidoties, tad rodas grūtības.

Kā vērtējat valsts sektora attieksmi pret uzņēmējiem?

Ir daļa valsts sektorā strādājošo cilvēku, kurus es aicinātu vismaz mēnesi pastrādāt privātajā biznesā. Nav jau uzreiz jāveido katram pašam savs uzņēmums, bet vismaz jāpastrādā privātajā sektorā, lai šie cilvēki vispār saprastu, kā privātais bizness funkcionē, jo citādi mums Latvijā veidojas strikti pretpoli – ierēdņi un uzņēmēji, profesionālie politiķi un uzņēmēji.

Daļa valsts sektora pārstāvju uzņēmējus vienkārši nesaprot un arī nesapratīs, jo paši ne dienu nav strādājuši privātajā biznesā un nesaprot, ka tas darba apjoms, kas jāpaveic, strādājot privātajos uzņēmumos, un tas ātrums, ar kādu jāstrādā cilvēkiem privātajā biznesā, vispār nav salīdzināms ar to daudz lēnāko darba tempu, kāds ir valsts sektorā. Es pati esmu strādājusi valsts sektorā, un man tad šķita – man vajag ātrāku darba ritmu, turklāt man likās – birokrātiskais process, piemēram, preses relīzes saskaņošana ar daudziem un dažādiem cilvēkiem prasa nelietderīgu laika un enerģijas tērēšanu. Privātajā sektorā procesi notiek ātrāk un efektīvāk!

Reizēm gan rodas iespaids, ka dažiem uzņēmējiem savukārt trūkst izpratnes par to, kā notiek lēmumu pieņemšana valsts sektorā, un šķiet – šodien aizies un noliks valsts iestādē uz galda savu ierosinājumu, bet rīt visa iestāde steigsies uzņēmēja ierosinājumu īstenot. 

Te ir jautājums par analītisko domāšanu un izpratnes veidošanu. Patlaban Latvijā ir pieejama plaša informācija par to, kā valsts sektorā notiek lēmumu pieņemšanas process. Izpratni var iegūt, lasot likumus un likumu skaidrojumus, lasot un skatoties medijus, uzņēmēji var piesaistīt juristus un dažādus citus profesionālos konsultantus.

Problēma gan tā, ka ir cilvēki, kuriem šķiet – ja reiz izveidojuši uzņēmumu, tad paši ir eksperti visās jomās un var noteikt, gan kā ražot jogurtu, gan to, kā jogurts jāiepako, gan to, kā jogurts jāieliek veikalu plauktos, gan arī to, kā jogurtam jāizskatās reklāmā, un vēl arī to, kā budžetam jāizskatās. Latvijā trūkst izpratnes par to, kāds īsti ir augsta līmeņa vadītājs, respektīvi, ka augsta līmeņa vadītājs ir tāds vadītājs, kurš prasmīgi vada komandu un uzticas komandai.

Mūsu valstī uzņēmumu vadītājiem nopietni jāmācās uzticēties savai komandai.

Kādas patlaban ir valdošās tendences sabiedrisko attiecību jomā, ja vērtējam sabiedriskās attiecības kā biznesa nozari?

Būtiska problēma ir tā, ka sabiedrisko attiecību darba tirgū trūkst gatava darbaspēka – nav tā, ka, uzaicinot uz pārrunām potenciālo darbinieku, būtu jūtams, ka cilvēkam ir izpratne par to, kas ir sabiedriskās attiecības, ir pieredze un ir spēja apvienot radošumu ar sistemātisku darbu, kas ietver gan sava darba plānošanu, gan projektu vadīšanu. Ļoti jūtams ir analītiskās domāšanas trūkums. Tā ir milzīga problēma.

Jūsuprāt, izglītības iestādes pietiekami labi nesagatavo sabiedrisko attiecību speciālistus darba tirgum? Mēs zinām, ka šīs jomas speciālistus gatavo dažādās izglītības iestādes.

Manuprāt, izglītības jomā daudz kas jāpilnveido, un šāda mana pārliecība arī bija viens no iemesliem tam, ka es nolēmu, ka pati vēlos būt pasniedzēja. Mans galvenais vēstījums, ko es gribu iedot jauniešiem, ir tāds – ja jūs studējat žurnālistiku vai sabiedriskās attiecības, tad lasiet drukātos medijus, lasiet ziņas, skatieties ziņu raidījumus televīzijā un klausieties radio! Analizējiet informāciju un domājiet līdzi, kāpēc dažādi politiskie, ekonomiskie, sociālie un citu jomu procesi notiek tieši tā, kā tie notiek! 

Izdodas nodot šo vēstījumu?

Man ir ļoti patīkami, ka parasti katrā studentu grupā ir kāds cilvēks, kurš tiešām aizdomājas par stāstīto. Tie studenti, kuri aizdomājas, arī būs nākamie līderi. Taču esmu arī sastapusies ar situāciju, kad studentu grupā ir jaunieši, kuri vispār nesaprot, kas ir medijs. 

Kad es mācījos, tad uz savu izvēlēto profesionālo jomu gāju ļoti mērķtiecīgi, jau 15 gadu vecumā zināju, ko gribu studēt un kādā profesijā gribu strādāt. Es ļoti labi apzinājos savu talantu un zināju, kā savu talantu attīstīt. Patlaban man rodas iespaids, ka ļoti daudzi šolaiku jaunieši ir apmulsuši, viņi nesaprot, kas ir viņu talanti, viņi nezina, ko vēlas sasniegt pēc pieciem gadiem.

Jūsuprāt, iemesls tam, ka šolaiku studentu paaudze neapzinās savus talantus, meklējams izglītības jomā vai arī saistīts ar paaudzes raksturu?

Ikviens darba devējs būtu ļoti priecīgs, ja augstskolu diplomu ieguvuši cilvēki, kuri pozicionē sevi kā profesionāļus, tiešām zinātu, kas jādara reālajā darba ikdienā. Paaudžu maiņa, kas augstskolās notiek mācībspēku vidū, manuprāt, ir ļoti vajadzīga, jo žurnālistika, sabiedriskās attiecības, tāpat kā vēl daudzas citas jomas prasa mūsdienīgu pieeju. Es esmu priecīga, ka man bija iespēja mācīties Briselē, kur mēs bijām studenti no vairāk nekā 20 pasaules valstīm, jo domu apmaiņa, kas tur notika, noteikti bija ļoti vērtīga.

Runājot par izglītības sistēmu Latvijā, jāpiebilst – mana meita mācās piektajā klasē. Man labāk patiktu pieeja, ka bērnu iemāca domāt, nevis pieeja, ka bērnam liek iemācīties kādu parametru. Protams, ir lietas, kas jāiemācās, reizrēķins, piemēram, jāiemācās, taču dažkārt man, redzot, kas manai meitai jāmācās, mati ceļas stāvus, jo man tiešām liekas neticami, ka tagad, XXI gadsimtā, vēl kaut ko tādu bērnam skolā liek iemācīties. 

Savukārt ikvienam cilvēkam, kurš vēlas sākt savu karjeru sabiedrisko attiecību jomā, es ieteiktu vispirms pastrādāt medijos un iegūt izpratni par to, kā vispār funkcionē medijs. Turklāt es ikvienam, kurš vēlas patstāvīgi darboties kā sabiedrisko attiecību konsultants, ieteiktu vispirms pastrādāt sabiedrisko attiecību aģentūrā kā darba ņēmējam. 

Sabiedrisko attiecību jomā konkurence un cīņa par klientiem vērtējama kā sīva?

Jā, konkurence ir ļoti asa, bet tiem sabiedrisko attiecību jomas profesionāļiem, kuri spēj nodrošināt kvalitāti, klientu netrūkst.

Jūsu nozares pārstāvji atzinuši, ka pēdējā laikā ne tikai augstskolu diplomu ieguvējiem, bet arī dažādu citu nozaru uzņēmumu pārstāvjiem trūkst izpratnes par sabiedriskajām attiecībām. Piekrītat?
Jā, ir redzams izpratnes trūkums. Es gan studentiem, gan arī potenciālajiem klientiem skaidroju, ka sabiedriskās attiecības nav reklāma, nav mārketings. Sabiedriskās attiecības ir platforma starp klientu un mediju, un šīs platformas uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas efektīvāko sadarbību. Ja potenciālais sabiedrisko attiecību ekspertu klients to saprot, tad arī neizvirza neadekvātas prasības. Svarīgi, lai klienti saprastu – sabiedriskās attiecības var palīdzēt pārdot, piemēram, jogurtu, bet pamatā sabiedriskās attiecības paredzētas reputācijas un tēla veidošanai. Tāpat svarīgi, lai klienti saprastu – pēc mēneša sabiedrisko attiecību rezultāts nebūs redzams, ir jāstrādā pusgadu, gadu, jāveido plāni, jāizprot galvenās ziņas, ko virzīt, jāsaprot, kā tēlu veidot. Pieļauju, ka izpratnes trūkums par sabiedriskajām attiecībām saistīts ar patlaban valdošo īstermiņa domāšanu – ātri izdarīt, ātri nopelnīt naudu, un punkts. Taču sabiedriskās attiecības ir process, kas nenotiek ātri, turklāt sabiedrisko attiecību doto rezultātu izmērīt ir sarežģīti.

Kā sabiedrisko attiecību nozari maina moderno tehnoloģiju attīstība?

Maina ļoti būtiski, jo līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību reakcijai uz notiekošo jābūt daudz straujākai. Gadās, kādam cilvēkam ir slikts garastāvoklis, tā ietekmē viņš ieraksta kādu riebeklību sociālajos tīklos, un sabiedrisko attiecību speciālistam uz to jāreaģē. Latvijā ir pat piemēri – krīzes izraisījušās no tā, ka sociālajos tīklos izplatīta melīga informācija, bet uzņēmums uz to nav reaģējis. Šobrīd krīžu komunikācijā jau ir atsevišķa sadaļa par to, kā izmantot tieši sociālos tīklus. Savulaik tika runāts par internetu kā par jauno mediju, komunikācijas stratēģijas un komunikācijas plāni tika veidoti, akcentējot, ka arī internets jāņem vērā. Tagad faktiski visiem ir pilnīgi skaidrs, ka internets un tradicionālie mediji ir viens bloks, bet sociālie tīkli ir cits bloks – tas jaunums, kas ienāk komunikācijas stratēģijā un komunikācijas plānos. 

Te noteikti jārunā par to, ka mēs varam sociālajos tīklos lasīt ziņas, varam lasīt tenkas, bet mums jādomā par to, cik uzticama ir šāda veida informācija. Es bieži studentiem saku – lasiet, salīdziniet, centieties saprast, nevis naivi uzticaties tam, kas sociālajos tīklos tiek ierakstīts. Ir zināmi tādi piemēri, kad politiķi sociālos tīklus izmanto ne pilnībā objektīvi pret sabiedrību. Uzņēmumiem savukārt jādomā arī par to, pēc kādiem kritērijiem un ar kādu mērķi uzņēmums vispār izvēlas to informāciju, kas par šo uzņēmumu tiek ievietota sociālajos tīklos. 

Ir gadījies lasīt, ka cilvēks, kurš ir "seja" uzņēmumam, kas darbojas intelektuālajā jomā, sociālajā tīklā savu ļoti kategorisko viedokli pauž visai asā un sadzīviskā formā. 

Jā, tādi gadījumi ir. Es pat esmu lūgusi klientiem izņemt kādu konkrētu ierakstu no sociālajiem tīkliem, nelikt kādas konkrētas fotogrāfijas un kopumā domāt līdzi, kā izskatās aktivitātes sociālajos tīklos, tā sakot, no malas. Es arī klientiem skaidroju, ka jāatceras – Latvija ir maza, mūsu valstī cits citu pazīst, mēs nekad nevaram zināt, ar kuru cilvēku nākamajā dienā nāksies satikties un veidot sadarbību.

Redzēts arī, ka uzņēmumu vadības pārstāvji savos sociālo tīklu profilos pauž vērtības, kas nesaskan ar publiski definētajām konkrētā uzņēmuma vērtībām.

Tā notiek. Es parasti lūdzu, lai klienti sociālajos tīklos nepauž savu personisko viedokli par politiku, par tēmām, kas saistītas ar reliģiju, kā arī saistītas ar rasisma un  homofobijas riskiem un ar citām sabiedrībā jūtīgām tēmām. Es cenšos izskaidrot, kāpēc labāk to nedarīt. Taču cilvēki ir dažādi. Man šad tad nācies klientiem teikt: "Ja jūs esat uzņēmuma "seja", ja jūs ejat ar uzņēmuma vērtību karogu rokās, ja jūs runājat par tādām vērtībām kā uzņēmuma vīzija un misija, tad nevar būt tā, ka savās privātajās izpausmēs, to vidū izpausmēs sociālajos tīklos, jūs šīs uzņēmuma vērtības, tā sakot, paslaukāt zem tepiķa un darāt, kā un ko gribat." Piemēram, nevar būt tā, ka uzņēmējs medijiem sevi pozicionē kā zaļi domājošu cilvēku, bet pats brauc ar automašīnu, kura absolūti nav videi draudzīga. Ja reiz pozicionē sevi kā zaļi domājošu cilvēku, tad jābrauc ar elektromobili! 

Konkrēti man vislielākais riebums sociālo tīklu vidē ir pret šarlatānismu, pret padomiem "ārsti jums to nestāsta, bet patiesībā ir tā" stilā, jo, ja cilvēki cits par citu labāk rūpētos, ja vīrs pateiktu sievai – ja reiz ir veselības problēmas, tad jāvēršas pie ārsta, un sieva uzstātu, ka vīram, ja gadījies saslimt, jāvēršas pie ārsta, tad šarlatānisms vispār nevarētu uzplaukt. 

Vēl viena lieta, kas mani ļoti kaitina sociālajos tīklos, ir tā, ka cilvēki uz citu nelaimes vairo savu popularitāti, būvē savu karjeru, veido savu tēlu. Man tas šķiet pat ļoti ļauni! 

Jūsuprāt, vai patlaban Latvijā sabiedrisko attiecību jomai ir savi kopīgie ētikas kritēriji, vai arī katra sabiedrisko attiecību aģentūra, katrs konsultants seko savam individuālajam ētikas kodeksam?  

Sabiedrisko attiecību jomā labi var strādāt tad, ja esi komfortā ar savu sirdsapziņu. Ja es varu atrisināt problēmu, neejot konfliktā ar savu sirdsapziņu, tad viss ir kārtībā. Ja man veicamie pienākumi rada iekšēju diskomfortu, tad man no konkrētā sabiedrisko attiecību projekta jāatsakās. 
Sabiedrisko attiecību jomā, tāpat kā daudzās citās jomās, darbojas cilvēki, kuri dzenas pēc naudas, un strādā cilvēki, kuri naudu nopelna ar savu darbu. Ja ekonomiskās krīzes gados dzīšanās pēc naudas vēl likās saprotama, tad tagad dzīties pēc naudas, ignorējot sirdsapziņu, varbūt tomēr nav vērts. Man pašai ir tāda pieredze, ka esmu atteikusies no sadarbības ar kādiem klientiem. Esmu bijusi arī tādā situacijā, kad man nav pieņemama klienta attieksme, un man šķitis – kā vispār iespējams, ka cilvēks tik augstprātīgi uzvedas, ka tik augstprātīgi izturas? Ir arī tādi klienti, kas nav samaksājuši. Diemžēl Latvijā joprojām problēma, ka nesamaksā, pastāv, un aizvien vērojamas XX gadsimta 90. gadu nekorektās metodes. Uzņēmējdarbības vides sakārtošanā nenoliedzami vēl ir daudz, ko darīt.

Top komentāri

Uzņēmējs
U
Valsts pārvaldes un ierēdņu skaits jāsamazina, jo tad būs darba rokas un nevajadzēs domāt par darbaspēka ievešanu.... Ierēdņi izglītoti cilvēki, lai nāk privātajā sektorā un taisa jaunus uzņēmumus.
mja
m
Derētu gan, ja jūs tos ierēdņus ņemtu. Ir dzirdēts arī, ka privātais pasaka: "Mēs budžetnieku CV nemaz nelasām". Nu tad paņemiet kādu ierēdni un paskatieties, varbūt viņi nemaz tik nederīgi nav?! Bet laikam jau ir vieglāk "nolikt" cilvēkus, neko nezinot par viņiem.
s
s
Ir jau strādāts gan tur gan tur. Nevajag nolikt gan vienus gan otrus.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses