Nebija laika pārdomām
Diez kā tagadējā uzņēmuma teritorijā izskatījās 1994. gadā? Tas bija laiks, kad agrofirma _Uzvara_ sāka jukt un brukt. Dārzniecība bija viena no varenās agrofirmas palīgnozarēm, jo Jansontēvs – leģendārais firmas vadītājs – bija izveidojis plašu daudznozaru saimniecību – ražoja konservus, šķīdināmus pulverus, darīja vīnus, bija arī plēves cehs, kas viens no pirmajiem reģionā ražoja polietilēna maisiņus. Saimniecība bija bagāta. Vieni laiki beidzās, citi sākās ar kustamās un nekustamās mantas dalīšanu. Ints Jākobsons toreiz bija agrofirmas Uzvara galvenais inženieris. Viņam ar pajām piedāvāja privatizēt dārzniecību.
''Nozare pavisam sveša nebija, jo studiju laikā audzējām puķes, pabraukājām pa tirgiem. Bet – Ints pēc izglītības ir automašīnu inženieris, es – pārtikas prečzine,'' stāsta SIA Ints&Co pārstāve Anda Jākobsone.
Tie, kas siltumnīcās bija strādājuši, salika kopā pajas un nodibināja SIA Ints&Co. ''Firma bija jāreģistrē, vajadzēja nosaukumu. Nekas cits prātā neiešāvās,'' tā Ints Jākobsons raksturo pirmsākumus. Droši vien labāk skanētu, piemēram, Vasaras puķes, kā tagad nodēvēta uzņēmuma mājaslapa.
Saimniecībā bija deviņas stikla siltumnīcas, jau fiziski nolietotas. Divas uzreiz pirmajā gadā zem sniega sabruka. Vajadzēja atjaunot, modernizēt. Bija arī tādi laiki, kad algas nevarēja samaksāt. Taču lēnām un pamazām tomēr pienāca brīdis, kad varēja atsperties. ''Tie ir kādi pēdējie pieci septiņi gadi, kad redz milzīgā ieguldījuma rezultātu,'' saka A. Jākobsone un piebilst, ka ''mūsdienās ar stādu audzēšanu bagāts nekļūsi''. Tas ir padomju režīma gadu mīts, kad ar puķu audzēšanu varēja nopelnīt pirmo miljonu.
Savējie atrod
''Mums ir līgums ar Rīgas mežiem, esam uzvarējuši konkursā un šim nolūkam ir izveidota apvienība, jo vieni paši jau nespējam to apjomu izaudzēt,'' tā abi Jākobsoni stāsta par iespējām attīstībai un sadarbībai. Vislielāko apjomu šajā apvienībā nodrošina zemnieku saimniecība Kliģēni, biedros ir arī Iecavas zemnieku saimniecība Velgi. Ar vasaras puķu stādiem Ints&Co apgādā teju visus kaimiņus, kas apkārt Bauskas novadā un apkārtējās pašvaldībās. Šie līgumi ir vislabākā garantija.
Pirms desmit gadiem tapa liels projekts – veikals Rozīte Bauskas centrā. Vecpilsētas vidū ēka bija diezgan briesmīga, bet tagad viss ir ''pa smuk'','' paskaidro Anda.
Viena stādu pircēju grupa ir tādi cilvēki, kuriem gribas skaistas puķu dobes pie mājām un krāšņus balkonus. ''Esam no tiem uzņēmējiem, kuri ielaiž pircējus savās siltumnīcās, lai pircēji paši izvēlētos stādus - lai pēc tam nesaka, ka mēs iedevām to, kas nepatīk,'' pajoko Anda.
Taču daudzi klienti jau kļuvuši par savējiem, viņi atved savas puķu kastes un izsaka vēlmes – gan konkrētas, gan ļoti vispārīgas.
''Kāds grib, piemēram, tikai rozā petūnijas, cits – raibāku kompozīciju. Pārrunājam, kas iepriekšējā gadā labāk audzis, kuram augam nav paticis, vai kaste būs saules vai ēnas pusē. Mums ir izveidojies pastāvīgs klientu loks – gan uzņēmumi, gan privātpersonas. Viņi mums uzticas, un tas ir ļoti svarīgi,'' uzsver A. Jākobsone.
To gan Jākobsoni neizstāsta, bet zinātāji saka, ka Anda vasarā apraugot savus stādus pašvaldību dobēs. Ja kāda puķe paņemta vai iznīkusi, viņa iestādot vietā jaunu.
Dārzniecība ar reklāmu neaizraujas, uz tirgiem nebrauc un arī izstādēs nepiedalās. Internetā ir mājaslapa www.vasaraspuķes.lv, ir arī savs konts sociālajā tīklā Facebook.com, kur uzņēmums informē, ko kurā brīdī var nopirkt. No aprīļa līdz jūlija beigām Rīgā – uz apvedceļa aiz Salaspils, pie moteļa Briezes – stādus var iegādāties kioskā.
Mode un patikšana
Jautājums ''Kuras puķes vismīļākās ir pašiem?'' patiešām skan banāli, bet Anda pavisam nopietni atbild, ka šobrīd viņa jūsmo par ranrunkuļiem. ''Bijām pie kolēģiem uz Kliģēniem aizbraukuši, un ieraudzīju ranrunkuļus. Tik krāsaini un priecīgi. Man ar uzreiz vajadzēja,'' viņa paskaidro.
''Katru gadu kaut ko jaunu atklājam. Sanāk pabūt arī pie audzētājiem. Pērn bijām Francijā. Anda sajūsminājās par batātēm, kas tur auga lielos toveros,'' stāsta Ints. ''Man jau saldie kartupeļi garšo, bet tie pie mums maksā vairāk nekā divi eiro kilogramā. Nu, lūk, izaudzējām paši! Gan paziņām bija, ko iedot, gan paši esam paēduši,'' piebilst Anda. Recepte vienkārša – batātes viņa nomizo un apēd svaigas vai uzcep cepeškrāsnī.
Siltumnīcas stādu modei jāseko līdzi nepārtraukti, jo pircēji prasa kaut ko jaunu, vēlas neparastus krāsu salikumus. ''Katru gadu jau pamainām, bet pamats ir un paliek vasaras puķes, ko stādīt dobēs vai balkonkastēs,'' saka Jākobsons.
Ir siltumnīcas, kurās agrai ražai – līdz Jāņiem – ir arī gurķi. ''Audzējam kūdrā, nevis akmensvatē. Mums nav ķīmijas, pret kaitēkļiem un slimībām lietojam bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus. Gribas, lai ir laba garša,'' uzsver A. Jākobsone. Tā jau latvietim ierasts – viss jāizmanto līdz pēdējam, un līdz šim pēc gurķiem likuši siltumnīcā krizantēmas, bet ņemšanās ar tām ir liela un rudenī jau jāsāk kurināt. Tas ļoti sadārdzina ziedu cenu.
''Katram darbam ir sava garoza. Brīžam ir ļoti grūti, bet gandarījums ir liels, jo rezultātā ir skaistums un cilvēkiem ir sagādāts prieks. Sliktāk būtu cūkas audzēt vai siļķes likt kārbās,'' atzīst Ints.
Vainīgo nemeklējam
Ja pagrieztu laika ratu atpakaļ, zinot visas likstas un ķibeles, kas bijušas, vai privatizētu siltumnīcas un izvēlētos šo biznesu? Ints nemaz uz tādu jautājumu negrib atbildēt: ''Kā būtu, ja būtu... Visi jau gribētu ar šodienas prātu un pieredzi atgriezties pagātnē. Man negribas izteikt pieļāvumus, bet to, ka jebkurā gadījumā gribētu veidot pats savu uzņēmumu, tas gan paliktu. Redzi rezultātu – kas izdodas, kas neizdodas, un pats vien esi vainīgs, ja kaut kas neizaug, nesanāk, tad neesi mācējis, neesi izdarījis.''
Turklāt ''visu laiku dzīvē ir jāmācās – tas ir traki, ja cilvēks paliek uz vietas un pienāk sešdesmit un netiec laikam līdzi. Par to savu lietu ir visu laiku jādomā – kas jauns, kā labāk izdarīt. Cits ar skolas zināšanām tā arī nodzīvo dzīvi'', teic Ints un piebilst, ka cilvēki ir dažādi, tāpat kā puķes – katrai atraitnītei sava ''sejiņa''.
Pandēmijas ietekme
''Pagājušajā pavasarī, kad sākās Covid-19 pandēmija, sākumā bija samulsums un nedrošība. Puķes sastādītas un aug, siltumnīcas pilnas ar augiem, un pēkšņi – Covid-19 krīze. Vispirms jau bija nemiers – kas būs, ja kāds no darbiniekiem saslims un citiem jāiet karantīnā? Pagājušā gada pavasaris bija kā balansēšana pa naža asmeni. Centāmies uzmanīties! Bet pirkšana gāja uz urrā! Cilvēki neskrēja pa pasauli, uzturējās mājās un stādīja puķes'' stāsta Jākobsons un atceras, ka automašīnu rinda ar pircējiem, pa diviem metriem izretinājusies, stiepās līdz lielajam ceļam.
Viņš ir gandarīts, ka interesi izrādīja gados jauni cilvēki, kuri cītīgi prasījuši, kā stādi jākopj, lai ziedētu koši.
Dārzkopja gadam ir savs ritms. Janvāris siltumnīcās ir klusais mēnesis. ''Tad jau uzreiz sākam sēt gurķus un saņemt stādus no dīleriem, bet ir arī tādas puķes, ko paši sējam. Brīnišķīgi ir marta beigās, kad puķes sāk ziedēt un redzi rezultātu. Andai patīk skats maijā, kad viss ir saziedējis. Ir gandarījums redzēt, ka pircēji dodas prom priecīgi ar lieliem ziedu podiem,'' teic Ints.
Kas ir viskaitinošākais? ''Birokrātija ar papīrdarbiem. Piemēram, katram augam, kas iet prom uz citām tirgotavām, jābūt klāt auga pasei, nepietiek stādam ar tā dēvēto Eiropas pasi. Katram podam jāuzlīmē informācija. Un atkal – darbiniekam, kas to paveic, vajag algu, bet pircējs sūkstās: vai cik dārgi,'' stāsta uzņēmējs.
Runājot par vislielākajām krīzēm – kukaiņu invāzija, laistīšanas iekārtu sabojāšanās vai vēl kaut kas, Anda atceras vienu pavasari pirms kādiem desmit gadiem, kad lielā krusa maijā sasita 80% siltumnīcu jumtu. ''Viss bija stiklos! Es toreiz vēl strādāju bankā. Visi radi, draugi, paziņas nāca talkā lasīt sasistos stiklus, kas bija sakrituši puķupodos.''
Nelielas kredītsaistības uzņēmumam laiku pa laikam ir, lai varētu remontēt, attīstīties, atvieglot roku darbu. Lai nopirktu podošanas mašīnu, tika rakstīts projekts. Paplašināties? Tādas domas nav, jātur latiņa augstu tam, kas ir sasniegts.
Kvantitāte un kvalitāte
Ciparu valodā – SIA Ints&Co ir pushektārs ar deviņām siltumnīcām. ''Šķirnes? Nu tur varētu minēt tikai lielās grupas,'' Ints sāk runāt ļoti profesionālā dārznieka valodā – par lielziedu, nokarenām, sīkziedu un par dažādām krāsu niansēm, ko nezinātājs pat nevar atšķirt. Anda precizē, ka orientējoši kopā ir ap 70 000 stādu. ''Tulpes un hiacintes bija uz Sieviešu dienu, tagad prīmulas un atraitnītes, un tad vasaras puķes begonijas, lobēlijas, bakopas, verbenas, petūnijas, samtenes, leduspuķes, balzamīnes un tā tālāk...'' Ints sauc citu pēc citas. ''Kā nezināšu?! Man visai sezonai stādi jāpasūta jau novembrī! Tad nu jāzina visi nosaukumi.'' Sarunas vidū viņš pagūst aizskriet līdz podotājam izvēlēties, cik lielas kasetes nepieciešamas pārstādīšanai. Tiek stādītas balzamīnes Rīgas dārziem un parkiem. Drīz jau tās ziedēs kādā no Rīgas dobēm. ''Mēs lepojamies, ka mūsu tumši sarkanās atraitnītes būs pie Brīvības pieminekļa,'' uzsver A. Jākobsone.