"Krīzes liek mobilizēties, domāt par jauniem biznesa ceļiem un veidiem. Latvijas pārtikas ražošanas uzņēmumi pašlaik visi ir mobilizējušies, un mums kā garšvielu vairumtirgotājiem tas ir jauns pavērsiens – strādājam ar citām garšām un metodēm. Katra krīze dod lielu iespēju," uzskata garšvielu un pārtikas piedevu vairumtirdzniecības uzņēmuma SIA Safrāns iepirkumu un pārdošanas vadītājs Māris Miezītis.
Mēs tiekamies plašajā Mīlgrāvja noliktavā, kur tiek uzglabāts simtiem tonnu eksotisku garšvielu. Divdesmit trīsdesmit kilogramu smagie maisi ir hermētiski noslēgti, tomēr gaisā jūtamais smaržu kokteilis tik un tā jaucas reibinošā aromātā. Fenugreka, melnās ķimenes, kumins, pastinaks, čili pipari un vēl vairāk nekā 300 garšvielu un piedevu no visas pasaules – Ķīnas, Indijas, Meksikas, Vjetnamas, bet pašā augšējā plauktā glabājas lielākais dārgums tiešā un pārnestā nozīmē – kanēļa standziņas no Indonēzijas.
SIA Safrāns valdes priekšsēdētāja Linda Miezīte norāda: "No vairākiem citiem garšvielu tirgotājiem atšķiramies ar to, ka piedāvājam garšvielas bez garšas pastiprinātājiem un orientējamies uz to, lai mūsu klientiem ir ērti strādāt. Esam laba servisa uzņēmums." Linda un Māris Miezīši savu ģimenes uzņēmumu izveidoja 2005. gadā.
Apstākļi sakrita veiksmīgi
Uzņēmumu Miezīši nodibinājuši nejaušības vadīti, iepriekš to neplānojot. Satikuši no Indijas Latvijā iebraukušu ģimeni, kura šeit un Krievijā meklējusi garšvielu un ārstniecības augu noieta ceļus. Māris pirms tam strādājis kā algots darbinieks loģistikas nozarē lielā noliktavu kompleksā, Linda – apdrošināšanas sfērā. "Sākām ar indiešiem runāt, uzzinājām, ka viņi piedāvā interesantas ēdienu piedevas – jūras kāpostus, kaltētus sīpolus. Drīz vien sēdējām pie kopīga galda un pārrunājām sadarbības iespējas. Latvijai biznesa attīstībai ir laba ģeogrāfiskā situācija – atrodamies blakus Krievijai, ir jūras ceļi. No loģistikas viedokļa izdevīga vieta, kur bāzēt lielu daudzumu preču un ar sauszemes transportu sūtīt to tālāk. Apstākļi sakrita veiksmīgi," uzņēmējdarbības ierosmes motīvus atceras Māris.
Uzņēmējam ir rūpniecības tirgziņa izglītība. Vaicāts, vai mūsdienu dinamiskajā ekonomiskajā situācijā, kur jāprot strauji pielāgoties negaidītiem pavērsieniem, noder tirgziņa teorētiskās iemaņas, Māris atzīst: "Ja cilvēks ir atradis sevi profesijā un zina, ka konkrētajā nozarē virzīsies tālāk, teorētiskās zināšanas noteikti palīdz. Tomēr dzīvē viss ir citādi, ne tā, kā grāmatā rakstīts. Visu virza liktenis." Linda, kuras galvenais darbības lauciņš uzņēmumā ir grāmatvedība, smejot piebilst: "Manā jomā gan viss ir tā, kā rakstīts teorijā un likumā."
Māris turpina: "Garšvielu globālajā tirgū mēs neveidojam noteikumus, tos nosaka lielie monopolspēlētāji un viss, kas saistās ar naftas un dolāra attiecībām – tām ir saistība ar garšvielām. Ja naftas cena krīt, garšvielu cenas aug, ja nafta kļūst dārga, garšvielas – lētākas. Piecpadsmit gados esmu novērojis, ka šis princips darbojas. Pašlaik garšvielas ir dārgas. Tāpēc paredzēt, kā rīkoties krīzes situācijās, nevar. Katru uzņēmēju vada viņa liktenis. Ja būs lemts noturēties un radīsies veiksmīga apstākļu sakritība, uzņēmums strādās."
Biznesa stratēģiju un plānu izstrāde, kā uzskata Māris, viņa uzņēmumā varētu kalpot tikai birokrātijas bagātināšanai: "Plānošana būtībā ir viena liela mistika. Ir jācenšas darīt pēc iespējas labāk, un plāni realizējas dabiski. Es nevaru kā mērķi nolikt, piemēram, ka pārdošu tik vai tik tonnu piparu. Es tāpat gribu pārdot pēc iespējas vairāk un uz to arī eju, bet likt sevi rāmjos – tā ir cita biznesa kategorija. Dzīvē uzņēmējam viss ir daudz savādāk."
Lai gan Safrāns savu darbību pozicionējis Latvijas tirgum (mazākos apmēros uzņēmums garšvielas pārdod arī Lietuvas, Igaunijas un Polijas pārtikas ražotājiem, ir bijuši atsevišķi darījumi ar Īrijas, Horvātijas un Krievijas ražotājiem – red.), Māris uzskata, ka arī pasaules tirgū latvieši var būt spēcīgi: "Latvieši var un ir gatavi strādāt visās jomās. Esam strādīga tauta, un mums vienmēr bizness būs aktīvs. Taču starptautiskā situācija nav mums labvēlīga, lai varētu veiksmīgi konkurēt, ar kaut ko īpaši izcelties. Esam maza valsts Eiropas nostūrī, kura pati neveido savus nākotnes plānus un nezina, kas būs rīt."
Ātri izpildīt nišu
Safrānam, uzsākot darbību, konkurence starp garšvielu tirgotājiem vietējā tirgū bijusi liela. Māris atceras: "Daudzi garšvielu uzņēmumi, kas šajā nozarē strādāja kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma, bija iedibinājuši savas tradīcijas, labi nopelnījuši un, silti ieritinājušies, murrāja. Savukārt daudzus tautsaimniecības sektorus, tādus kā, piemēram, zivju rūpniecība, bija iedragājusi Krievijas 1998. gada krīze. Bizness jau rodas tur, kur ir kāda sāpe, kāda brīva niša. Ja proti šo nišu aizpildīt un iespējami ātri, bizness notiks."
Tobrīd Lindas un Māra uzņēmums varējis konkurēt ar servisu, jo pārtikas pārstrādes ražotāji pasūtītās garšvielas gaidījuši ilgi, kamēr tās atved no Lietuvas un Polijas. Tikmēr kavējusies produkta ražošana. "Klientam vajag, lai viņu apkalpo iespējami ātrāk – ja jūs mīcāt mīklu maizei, bet aizmirsāt nopirkt ķimenes, jūs tās nevarat gaidīt trīs dienas. Labs serviss ir tad, ja atrodas kāds, kurš ķimeņu maisu ātri var atvest, turklāt to palīdzēt ienest. Mēs centāmies nodrošināt labu, ātru servisu, un tas kļuva par mūsu panākumu atslēgu," atzīst Māris. Linda papildina: "Tā arī kļuvusi par mūsu uzņēmuma devīzi: pilnībā apmierināts klients."
Tiklīdz abi sapratuši, ka šāds darbības princips ir pareizs un konkrētajai situācijai atbilstošs, Linda un Māris atstājuši algotu darbu, ieguldot savā uzņēmumā visus privātos līdzekļus. Kredītus neņēmuši. "Atteicāmies no jebkādiem kārdinājumiem – nepirkām dārgas lietas ģimenei, neceļojām un visu, ko nopelnījām, ieguldījām uzņēmumā. Garšvielas ir ļoti dārgas, vajadzīgs ļoti daudz naudas, lai piepildītu noliktavu, bet ar stingru disciplīnu gājām soli pa solim uz priekšu. Disciplīna patiesībā ir virzītājspēks, kas mobilizē panākumiem. Daudziem jau ir nauda – var nopirkt garšvielas un tirgot tālāk, bet mūsu galvenais trumpis ir saprašanās ar klientu," uzsver Māris. Viņam klienti var zvanīt arī svētdienās: "Tas ir normāli, es neatlieku pasūtījumus uz pirmdienu. Pats uz saviem pleciem varu arī garšvielu maisu ienest, lai gan, grozoties uzņēmēju aprindās, nereti uz mani šķībi skatās par to, ka pats daru vienkāršus darbus. Taču to novērtē mūsu garšvielu pircēji – ražojošie uzņēmumi, un vairāk uzticas."
Linda savukārt norāda: "Visus šos gadus esam strādājuši ar peļņu – tā atkal un atkal tika reinvestēta, lai nodrošinātu uzņēmuma saimniecisko attīstību." Miezīši ir pārliecinājušies – ģimenes biznesam ir savas priekšrocības, kur galvenā no tām ir sapratne un atbalsts, pat disciplīna tam netraucē.
Indieši nesaka "nē"
Pasaules garšvielu tirgus biržā samērā mazam Latvijas ražotājam jāspēj prognozēt ražas, izkalkulēt kāpuma un krituma cenas, iepirkt pareizā laikā un precīzi aprēķināt savlaicīgas realizācijas iespējas. "Lielākoties garšvielas pērkam no Indijas, kur tas ir pasaulē lielākais bizness. Esam atraduši savus sadarbības partnerus, un galvenais te ir izveidotas ilgstošas, stabilas attiecības ar piegādātājiem. Svarīgi, lai prece ir kvalitatīva," skaidro Māris un turpina: "Indieši nekad neteiks "nē". Ja kaulēsies par cenu, viņi teiks "jā", taču preci pārdos ar samazinātu vērtību, garšvielas "atšķaidot" ar piemaisījumiem. Lai iepirktu kvalitatīvu preci, ir jāpārzina šīs tautas biznesa kultūra, tradīcijas. Tāpat ir Ķīnā. Savus piegādātājus esam atraduši, laika gaitā pārbaudījuši, un garšvielas nepasūtām pie kura katra."
Arī garšvielu maisījumus Safrāns piegādā lielākajiem Latvijas pārtikas ražotājiem. Pārsvarā tie jau ir izstrādājuši oriģinālu maisījuma recepti savam pārtikas produktam. Ja tādas nav, Safrāns pieaicina savu pārtikas tehnologu, lai izveidotu konkrētā klienta vēlmēm atbilstošu recepti, uz kuru nevar pretendēt cits ražotājs. Māris pasmaida: "Patiesībā katras saimnieces izveidotais garšvielu maisījums ir pats labākais, to nedrīkst apstrīdēt. Mums nav standarta garšvielu maisījumu."
Māris neslēpj – Latvijā garšvielu tirgū konkurence ir sīva: "Tirgū ienāk lielas lietuviešu un poļu kompānijas, bet mēs savu tirgus nišu vienmēr esam pratuši aizstāvēt. Ar labu servisu. Ar garšvielu kvalitāti. Ar individuālu pieeju klientam. Patiesībā stāvam aiz Latvijas pārtikas ražotāju muguras – ja viņiem klāsies labi, arī mums veiksies. Ja klāsies sliktāk, nāksies domāt par kādu īpašu produktu, ar ko izcelties."
Tiesa, iekarot lielveikalu garšvielu plauktus Safrāns vēl neplāno. "Kad pienāks tāda diena, konkurēsim ar kvalitāti, bet tā ir cita biznesa niša. Uzņēmuma 12 pastāvēšanas gados vēl neesam līdz galam apguvuši savu nišu, mums ir, uz ko tiekties, un mūs kavē krīzes – lai gan jāatzīst, ka 2009. gada krīzē garšvielas mūs "izvilka". Pēc visiem ekonomikas likumiem mums bija jāatbrīvojas no uzkrājumiem, bet mēs bijām ieguldījuši garšvielās un tās stāvēja noliktavās. Mainoties ekonomiskajai situācijai un valūtas kursam, tās kļuva vērtīgākas. Varējām veiksmīgāk pārdot un attīstīties. Tas bija mūsu lielākais uzrāviens," atzīst Māris.
Lai arī Safrāna galvenais klients ir lielie pārtikas pārstrādes uzņēmumi, sadarbība notiek arī ar mājražotājiem. Viņiem garšvielas tiek safasētas mazākos apmēros, kaut vai pa kilogramam. "Mājražošana ir īpaša uzņēmējdarbības forma – tās ir ģimenes, kas saviem spēkiem, ar savu darbu mēģina nopelnīt naudu. Tāpēc mājražotājus vienmēr atbalstīsim un būsim pretimnākoši, pārdodot preci par minimālāko cenu, ko varam piedāvāt. Uz viņiem raugāmies kā uz savas tautas balstu. Viņi paši spēj ražot, nevis sēž lielveikalā pie kases. Prot sacept maizīti, nokūpināt vistu un vēl arī pārdot. Malači!" vienotu redzējumu pauž Linda un Māris Miezīši.
Nav ticības tam, ko viņi runā.