Internets ziņo, ka februārī patērētāju sašutumu izpelnījusies kādā Honkongas lielveikalā piedāvātā prece – viena vienīga svaiga zemene, iesaiņota koši rozā poliestera polsterējumā, papīra skaidās un kvalitatīvā kartona kastītē, kas apvilkta ar celofānu. Šo preci varēja iegādāties, šķiroties no 168 Honkongas dolāriem (aptuveni 20 eiro). Veikala pārstāvji medijiem skaidroja, ka prece bijusi domāta kā Valentīndienas dāvana, tomēr iecere nepiepildījusies – patērētāji ar saviem maciņiem balsoja pret, turklāt gadījums raisīja vides aktīvistu protestu, savācot vairākus tūkstošus parakstu petīcijai pret pārlieka iepakojuma izmantošanu un resursu izšķērdēšanu lielveikalu ķēdē.
Iepakojumam primāri ir funkcionāla nozīme, tas produktu pasargā no bojājumiem, sadala porcijās, sniedz informāciju pircējiem. Otrs iepakojuma uzdevums ir tā loma mārketingā – jo pievilcīgāks un atšķirīgāks no citiem ir iepakojums, jo produktu vieglāk pārdot, iepakojums reizē ir arī vēstījums un var būt produkta pievienotā vērtība. Starp funkcionalitāti un mārketingu jāmeklē balanss, turklāt uzmanība jāpievērš arī iepakojuma ietekmei uz vidi.
Pārtērētie resursi
Neiedziļinoties vides aspektā, ir viegli savu produktu neapzināti "pāriepakot" vai arī izveidot tikai iluzori, nevis pa īstam videi draudzīgu iepakojumu. Vides speciālists, biedrības Zaļā brīvība valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga skaidro, ka bieži sastopams dubults vai trīskāršs iepakojums, kas funkcionāli produktam nemaz nav vajadzīgs. Piemēram, ražotājs pozicionē savu jogurtu kā ekoloģisku un iesaiņo plastmasas traukā, kuru ieskauj arī apdrukāta kartona kārta. Patiesi ekoloģiska pieeja būtu izmantot tikai plastmasas trauku, kas ir pietiekami stingrs, lai saturētu produktu, turklāt tas ir arī apdrukājams. Tomēr no mārketinga viedokļa kartons kā materiāls patērētājiem vairāk saistās ar zaļu dzīvesveidu nekā plastmasa, tāpēc šeit dilemma ir ražotājam – vai nu izglītot klientus šajā jautājumā, kas prasītu lielākus laika un finanšu ieguldījumus, un būt patiesi videi draudzīgam, vai arī pakļauties esošajiem uzskatiem, tērēt vairāk resursu, bet gūt peļņu šodien. Vēl viens risinājums šajā gadījumā būtu izvēlēties plānu plastmasu jogurta traukam, kuru patiešām nepieciešams nostiprināt ar kartona palīdzību, tā samazinot izmantoto grūtāk pārstrādājamo materiālu daudzumu.
Līdzīgs "viltus draudzīgums" ir, piemēram, alus pudele, kas papildus iepakota koka kastē. Iepakojums tiek uzskatīts par videi draudzīgu izmantotā materiāla dēļ, tomēr videi draudzīgāk būtu, ja kastes nebūtu vispār. "No vides viedokļa iepakojumam jābūt pēc iespējas mazākam, bet lai tas izpildītu savu funkciju. Latvijā mēs ļoti slikti pārstrādājam iepakojumu. Tāpēc tas, kas nonāk veikalu plauktos, parasti arī nonāk atkritumu izgāztuvē, un tas ir sliktākais, kas ar resursiem var notikt. Mēs vienkārši izšķērdējam resursus, mēs tos otrreiz neizmantojam, neatgriežam tos saimnieciskajā apritē – esam radījuši papildu piesārņojumu, resursu noplicināšanu, enerģijas patēriņu," Brizga norāda uz galveno problēmu.
Viņš iesaka uzņēmējiem ciešāk sadarboties ar pārstrādes nozari, kā arī būt drošākiem, runājot ar savu klientu, uzsvērt vides aspektus. Šī ir kompleksa problēma, kas saistīta ar sabiedrības vērtībām. Ja patērētāji pieprasītu videi draudzīgāku iepakojumu, ražotāji ātri uz to reaģētu un pielāgotos, jo mūsdienu tehnoloģijas to ļauj.
Vai mazāk ir labāk?
Tāpat kā varam noturēt iepakojumu par videi draudzīgu, kaut tas tāds gluži nav, iespējams arī kļūdīties un nosodīt iepakojumu risinājumus, kas tikai izskatās kā "pāriepakošana". Britu organizācija Ražotāju padome iepakojuma un vides pētījumiem (INCPEN, The Industry Council for Research on Packaging and the Environment) skaidrojusi populārākos gadījumus, kas raisījuši patērētāju sašutumu. Organizācija norāda, ka ne vienmēr iespējami mazākais izmantoto iepakojuma materiālu daudzums atstāj mazāko iespaidu uz vidi.
Piemēram, kāpēc gurķis, kuru sargā tā dabīgā miza, vēl jāiepako plēvē? Gurķis bez plēves pārklājuma strauji zaudē mitrumu un pēc trim dienām vairs nav lietojams. Ar 1,5 gramu plastmasas palīdzību gurķis saglabājas svaigs aptuveni 14 dienu, turklāt tiek pasargāts no netīrumiem. Ilgāks derīguma termiņš nodrošina mazāku izmesto dārzeņu apjomu, kas tā arī nav sasnieguši pusdiengaldu, jo sabojājas veikalā vai mājās ledusskapī. Ja kādreiz esat raizējies, ka pesimistiskā garā čipsu paku uztverat drīzāk kā pustukšu, nevis pa pusei pilnu, jums jāzina, ka šādi produkti tiek iepakoti kopā ar īpašu atmosfēru, kas ļauj tiem ilgāk saglabāt svaigumu, mazinot risku, ka tie nonāks atkritumos neapēsti. Trauku mazgāšanas mašīnu līdzekļa tabletes iepakotas katra atsevišķi, jo tās bieži glabā zem izlietnes, kur ir mitrs un tās varētu salipt kopā, kļūstot nelietojamas. Ir arī izpētīts, ka cilvēki šķidros un pulverveida līdzekļus vienā reizē mēdz izmantot pārāk lielā devā, tātad nevajadzīgi izšķērdē un palielina piesārņojumu.
Arī attieksmes demonstrējums
Biežs patērētāju kurnēšanas objekts esot luksusa preču un dāvanu iesaiņojums, norāda INCPEN, tomēr t. s. statusa preču ražotāji iegulda ļoti lielus līdzekļus savu produktu iepakojuma izstrādē, par kuru galu galā samaksā pircējs.
"Spilgts piemērs no mārketinga viedokļa, kad produkts šādi "nomārketēts" un iepakots, ir Apple. Ja esi šo preci nopircis, tad skaidrs, ka esi mūsu kluba biedrs. Iepakojums nav vienkārša kastīte, tai ir arī biezums, kantīte, tajā ieguldīts milzīgs darbs, lai to izdomātu, uzdizainētu un ražotu. Tās ir arī lielas izmaksas. Manuprāt, tas ir koks ar diviem galiem – tu gribi ražot dārgu iepakojumu, produkts arī ir dārgs, tas parāda statusu, tas ir "kluba" produkts. No otras puses, mani tas mazliet tracina, jo kāpēc tērēt tik daudz naudas, lai taisītu tādas smukas kastītes?! Tomēr ir patīkami, tā ir attieksme. Perfekts produkts, perfekti iepakots. Protams, tur nekas nav ekoloģisks un ilgtspējīgs, un būs vesela gūzma cilvēku, kas teiks, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Patiesībā iepakojums ir lieta, uz kuru var paskatīties no dažādiem aspektiem," komentē dizaineru biroja H2E radošais direktors un Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesors Holgers Elers.
Savukārt Latvijas Universitātes Studentu biznesa inkubatora vadītājs Mikus Losāns, vaicāts par "pāriepakotiem" produktiem Latvijas tirgū, komentē: "Uzskatu, ka nav tādas problēmas. Iepakojuma nevar būt par daudz. Iepakojums jāskatās kontekstā ar produktu. Ja produkts ir dāvana, kā pieminētā zemene, tad iepakojums ir viss. Ja produkts ir vienkārši apelsīni, tad iepakojumam vispār nav nozīmes, vienkārši iemet maisā, un ar to pietiek. Ja produkts ir velosipēds, arī tad iepakojumam nav nozīmes. Iepakojumu nevar atdalīt no produkta, jo iepakojumam atsevišķi nav nozīmes." Ieteicama un interesanta pieeja ir, kad iepakojums papildina produktu un veido tā pievienoto vērtību, piemēram, ja sēklas tiek iesaiņotas koka karotē, kuru tūlīt var spraust zemē, un, asniem izdīgstot, tā kalpos tiem par atbalstu. Ir veiksmīgi gadījumi, kad asprātīga un interesanti izdomāta iepakojuma dēļ produkts tiek vairāk pirkts, stāsta Losāns.
Šķiet, ka pārlieka resursu izmantošana neapdomības vai mārketinga mērķu dēļ produktu iepakojumā pati par sevi nebūtu tik liela problēma, ja tai pretī stātos sakārtota izmantotā iepakojuma pārstrādes nozare un ja mēs katrs justos atbildīgāks par to, kur pēc preces iegādes iepakojumu liekam.
TrollisJT