Ķīnas dominējošā loma
Dati par ogļrūpniecības industriju un ogļu tirdzniecību 2020. gadā pagaidām nav pilnībā pieejami, un situāciju ogļu tirgū arī ir ievērojami ietekmējusi Covid-19 pandēmija, tomēr Ķīnas nozīmīgumu šajā tirgū uzskatāmi rāda arī 2019. gada statistika. 2019. gadā Ķīnā, pēc organizācijas Enerdata aplēsēm, tika iegūta gandrīz puse (47%) visas pasaules ogļu jeb 3,69 miljardi tonnu, kamēr Ķīnas patēriņš bija vēl lielāks – 53% no visas pasaules patēriņa jeb 3,83 miljardi tonnu. Citu kompāniju dati no Enerdata aplēsēm nedaudz atšķiras, tomēr tas nemaina kopējo ainu – Ķīna ir vienlaikus gan pasaulē lielākā ogļu ieguvēja, gan patērētāja un importētāja.
2019. gadā ogļu imports (ja precīzāk, tad starptautiskās ogļu tirdzniecības bilance, kura precīzi neatspoguļo tieši eksportu vai tieši importu) Ķīnā sasniedza 300,6 miljonus tonnu (Enerdata dati). Arī citas pasaules lielākās ogļu importētājas bija Āzijas valstis – Ķīnai sekoja pasaules otra lielākā ogļu ieguvēja Indija, kur ogļu imports bija 228 miljoni tonnu, Japāna (180,3 miljoni), Dienvidkoreja (140,3 miljoni) un Taivāna (67,6 miljoni). Sesto vietu šajā sarakstā tikmēr ieņēma Vācija (38,1 miljons tonnu). Pasaules lielākās ogļu eksportētājas jeb valstis ar pozitīvu eksporta/importa bilanci tikmēr bija Indonēzija (449 miljoni tonnu), Austrālija (391,2 miljoni tonnu), Krievija (185,3 miljoni tonnu) un ASV (79,2 miljoni tonnu).
Atsevišķi jāņem vērā ogļu dalījums enerģētiskajās jeb termālajās oglēs (tiek izmantotas elektrības un siltuma ražošanai) un metalurģiskajās jeb koksa oglēs (tiek izmantotas metalurģijā), kas papildus ietekmē pieprasījumu un piedāvājumu. Tā Indonēzija iegūst un eksportē gandrīz tikai enerģētiskās ogles.
Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (International Energy Agency, IEA), balstoties uz šiem datiem, prognozē, ka ogļu nākotni noteiks galvenokārt Āzijas reģiona tirgi.
IEA 2020. gada beigās publiskotā pārskatā norāda, ka Ķīna un Indija šobrīd nodrošina 65% visas pasaules ogļu patēriņa, bet kopā ar Japānu, Dienvidkoreju, Taivānu un Dienvidaustrumāziju šis rādītājs ir 75%.
Eiropas Savienības un ASV daļa kopējā ogļu patēriņā tā saucamo zaļo risinājumu ieviešanas dēļ līdz 2025. gadam savukārt nokritīsies zem 10% (no 37% 2020. gadā).
Tuvākajā laikā neatjaunosies
Uz šāda fona turpinās Ķīnas un Austrālijas tirdzniecības konflikts, kas sākās jau 2018. gadā, kad Austrālija, sekojot ASV piemēram, aizliedza Ķīnas informācijas tehnoloģiju giganta Huawei un arī citas nozīmīgas Ķīnas kompānijas ZTE risinājumu izmantošanu valstī. Pakāpeniska konflikta eskalācija noveda līdz tam, ka pagājušā gada oktobrī Ķīnā stājās spēkā neoficiāls aizliegums importēt Austrālijas ogles. Oficiāli aizliegums tika pamatots ar ekoloģijas prasībām un Covid-19 pandēmijas sekām, tomēr neoficiāli netika slēpts, ka šis un vēl citi ierobežojumi ir sods Austrālijai par Huawei un ZTE izspiešanu no sava tirgus. Ķīna tikmēr ir Austrālijas preču lielākais eksporta tirgus (2019. gadā eksporta vērtība naudas izteiksmē sasniedza 104 miljardus ASV dolāru), tostarp otrs lielākais ogļu eksporta tirgus (21% Austrālijas ogļu eksporta). Ogļrūpniecība tikmēr nodrošina 8,3% no Austrālijas iekšzemes kopprodukta.
Vienlaikus Austrālija, pateicoties tās ogļu kvalitātei, kā arī ērtajai un lētajai loģistikai, bija arī lielākā ogļu piegādātāja Ķīnai – Austrālijas ogļu importa vērtība naudas izteiksmē 2019. gadā bija 37% no visa Ķīnas ogļu importa, pēc Apvienoto Nāciju Konferences par tirdzniecību un attīstību (starptautiski pazīstamas kā UNCTAD) datiem.
Austrālija piegādāja Ķīnai 37,9 miljonus tonnu metalurģisko un 38,5 miljonus tonnu enerģētisko ogļu, kas līdzinās 5,5% no visa starptautiskā ogļu tirgus.
Apjomu ziņā lielākā ogļu piegādātāja Ķīnai gan bija Indonēzija (134 miljoni tonnu enerģētisko un 3,5 miljoni tonnu metalurģisko ogļu), tomēr enerģētisko ogļu zemākās cenas dēļ piegāžu apjomi naudas izteiksmē tai bija mazāki nekā Austrālijai. Divas citas lielas piegādātājas bija Mongolija, kura eksportēja galvenokārt metalurģiskās ogles (26,6 miljoni tonnu metalurģisko un 2,1 miljons tonnu enerģētisko ogļu), kā arī Krievija (19,5 miljoni tonnu enerģētisko un 6,5 miljoni tonnu metalurģisko ogļu). ASV 2019. gadā eksportēja uz Ķīnu 1,1 miljonu tonnu metalurģisko ogļu.
Ķīnas vēlme ievērojami samazināt ogļu importu no Austrālijas (kopā ar pandēmijas sekām) jau ir novedusi pie tā, ka 2020. gadā, piemēram, enerģētisko ogļu eksports no Austrālijas uz Ķīnu, pēc Austrālijas Statistikas biroja (ASB) aplēsēm, samazinājās par 30%, bet kopējais enerģētisko ogļu eksports – par 6%.
Par eksporta samazinājuma mērogiem liecina ASB decembra dati, kad visa veida Austrālijas ogļu eksports uz Ķīnu bija vien 387 tūkstoši tonnu, salīdzinot ar 9,06 miljoniem tonnu 2019. gada decembrī. Specializētais izdevums Australian Mining gan norāda, ka Ķīnas tirgus jau tiek aizstāts ar Indijas, Japānas un citu Āzijas reģiona valstu tirgiem, tostarp Austrālijas ogļu importu ir ievērojami palielinājusi Vjetnama.
Tajā pašā laikā attiecībā uz iespējām atgriezties Ķīnas tirgū pastāv pesimisms, galvenokārt tāpēc, ka šajā ziņā nepieciešama jau politiska piekāpšanās Ķīnai, kam Kanbera nav gatava.
To, ka Austrālijas ogļu eksports uz Ķīnu pārskatāmā nākotnē neatjaunosies un paliks vājš, atzinusi arī Austrālijas Centrālā banka.
Indonēzija, Mongolija un Krievija
Aģentūra Argus norāda, ka galvenās ieguvējas no Ķīnas atteikuma importēt Austrālijas ogles tikmēr ir pārējās lielākās ogļu eksportētājas uz Ķīnu – Indonēzija, Krievija un Mongolija. Lai arī Ķīnai pašai ir iespējams palielināt ogļu ieguvi, lai kompensētu iztrūkumu, šāds solis nav racionāls gan Ķīnas ogļu zemākās kvalitātes, gan neērtās un dārgās loģistikas dēļ. Šā iemesla dēļ tiks palielināts imports galvenokārt no minētajām trim valstīm.
Vienlaikus aģentūra atzīst, ka vismaz attiecībā uz metalurģisko ogļu importa aizstāšanu pastāv problēmas. Indonēzija, no kuras ogles Ķīnai tiek piegādātas pa jūras ceļu un kurai nelielā attāluma un ērtās loģistikas dēļ ir visvienkāršāk aizstāt austrāliešus, un kuras ogļu eksports uz Ķīnu šogad tiek gaidīts ap 200 miljonu tonnu apmērā, metalurģiskās ogles iegūst nelielos apjomos. (Atbilstīgi Indonēzijas valdības statistikas aģentūras BPS datiem tās ogļu eksports 2019. gadā bija 456,4 miljoni tonnu, no kurām 428,8 miljoni tonnu bija enerģētiskās ogles.)
Savukārt Mongolijas iespējas palielināt metalurģisko ogļu ieguves apjomus ir ievērojami mazākas nekā pieprasījums Ķīnā. Problēmu ar ieguves apjomu operatīvu palielināšanu nav Krievijai, kuras rīcībā ir vienlīdz iespaidīgi gan enerģētisko, gan metalurģisko ogļu krājumi, un arī ogļu ieguves izmaksas šajā valstī, pēc Wood Mackenzie aplēsēm, ir vidēji 18 ASV dolāri ( 15 eiro), kamēr Mongolijā – 22, Indonēzijā – 27, bet Austrālijā – 32 ASV dolāri par tonnu. Tajā pašā laikā Krievijas gadījumā iespaidīga problēma ir loģistika.
Ogļu nogādāšana līdz valsts robežām vai ostām Krievijā izmaksā vidēji 49, kamēr Indonēzijā 43 ASV dolārus. Tiesa, Mongolijā un Austrālijā šie rādītāji ir augstāki, attiecīgi 51 un 57 dolāri, taču te jāņem vērā, ka aplēses attiecas uz šobrīd pastāvošajām piegādēm, kamēr eksporta pārorientēšana uz Ķīnu visbiežāk nozīmē, ka vilcienu sastāviem nākas mērot tūkstošiem kilometru līdz valsts Tālo Austrumu ostām vai robežpārejas punktiem, kas nozīmē arī transporta izmaksu sadārdzināšanos.
Vēl būtiskāka problēma savukārt ir tā saucamā Austrumu poligona (Baikāla–Amūras un Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāļu) caurlaides spēja (124,9 miljoni tonnu gadā), kura vairs nevar nodrošināt visu pieprasījumu pēc kravu pārvadājumiem. Rezultātā ogļu ieguvējiem un eksportētājiem pērn, kā vēsta izdevums Expert, nācās samierināties ar to, ka tiek noraidīti ap 50% viņu pieprasījumu pēc pārvadājumiem pa Austrumu poligonu.
Ogļu eksports uz Āziju caur Melnās vai Baltijas jūras ostām daudz augstāko kuģu frakta izmaksu dēļ tikmēr vēl vairāk sadārdzina izmaksas un ne vienmēr ir ekonomiski pamatots.
Krievijas valdībā gan vēl 2018. gadā ir izstrādāts vērienīgs Austrumu poligona caurlaides spējas palielināšanas plāns, kas paredz caurlaides spējas palielināšanu līdz 180 miljoniem tonnu 2024. gadā (šobrīd kompānija Krievijas dzelzceļi ir apsolījusi, ka šādas jaudas tiks sasniegtas jau 2023. gadā) un 210 miljoniem 2025. gadā, ar iespējām tālākā perspektīvā jaudas palielināt vēl vairāk, tomēr ieceru īstenošana pagaidām atpaliek no solījumiem. Par to, ka šajā ziņā pastāv nopietnas problēmas, liecina arī fakts, ka īpašu sanāksmi, veltītu ogļu eksporta uz Āzijas valstīm divkāršošanai līdz 2024. gadam (no pagājušā gada 107,2 miljoniem līdz vairāk nekā 200 miljoniem tonnu), februāra beigās rīkoja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Vienlaikus pat ja Krievijas prezidenta tieša iejaukšanās arī novedīs pie Austrumu poligona rekonstrukcijas paredzētajos termiņos, ar to var izrādīties ievērojami par maz, lai iegūtu lielāko daļu nosacītā Austrālijas mantojuma ogļu tirgū.
Tā PwC eksperti norāda, ka Krievijas ogļu kompāniju plāni vēl 2020. gada vidū paredzēja ogļu eksporta uz Āzijas reģionu palielināšanu par 130 miljoniem tonnu līdz 2024. gadam. Caur Austrumu poligonu tikmēr plūst ne jau tikai ogles, bet arī aizvien pieaugošs daudzums citu kravu, tāpēc jautājums, cik lielā mērā rekonstrukcija ļaus palielināt ogļu eksportu, paliek atklāts. Viens gan ir skaidrs – Krievijas ogļu plūsmas Eiropas virzienā turpinās samazināties.