Latvijas Saeima šogad ir uzsākusi vērienīgu alkoholisko dzērienu aprites likumdošanas reformu. Patlaban normatīvā regulējuma jaunrades darbs ir atlikts līdz septembrim. Diemžēl politiskajā diskursā pagaidām izpaliek izvērtējums par stipro alkoholisko dzērienu lomu Latvijas eksportā.
Sākotnēji izmanto kā zāles
Alkoholisko dzērienu ražošanai ir sena vēsture. Tradicionālā veidā ražots alus bija ar relatīvi zemu alkohola koncentrāciju – parasti 3,5–4% etilspirta no dzēriena tilpuma, savukārt vīns – 6–11% etilspirta no dzēriena tilpuma.
Antīkajā senatnē bija zināms, kā var iegūt dzērienu ar stiprāku narkotisko iedarbību. Ja kalnu apstākļos vīnu vairākkārt sasaldēja, ik pa laikam nodalot ledu no šķidruma, un sasaldēja to atkal, tad varēja iegūt dzērienu ar visai augstu etilspirta koncentrāciju. Savukārt, ja vīnam ļāva vārīties, bet tā tvaikus kondensēja uz aukstas virsmas un savāca, tad varēja iegūt dzērienu ar ļoti augstu etilspirta koncentrāciju.
Destilācijas process ir aprakstīts gan antīkajos tekstos, gan Bizantijas laika vēstījumos, gan arābu autoru darbos. Tomēr pirmās praktiskās tehnoloģijas, kas izmantojamas stiprāka dzēriena ražošanai destilācijas veidā, tika attīstītas un pilnveidotas Itālijā ap XIII gadsimtu. Sākumā destilātu ieguva no vīna, bet XV gadsimtā to sāka ražot arī no pārraudzētas labības ogļhidrātiem. Pēc šīs tehnoloģijas apklāšanas degvīna ražošana izplatījās visā Eiropā.
Latvijā degvīns ir pazīstams no XIV gadsimta, kad to pilnība importēja. Sākumā degvīnu lietoja kā zāles pret mēri un citām infekcijas slimībām (Strods H. Latvijas Lauksaimniecības vēsture. Rīga: Zvaigzne, 1992, 60. lpp.).
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 30. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00