Ekonomikas zinātne pierāda, ka konkurence ir svarīgs veids, kā sasniegt pēc iespējas augstāku labklājību un tautsaimniecības uzplaukumu. Tā stimulē uzņēmumus kļūt inovatīvākiem un pielāgoties spējīgākiem patērētāju pieprasījuma pārmaiņām. Ar inovācijām un pielāgošanos uzņēmumi var veidot konkurences priekšrocības un gūt lielāku peļņu. Laika gaitā konkurence nodrošina, ka priekšrocības tiek tiem uzņēmumiem, kuri panāk citus un spēj gūt panākumus. Citiem vārdiem sakot, konkurencei ir ilgtermiņa ietekme un tā veicina izaugsmi un uzplaukumu. Tāpēc tādā valstī kā Latvija, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju joprojām ievērojami atpaliek no OECD valstu saraksta pirmajām vietām, efektīvai konkurencei, tas ir, konkurencei, kas uzņēmumiem ļauj sacensties savā starpā ar vienādiem noteikumiem, vienlaikus liekot tiem nepārtraukti tiekties piedāvāt patērētājiem vislabākās iespējamās preces un pakalpojumus par vislabākajām iespējamajām cenām, un tādējādi veicina inovācijas un tautsaimniecības izaugsmi ilgtermiņā, ir jābūt galvenajai prioritātei un daļai no plašākām diskusijām par saimniecisko politiku.
Tādējādi konkurences politika ir galvenais instruments, lai izveidotu brīvu un dinamisku tirgu. Tā darbojas, regulējot tirgus un monopolus ar plašu rīku klāstu, tostarp apvienošanos un tirgu izmeklēšanu un konkurences tiesību aktu piemērošanu. Konkurences politika un regulējums ir abpusgriezīgs zobens — ja tos pareizi formulē un īsteno, tie sekmē labklājību ilgtermiņā. No otras puses, pasākumi un kārtība, kas sagādā liekus izdevumus, sarežģī darbību, rada nenoteiktību, samazina izaugsmi un uzplaukumu. Neefektīvs tirgus regulējums un neefektīvi Konkurences padomes veiktie pasākumi kavē un kavēs tautsaimniecības izaugsmi un valsts uzplaukumu.
Lai radītu efektīvu konkurenci, galvenais ir labi izstrādāti un funkcionējoši institucionālie apstākļi. Svarīga loma ir valstu konkurences iestādēm un to lēmumu kvalitātei un sargsuņa funkcijas izpildei. Eiropas Savienības 2019. gada direktīvā par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu ir atzīta šī loma un nepieciešamība nodrošināt valstu konkurences iestādes ar "pietiekamiem resursiem — kvalificētiem darbiniekiem, kas spēj veikt lietpratīgus juridiskos un ekonomiskos novērtējumus, finansiāliem līdzekļiem, tehniskajām un tehnoloģiskajām speciālajām zināšanām un iekārtām, tostarp adekvātiem informācijas tehnoloģijas rīkiem, lai nodrošinātu, ka tās spēj efektīvi pildīt savus uzdevumus (..)".
Direktīvas pamatojums ir nepieciešamība nostiprināt daudzas valstu aģentūras, lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību. Šajā ziņā Latvija nav izņēmums. Turklāt arī OECD uzsver, ka ir jāstiprina Latvijas Konkurences padomes rīcībspēja. Tādējādi par pirmo soli pretī konkurences politikai, kas vēl vairāk stiprina Latvijas tautsaimniecības attīstību, ir jākļūst Konkurences padomes finansējuma palielināšanai no valsts budžeta ar skaidru mērķi paaugstināt kompetenci un kopējo rīcībspēju.
Pēc tam skaidri ir jāorientējas uz ieguvumiem, ko patērētājiem sniedz Konkurences padomes veiktās darbības. Tas ir jānosaka par skaidru galveno mērķi, pēc kura tiek vērtēta Konkurences padomes darbība. Atkarībā no noteiktā tirgus tie var būt starppatērētāji vai galapatērētāji. Šeit par paraugu var uzskatīt Apvienotās Karalistes Konkurences un tirgu iestādi, kurai ir pienākums katru gadu sniegt pārskatu: pirmkārt, par sasniegto mērķi nodrošināt patērētājiem tiešus finansiālos ieguvumus, kas vismaz desmit reižu pārsniedz attiecīgos izdevumus nodokļu maksātājiem (ko mēra slīdošā triju gadu periodā), otrkārt, par tiešu finansiālo ieguvumu un to galveno instrumentu izmaksu attiecību.
Šī pieeja ir jāsalīdzina ar Latvijas Konkurences padomes pašlaik piemēroto pieeju, kur par mērķi ir izvirzīti ierosināto lietu skaits un uzliktie naudas sodi — pieeju, kas gandrīz nav saistīta ar Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un iedzīvotāju labklājību. Turklāt šāda veida mērķi ne tikai neorientējas uz patērētāju un līdz ar to visas tautsaimniecības ieguvumiem, bet arī spēcīgi stimulē noteikt pārāk augstus naudas sodus un pievērsties lietām, kur ir izredzes uzlikt lielu soda naudu, nevis nodrošināt lielus ieguvumus patērētājiem.
Ņemot vērā, ka OECD uzsver nepieciešamību novērtēt patērētāju ieguvumus un pamatmetodika jau ir izstrādāta, par Latvijas valdības prioritāti ir jākļūst pārorientācijai uz patērētāju ieguvumiem. Turklāt Apvienotās Karalistes pieredze liecina, ka tas ir arī labs konkurences iestādes darba novērtēšanas veids.
Saimnieciskās darbības plānošanai izšķirīgi svarīga ir noteiktība. Savukārt nenoteiktībai ir nopietna negatīva ietekme uz saimniecisko darbību. Tāpēc konkurences politika un tās īstenošana ir jāveic caurredzami, lai pēc iespējas mazinātu nenoteiktību. Viens veids, kā to izdarīt, ir turpināt dialoga veicināšanu starp uzņēmējiem un Konkurences padomi. Līdztekus caurredzamības palielināšanai tam ir jābūt veidam, kā apmainīties viedokļiem un gūt izpratni par aktuāliem jautājumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka uzņēmējiem ir jāvada regulatīvie procesi.
Visbeidzot, pienācīgi pārvaldītu iepriekš izklāstīto pieeju var uzskatīt par ieguldījumu pašreizējo un nākamo latviešu paaudžu labklājībā.