50 pret 50
Saskaņā ar Swedbank Finanšu institūta veikto aptauju sabiedrības apmierinātība ar personīgo finansiālo situāciju nav viendabīga. 50% norāda, ka ir kopumā apmierināti, savukārt otra puse pauž pretēju viedokli. Tiesa, savu finanšu ikdienu kā pilnībā apmierinošu novērtējuši vien 6% iedzīvotāju, un 44% to identificē kā kopumā pieņemamu, bet vēl uzlabojamu, norāda pētījuma autori.
Savukārt kāds cits pētījums liecina, ka iedzīvotāji savu materiālo kapacitāti vērtē sliktāk. Proti, Ferratum Bank izstrādātais Dzīves kvalitātes mērījums pērn sasniedzis 1,23 indeksa punktus, salīdzinājumā ar 2019. gadu indeksa vērtībai krītoties par 6% un tādējādi pazeminoties līdz 2017. gada līmenim. Dzīves kvalitātes mērījumā analizēti 15 dažādi indikatori, un tas aplūko dzīves kvalitāti no trim perspektīvām – ekonomiskās, emocionālās un fiziskās veselības un personiskās dimensijas. Ferratum mērījuma rezultāti liecina, ka 2020. gadā lielākais kritums bijis ekonomiskajā dimensijā – kritums par 14%, salīdzinot ar 2019. gadu, tādējādi sasniedzot 1,38 indeksa punktus. Šajā dimensijā tikuši analizēti ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības dalībnieku mēnesī, brīvdienu izdevumu īpatsvars budžetā, bezdarba faktors, patērētāju pārliecības rādītājs un izmaksāto vecuma pensiju vidējais apmērs. 2020. gadā būtiskākās izmaiņas novērojamas ceļojumu tēriņos. Piemēram, to cilvēku skaits, kuri ceļošanai tērējuši vairāk nekā 600 eiro, ir samazinājies no 37% līdz 5%. Vienlaikus salīdzinājumā ar 2019. gadu pieaudzis bezdarbs un samazinājies patērētāju pārliecības rādītājs.
Cerības uz plānošanu
Swedbank Finanšu institūta pētījumā secināts, ka vairākums aptaujāto jeb 86% iedzīvotāju saredz iespēju uzlabot savas naudas lietas, rūpīgāk pievēršoties plānošanai. Aptauja liecina, ka līdz ar jauna gada sākumu pievērsties rūpīgākai savu naudas lietu sakārtošanai nolēmis 81% iedzīvotāju, turklāt 13% to darīs pirmoreiz, bet 68% tas ir jau ierasts paradums gadu no gada. Iedzīvotāji, kuri jau iepriekš centušies sakārtot savas naudas lietas, kopumā pauž lielāku apmierinātību ar savu pašreizējo finansiālo situāciju (53% ir pilnībā vai daļēji apmierināti) nekā tie, kuri finanšu mērķus plāno izvirzīt pirmo reizi (32%). Savukārt iedzīvotāji, kuri neplāno pārskatīt savu rīcību un paradumus, no pārējiem galvenokārt atšķiras ar vienaldzību pret naudas jautājumiem kopumā.
"Visefektīvāk finanšu situāciju var uzlabot rūpīga pievēršanās naudas jautājumiem – no ienākumu palielināšanas līdz izdevumu optimizēšanai un līdzekļu rezerves veidošanai. Jo retāk nāksies uzdot jautājumu, kur paliek mana nauda, jo lielāka pārliecība par kontroli naudas lietās un mērķtiecīgāka virzība uz savu mērķu sasniegšanu," komentē Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.
Diskusijas raisoša ir kāda cita aptaujas sadaļa, kas saistīta ar iedzīvotāju vēlmi tērēt mazāk. 46% respondentu kā mērķi izvirzījuši vēlmi šogad ierobežot tēriņus. Šī var nebūt pārāk iepriecinoša ziņa mūsu valsts tautsaimniecībai, kura lielā mērā balstās uz patēriņu, kas jau ir ievērojami cietis saistībā ar Covid-19 pandēmiju.
Jāpiebilst, ka daļai sabiedrības šobrīd nemaz nav citas iespējas kā samazināt tēriņus, jo pandēmijas ietekmē tās ienākumi ir kritušies vai vispār zuduši. Turklāt, par spīti tam, ka banku depozītos noguldītās summas ir pieaugušas un aptaujas rāda, ka ir cilvēki, kuri veido uzkrājumus, kopumā liela daļa Latvijas sabiedrības īsteno dzīvošanu "no rokas mutē" – bieži vien zemo ienākumu, bet reizēm arī t. s. naudas nekrājējiem raksturīgo finanšu paradumu dēļ.
Problēmas atgūties
Ja iedzīvotāji turpinās savus tēriņus mazināt līdz minimumam, ir jārēķinās, ka samazināsies arī kopējās ekonomiskās izaugsmes temps. Ir jāņem vērā, ka, neraugoties uz valsts atbalsta programmām, uzņēmumi pārtrauc darbību, jo subsidēšanas mehānismi nav pietiekami efektīvi. Šo jautājumu sakārtojot jau tagad, valsts ekonomiskais pieaugums šogad varētu būt lielāks par tiem pāris procentiem, kas tiek minēti ekspertu prognozēs, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka daudziem uzņēmumiem savu darbību nevajadzēs sākt no nulles.
Runājot par valsts tautsaimniecību kopumā, atgūšanās iespējas nekādā ziņā nevar vērtēt kā sliktas. Tas nozīmē, ka arī cerības uz vispārēja algu pieauguma atgriešanos nav izplēnējušas, tiesa, šī procesa aizmetnis sevi varētu pieteikt vai nu šā gada otrajā pusē, vai nākamā gada sākumā, taču uzreiz ir jāsaka – ar nosacījumu, ka epidemioloģiskā situācija valstī nepasliktināsies.
Ja aplūkojam to, kas Latvijā ir labs patlaban, jāatzīst, ka ir iepriecinoši rūpniecības un eksporta rādītāji gan ražošanā, gan pat atsevišķās pakalpojumu sfērās. Sliktāk ir ar privāto patēriņu – galvenokārt ierobežojumu dēļ, un šī ir tā joma, kuras uzņēmumiem un tajos strādājošajiem valsts nedrīkstētu pieļaut tālāku finanšu situācijas pasliktināšanos. Būtu labi, ja uz lielāku finanšu atbalstu varētu pretendēt arī pašnodarbinātie, ne tikai darba ņēmēji vai uzņēmumi. Ja uzņēmumiem radīsies lielākas iespējas kārtot savas saistības un iedzīvotāji saglabās pirktspēju, valsts ekonomiskā atgūšanās varēs notikt straujāk, līdz ar to valsts budžetam ir iespēja pretendēt uz ātrāku nodokļu maksājumu pieaugumu. Jāpiebilst, ka, par spīti ekonomiskajai krīzei, valdībai aizvien ir iespēja aizņemties līdzekļus ar negatīvu aizdevumu likmi, līdz ar to dažādiem palīdzības mehānismiem nauda nav tik grūti pieejama, ir vajadzīga vien politiskā griba un spēja saklausīt līdzcilvēkus.
"Helikopteru nauda" 500 eiro apmērā ģimenēm par katru bērnu arī kopējā valsts ekonomiskajā ainā ir vērtējama kā atzīstams pasākums, jo daļa šīs naudas nonāks apritē. Nav tā, ka valsts, šo naudu izsniedzot ģimenēm, būtu to zaudējusi, jo vismaz kādu daļu no tās tā tiešā veidā atgūs atpakaļ ar pievienotās vērtības nodokļa un citu nodokļu maksājumiem.
Covid-19 pandēmijas otrā viļņa pārvarēšanas iesākums Latvijā nebija sevišķi labs, bet turpinājums izskatās daudz cerīgāks, atliek vien to turpināt, lai naudas masa ekonomikā pieaugtu, un vienlaikus neieviest nepārdomātus pasākumus. Šajā ziņā uzskatāms piemērs ir nesen notikusī "preču brīvlaišana" veikalos, palielinot vienam apmeklētājam piemēroto tirdzniecības platību. Saglabājot iepriekšējās normas, pircēju skaits veikalā nepieaugtu un, tā kā iepirkšanās iespējas ir lielākas, apmeklētāju koncentrācijas blīvumam salīdzinājumā ar iepriekšējo laika periodu vajadzētu samazināties, un tirgošanās būtu daudz rosīgāka.