Pozitīvie klienti un citi
Dažāda ir klientu reakcija uz Ritvara kā cilvēka ar invaliditāti atbilstību taksometra vadītāja darbam. Citi neko nepamana, lai gan Ritvara funkcionālo traucējumu dēļ viņa runasveids mazliet atšķiras, citi iedomājas, ka šoferītis lietojis kādas apreibinošas vielas, nosauc par dzērāju, narkomānu... "Viens tāds gadījums var sabojāt visu dienu vai pat nedēļu," neslēpj Ritvars.
Situācijas – droši vien kā jebkuram taksistam – bijušas vispārsteidzošākās. Kāda grūtniece pārmetusi, ka izsauktā taksometra vadītājs nav bijis pietiekami uzdevuma augstumos, jo nav piebraucis klāt teju dzīvokļa durvīm, protams, pat nenojaušot, ka ikdienā Ritvaram pārvietoties ir daudz sarežģītāk nekā sievietei gaidībās. Gadījusies kāda puišu kompānija, kuri apmaldījušies mežā, – pēc navigācijas Ritvars ar auto ieradies iespējami tuvu puišu atrašanās vietai un ar auto signalizējis, lai noklīdušie vismaz pēc dzirdes nojauš vēlamo kustības virzienu. Bet reiz, kad Ritvaram uz ceļa nācies strauji bremzēt, kāda pasažiere likusi uzreiz apstādināt auto un strauji izkāpusi. "Taču ir arī daudz pozitīvu, atbalstošu klientu," atzīst Ritvars Salms.
Viņš ir smaidīgs, humora pilns vīrs pašos spēka gados, ja vien spēku un fizisko varēšanu savulaik nebūtu atņēmuši kaimiņu bērni, kad Ritvaram bija tikai seši gadiņi... "Pirmais sniegs, pirmie prieki,» ironizē Ritvars, viņš turpina: «Puikas piekāva, nogulēju slimnīcā kopumā pusgadu. Pirmos trīs vai četrus mēnešus – bezsamaņā. Galvā bija asinsizplūdums, pārsista artērija. Tā kaut kā. Pēc tam – kustēties varēju, bet nestaigāju, tikai – ja kāds pieturēja. Tad jau pārgāju uz kruķi." Vainīgie nav tikuši sodīti, jo tolaik bija nepilngadīgi, un tagad tam vairs neesot nozīmes, noteic Ritvars.
Skolas gados mācījies mājās, tad Alsviķos pabeidzis arodskolu, apguvis šuvēja profesiju – citas iespējas cilvēkam ar invaliditāti tolaik nebija. Pēc arodskolas sācis strādāt kā pašnodarbinātais, apskaņojis lauku balles (Ritvars nāk no Kandavas novada – red.), taču laiki mainījušies – ballītes gājušas mazumā, un šajā jomā garantētu ienākumu vairs nebija.
Ritvars ir bijis precējies, tagad šķīries, ir četri bērni. Savulaik viņš bijis tik uzņēmīgs, lai dotos peļņā uz ārzemēm, turklāt vairākkārt. Anglijā mēģinājis sākt uzņēmējdarbību IT jomā, gribējis nodarboties ar datortehnikas remontu. "Aizbraucu uz Angliju, pat nezinot, kur dzīvošu. Ar datoriem esmu uz tu. Bet kaut kā tā lieta negāja," atzīst Ritvars. Atgriezies Latvijā, Kandavas novadā, un meklējis darbu šeit.
"Izdomāju, ka autovadītāja tiesības jānokārto. Visus eksāmenus noliku ar pirmo piegājienu. Bet cilvēkam ar invaliditāti šī procedūra ir garš stāsts, jo Latvijā ir tikai viena kopēja automašīna eksāmenu kārtošanai, kas pielāgota visiem cilvēkiem ar invaliditāti. Manā skatījumā tā ir bīstama, jo vispirms jau automašīna jāpielāgo tā, lai būtu ērti sēdēt un vadīt auto. Šai manai mašīnai (Ritvars brauc ar Volkswagen – red.) ir rokas vadība – uz augšu gāze, uz leju bremze; esmu pieradis," stāsta Ritvars. Braukt viņam patīk, izbraukājis Vāciju, Poliju, Čehiju, turklāt "ar piedzīvojumiem", jo braucis viens un reiz pie Čehijas robežas saplīsusi mašīna. "Paiet nevaru, angļu valodu nezinu, ko darītu jūs? Panikā kristu!" smej Ritvars. Atpakaļ Latvijā viņš nokļuvis ar smago auto pārvadātāju. "Galvenais – nekrist panikā, domāt, kā reāli glābt situāciju."
Nebija starta kapitāla
Jau gadiem ilgi Ritvars ir ratiņkrēslā, bet šādai dzīvei ir pilnībā pielāgojies, izveidojis savu sistēmu, kā nodrošināt sadzīviskās nepieciešamības. Pērn par taksistu strādājis Ventspilī. Tagad – Rīgā, trīs dienas nedēļā, citreiz vairāk. Šī iespēja radusies, pateicoties Ritvara mentorei Santai Survilai, kura ir biedrības Wings for Wheels valdes locekle, piedalās arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darbā. Abi iepazinušies vietnē Facebook, kur sociāli aktīvajai Santai ir sava lapa.
Sociālās mentores darbu Santa Survila sākusi kā brīvprātīgā, ievietojot dažādas ziņas Facebook cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuriem nepieciešama palīdzība – par pabalstu saņemšanu, juridiskajiem pakalpojumiem, rehabilitāciju, praktiskiem un darba jautājumiem. "Cilvēki bieži vien nezina iespējas. Varu paskaidrot, kas jādara, izejot cauri dažādiem birokrātiskiem procesiem. It kā viss likumos iestrādāts ir, valsts institūciju portālos informācija ir atrodama, bet tā ir ļoti plaša, ļoti sarežģītā valodā, un tas, kurš tam procesam nav gājis cauri, neprot šo informāciju uztvert, tā ir sarežģīta," atzīst Survila, viņa turpina: "Tādi mentori kā es esam kā starpposms tam, kas būtu jādara sociālajiem dienestiem, – jāpaskaidro, ko cilvēki var saņemt, kādas ir iespējas, bet tā diemžēl bieži vien nenotiek."
Facebook Santai ir sava konsultāciju grupa, viņa veido raidījumus par dažādiem sociāli svarīgiem jautājumiem. Reiz diskusijā par nodarbinātību iesaistījies arī Ritvars, kurš savos komentāros paudis visai skeptisku nostāju. Sākuši sazināties, līdz noskaidrojies, ka Ritvars strādājis par taksometra vadītāju, bet šai nozarē mainījusies nodokļu sistēma. "Cilvēkam ar invaliditāti personiskajai automašīnai OCTA ir ar 40% atlaidi, bet, tiklīdz to izmanto transporta pakalpojumu sniegšanai, komercpārvadājumiem, šī atlaide tiek zaudēta. Obligātais sociālās apdrošināšanas nodoklis ir jāmaksā avansā uz priekšu. Ir jāpērk licence un vēl licences kartīte katru mēnesi. Nepieciešami ievērojami finansiālie ieguldījumi, bet cilvēks ar invaliditāti saņem vidēji 200 eiro – sociālā nodrošinājuma pabalstu, taču te nozīme ir arī darba stāžam, vai tāds ir," skaidro Survila. Ritvars piebilst: "Man ir 150 eiro pabalsts." Iekrāt no tā nevar, līdz ar to starta kapitāla, lai turpinātu strādāt par taksometra vadītāju, Ritvaram nebija.
Ar sociāli augstu atbildību
Mentore norāda – saskaņā ar statistikas datiem nodarbināta ir ceturtā daļa cilvēku ar invaliditāti, un tas nav daudz. "Pastāv gan birokrātiskie šķēršļi, gan fakts, ka darba devēji nelabprāt pieņem darbā cilvēkus ar invaliditāti, lai gan citās Eiropas Savienības valstīs tas ir pašsaprotami, ka uzņēmumos tādi cilvēki strādā. Faktiski jebkurš var strādāt, ja atrod to, kas viņam vislabāk padodas, un ir darbspējīgs. Līdzīgi kā Ritvaram – viņš var labi vadīt automašīnu, un tā ir viņa iespēja realizēties," skaidro Survila. Viņa uzver: "Ne tāpēc cilvēkus ņem darbā, ka viņiem ir invaliditāte, bet gan viņu prasmju un spēju dēļ, ar ko viņi var būt talantīgi savā situācijā."
Survila atzīst – potenciālos darba devējus nereti attur piesardzība, jo viņiem cilvēkam ar invaliditāti ir jānodrošina atbilstoši darba apstākļi, dažkārt jāiegulda papildu līdzekļi, jāvelta papildu uzmanība. "Birokrātiskie šķēršļi ir paši lielākie. Bieži vien darba vietas aprīkošana neprasa daudz līdzekļu. Jā, labierīcībām jābūt pielāgotām, tas rada liekus izdevumus, jo jāierīko par saviem līdzekļiem. Jārēķinās, ka būs jāatbild uz darbinieka jautājumiem, jo bieži vien cilvēkiem ar invaliditāti nav iepriekšējās darba pieredzes. Tas nozīmē, ka darba devējam jābūt sociāli augstu atbildīgam."
Runājot par to, kā rodas dažādi stereotipi, Survila min arī Darba likuma 109. panta 2. daļu, kas aizliedz atbrīvot no darba cilvēku ar invaliditāti, ja notiek štatu samazināšana. Piemēram, ja darba ņēmējs ļaunprātīgi izmanto situāciju, darba devējam tas rada liekus izdevumus – līdzīgs tiesas process praksē jau bijis. Santa piebilst: "Informācija par negatīvo pieredzi plūst, tiek sadzirdēta, neiedziļinoties niansēs, un raisa piesardzību vai noraidošu attieksmi, jo arī citās situācijās tiek prognozēta slikta pieredze. Pašlaik Saeimā tiek diskutēts par nepieciešamību atsaukt šo pantu, tas varētu veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Tādā gadījumā viņi kļūtu līdzvērtīgi pārējiem un darba devējam nebūtu lieku uztraukumu."
Lai palīdzētu Ritvaram Salmam, mentore uzrunājusi platformas Bolt vadītāju Kārli Ķezberi. "Pastāstīju, ka ir cilvēks, kurš jau ir strādājis un ļoti vēlas strādāt Bolt, bet ir nepieciešams atbalsts – varbūt VSOA nodokli, OCTA apdrošināšanu var maksāt pēc tam, kad ir nopelnījis? Bolt sniedza atbalstu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, apdrošināšanas uzņēmums Cachet – finansiālu atbalstu OCTA apdrošināšanai. Atbalsts Ritvaram padarīja iespējamu darbu Rīgā, kur ir lielāks darba apjoms nekā Ventspilī. Bolt ir viena no tām vietām, kas ir atvērta cilvēkam ar īpašām vajadzībām, te strādā arī vājdzirdīgi cilvēki," gandarīta ir Survila, viņa piebilst: "Galvenais ir atspēriena punkts, sākot darba gaitas. Mana pieredze liecina – šie cilvēki vēlas gan nodokļus maksāt, gan sevi realizēt. Tad cilvēks ar invaliditāti jūtas noderīgs, iekļauts un iekļāvies sabiedrībā un sākas cita dzīves kvalitāte."