12. klases pavasarī Monta medijos lasīja par dažādām banku nebūšanām un izlēma savus līdzšinējos plānus mainīt. Viņa iestājās Rīgas Tehniskās universitātes studiju programmā Transportbūves, nokārtoja dokumentus un tikai tad savu izvēli atklāja ģimenei. "Nevienam to neteicu, zināja tikai māsa un draudzene. Kad parakstīju studiju līgumu, mājiniekiem paziņoju: sveiki, mani sauc Monta, un es studēju ceļiniekos! Visi bija šokā," Monta atceras un spriež, ka ar izstāstīšanu piebremzējusi, mazliet bažījoties, vai tuvinieki viņu nemēģinās atrunāt. Šī nav viegla profesija. "Bet gribēju pati pamēģināt."
Iemācās, iemesta iekšā
Bažām par ģimenes noraidošo attieksmi vai pārmetumiem gan nebija pamata – tieši pretēji. Pēc pirmā pārsteiguma, vai mazā, trauslā Monta tiešām ir gatava karjerai ceļu būvē, visi izrādīja lielu atbalstu un gatavību palīdzēt, it īpaši – kad redzēja, ka viņai šī joma patīk un padodas. "Māsa teica: es te neko nesaprotu, bet, ja tu arī nesaproti, tad nāc un mēģināsim saprast abas kopā," Monta stāsta.
Studijas RTU Monta gan raksturo kā vēl vienu vieglu šoku, jo mācīties izrādījās grūtāk, nekā sākumā bija licies. "Vēl grūtāk kļūst, ja paralēli sāk arī strādāt. Bet pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi, nāk pretī un saprot, ka mēs agri sākam ieiet darba tirgū." Tiesa, to, kāda ir reālā nozares ikdiena un kas un kā tajā darāms, pa īstam apgūst, tikai strādājot, jo studijas ir vairāk teorētiska aptaustīšanās, Monta secina. "Visu iemācies, kad tevi vienkārši iemet tajā iekšā. Mani iemeta, bet, ja apkārt ir labs kolektīvs, tas palīdzēs. Man darbā ir divi tādi skolotāji, kas man visu parādīja, iemācīja, bija mans lielākais atbalsts. Sapratu, kā šī profesija darbojas, kādu zināšanu man nepietiek, ko vēl vajag pamācīties klāt," meitene stāsta.
Jau vidusskolas laikā Monta bija sākusi darboties kā brīvprātīgā organizācijā Palīdzēsim.lv, vienu vasaru strādāja Viasat par tirdzniecības speciālisti, taču par pirmo darba pieredzi ceļu būvniecībā viņai kļuva vasaras prakse jau pēc 1. kursa SIA Binders. Pie šādas iespējas Monta tika RTU rīkotajās Karjeras dienās. Pēc pirmās prakses viņa turpināja studijas, bet pēc otrās kompānija piedāvāja palikt un sākt strādāt par būvdarbu vadītāja palīdzi.
"Darbs uzņēmumā sākās ar darbu uz vietas objektos. Pirmais objekts bija Ādažu militārajā bāzē, kur klājām segumu karavīru telšu pilsētiņai. Mani iepazīstināja ar visu projekta dokumentāciju, ar ko arī ikdienā pārsvarā strādāju. Tāpat iepazinos ar ceļu meistariem, kuri palīdzēja apgūt instrumentus, parādīja, kā notiek process, kā viņi vada darbus, kā runā ar padotajiem utt. Sapulcēs tikāmies ar pasūtītāju, runājām, kā veicas darbs, kā ko paveikt labāk, kādas kļūdas jānovērš," Monta stāsta.
Kopš šīgada 1. janvāra viņa ir paaugstināta amatā un nu ir Bindera Būvniecības departamenta direktora asistente. "Šobrīd mans darbs ir mainījies par 180 grādiem. Joprojām strādāju pamatā ar dokumentiem, bet nu tas vairāk saistās ar uzņēmuma darbību, darba plānošanu, kā mums optimizēt peļņu, kā sadalīt komandas pa objektiem. Taču pagaidām jaunajā amatā man vēl ir pats sākums – taustos, mācos," Monta ir vaļsirdīga.
Blondīne ķiverē
Arī pašreizējā amatā ik pa laikam būs jābrauc apsekot objektus, savukārt iepriekš, strādājot par būvdarbu vadītāja palīdzi, tajos faktiski pagāja visa darba ikdiena. Monta stāsta: "Varēju jebkurā brīdī iziet aprunāties ar komandu, paskatīties, ko viņi dara. Tā arī darīju – bieži gāju apsekot, komunicēju. Jo manā uztverē ir ļoti svarīgi rast komunikāciju ar visiem kolēģiem – vai tas ir strādnieks vai būvdarbu vadītājs."
Monta neslēpj, ka sākumā ir bijuši gadījumi, kad daži ceļinieki demonstrējuši neizpratni – ko objektā dara šī blondīne ķiverē?! Ko viņa vispār saprot un var pateikt?! "Tas nav viegli, bet tam ir jāiemācās pārkāpt pāri, pārvarēt. Tas bija liels izaicinājums, bet kaut kā iemācījos atrast kopīgu valodu ar visiem un parādīt, ka neesmu cilvēks no malas, bet gan kaut ko šajā jomā arī saprotu," Monta saka un pieļauj, ka tādu pašu attieksmi iesākumā visdrīzāk dabūtu just arī puiši – profesijas zaļknābji. "Domāju, viss atkarīgs no tā, kā tu personiski sevi parādi: ja staigāsi bikls un nokautrējies – nu labi, jūs teicāt iet prom, un es arī eju –, nekas nesanāks. Bet, ja parādīsi – nē, es gribu komunicēt un kaut ko saprotu –, arī prom dzinēji kļūs atsaucīgāki. Tā varu spriest pēc savas pieredzes. Tad, kad kolēģi sajuta, ka es tomēr profesiju pārzinu un saprotu savu darbu, kas ir jādara, attieksme ļoti mainījās. Cilvēki īstenībā ir draudzīgi un pretimnākoši, un viņiem patīk, ja ir laba komunikācija."
Par svarīgākajām īpašībām, strādājot ceļu būvniecībā, Monta uzskata neatlaidību un mērķtiecīgumu. "Un pašam ir jāgrib mācīties, nevajag gaidīt, ka kāds tev kaut ko pateiks priekšā. Panākumu atslēga – pašam meklēt, iet un jautāt, bet, ja nesanāk, nekad nepadoties. Ej tikai uz priekšu, mēģini, mēģini, mēģini! Nekad nevajag būt tai pelēkajai pelei, kas cenšas palikt maliņā," Monta saka.
Līdzīgi teju ikvienai nozarei, arī ceļu būvniecība cenšas pilnveidoties, tāpēc ir jāseko līdzi jaunākajām tendencēm un jāapgūst jaunais. Ceļu segumu klāšanas tehnoloģija radikālas izmaiņas vairs nepiedzīvo, vienotu pieeju industrijā izmanto visi. Toties palaikam rodas jauni materiāli vai esošo uzlabojumi. Kā vēl vienu jaunu tendenču piemēru Monta min arī BIM jeb būvniecības informācijas modeli, kurā topošās būves fiziskās un funkcionālās pazīmes tiek attēlotas un pārvaldītas digitāli. Ēku projektēšanā un celtniecībā BIM šobrīd ir ļoti populārs rīks, un pamazām to plašāk sāk izmantot arī ceļu būvē, tomēr, kamēr tas vēl nav ļoti izplatīts, tā apguve vairāk ir atkarīga no uzņēmuma – vai tas izlēmis BIM izmantot –, kā arī no paša speciālista iniciatīvas, Monta stāsta. "Ir jāgrib pašam apgūt jaunas lietas. Uzņēmums jau var tevi aizsūtīt uz kursiem, bet ko tev tie dos, ja pats pēc tam nepamācies papildus, neattīsties tālāk."
Nevar ļauties emocijām
Četrarpus gadu laikā, kopš Monta strādā SIA Binders, viņa ir piedalījusies ne vien projektā militārajā bāzē Ādažos, bet arī pāris interesantos projektos lidostā Rīga. "Izbūvējām pilnīgi jaunu lidmašīnu stāvvietas peronu, pagājušajā rudenī nodevām, bija svinīgā atklāšana. Vasarā pārbūvējām lidostas skrejceļu. Bija izaicinoši, jo bija jāsamenedžē darbi gan dienā, gan naktī, bija dubulta slodze. Dienā lidmašīnu kustību nedrīkstējām apturēt, tām bija jālido," Monta stāsta un uzsver, ka tā bijusi ļoti laba pieredze. Nevar teikt, ka ceļu būvē naksnīga rosība ir bieža parādība, taču specifiskākos objektos gadās strādāt arī diennakts tumšajā laikā, piemēram, klājot asfaltu Rīgas ielās, lai nebūtu jāapstādina satiksme dienā.
Montai ir grūti izcelt to, kas darbā un profesijā patīk visvairāk, jo patīk viss. It īpaši – kā tukšā vietā, izejot cauri ilgam un sarežģītam procesam, top skaists ceļš vai laukums. "Man patīk gandarījuma sajūta, kad redzi to, kas ir izdevies. Tad ir prieks, ka esi no nulles izdarījis darbu simtprocentīgi. Es pat nevaru aprakstīt, kāda ir tā sajūta – ka procesā esat strādājuši, strīdējušies, centušies un beigās iznāk grandiozs rezultāts. Tas mani riktīgi aizrauj," Monta saka.
Viņa stāsta, ka nekad nav tā, ka projektā viss noritētu kā pa diedziņu, – ir savas grūtības, kāpumi un kritumi. Grūti ir, ja notiek kas negaidīts. Piemēram, ja netīšām tiek pārrauti zemē ieraktie elektrības kabeļi, kā gadījies lidostā. Tā ir stresa situācija, ir jāskrien, ātri jāreaģē un jārisina, taču – mierinot darbiniekus, kam šāda kļūme gadījusies, un cenšoties nenervozēt pašam. "Galvenais, ko iemācījos no projekta vadītāja, – jāsaglabā miers, jo, ja vadītājs cels paniku, tad to darīs arī pārējā komanda. Mēdz būt momenti, kad kaut kas nesanāk, bet galvenais ir nestresot un darīt vēlreiz no jauna. Nevar ļauties emocijām," Monta teic.
Laiks un pārsteigumi
Viņa atklāj, ka kādreiz ļoti pie sirds ķērušās gan paziņu lokā, gan sociālajos tīklos manītās replikas par ceļinieku darbu: kā var šitā ceļu būvēt?! Kurš tā klāj?! "Bet beigās sapratu, ka šādi komentāri jālaiž gar ausīm, jo daudzi grib piekasīties piekasīšanās pēc un nesaprot, cik tas darbs īstenībā ir grūts. Nav tā, ka – hops! – vienā dienā viss ir gatavs. Procesā var atgadīties viss kaut kas. Sākumā gan mēģināju aizstāvēties un rakstīju kritizētājiem pretī – jūs paši neko nesaprotat, viegli runāt no malas, aizejiet un pamēģiniet!" Monta smaida. Profesijas iekšpusi ierauga tikai tad, ja tajā strādā. Latvijā ceļu būvniekiem lielākais traucēklis ir laikapstākļi, jo tie ir visai neprognozējami. Vienu dienu ir labs, saulains laiks un var strādāt, bet nākamajā gāž lietus un visi darbi apstājas. Vēl viens biežs sarežģījums – ja objektā jāatjauno ceļa segums, bet nav zināms, kas ir apakšā zem vecā. Sāc strādāt, un atklājas kaut kas, kas netika uzrādīts, darbu plānojot. Tad ātri jādomā, kā rīkoties, jāapspriežas ar vadību un pasūtītāju, jāmaina plāni, viss jāpārrēķina, Monta stāsta.
Covid-19 pandēmija ceļu būvēšanu nav apstādinājusi, darba kļuvis pat vairāk. Tomēr ziema ceļu būvētājiem ir mierīgāks periods. Arī tie speciālisti, kas nestrādā ar asfalta rulli, bet gan pārsvarā ar papīriem, ziemā pabeidz kārtot projektu dokumentāciju un tad dodas atvaļinājumā. Vasarā atpūsties nesanāk, jo darbs kūsā. Monta teic, ka viņai brīvajā laikā patīk paceļot ar draugiem, kaut vai pa Latviju. Patīk arī koncerti un teātri (kad tie ir pieejami), un Monta plāno atkal atsākt dziedāt korī, kur šobrīd paņēmusi pauzi.
Viņas plānos ietilpst arī bakalaura studiju pabeigšana, jo pēc tam varēs iegūt sertifikātu, lai pati varētu vadīt būvdarbus, ne tikai palīdzēt kolēģiem. "Nākotnē es gribētu novadīt pati savu objektu no A līdz Z. Pēc tam jau varēs skatīties, kur ceļi vedīs tālāk. Es neesmu no cilvēkiem, kas varētu palikt pie kaut kā viena. Man patīk attīstīties un augt. Bet šobrīd vēl pamatīgāk apgūšu, kā strādā uzņēmums. Varbūt pēc gadiem būšu tā, kas to vadīs," Monta nosmaida.