Ekonomikas ministrs noskaņots ieviest daudz striktākus nosacījumus un apņēmies tos attiecināt ne tikai uz tiem atbalsta saņēmējiem, kas ražo enerģiju no biomasas, vēja vai ūdens, bet arī uz dabasgāzes izmantotājiem, kuru ražošanas apjoms vairākkārt pārsniedz pagaidām vēl dārgākās zaļās enerģijas iespējas. «Vēsturiski šis atbalsts bijis nepastāvīgs un radījis slogu ekonomikai paredzamības trūkuma dēļ. Bez tam atbilstoši konjunktūras maiņām samērā ātri un bez pārāk lielas diskusijas tika iestrādātas lietas, ko savādāk kā par politbiznesu nosaukt nevar» - tā D. Pavļuts.
Moratorijs kā signāls
EM iecere paredz līdz 2016. gadam neizsniegt jaunas atļaujas enerģijas ražošanai t. s. obligātā iepirkuma ietvaros (OIK), kas līdz šim deva iespēju saņemt augstāku samaksu no Latvenergo par saražoto enerģiju, nekā šī enerģija maksā tirgū. «Tas ir simbolisks solis,» par moratoriju saka D. Pavļuts. Industrijai jāsaprot, ka vēsturiskā prakse vairs nebūs pieejama.
Šobrīd atbalsts ir ielikts elektroenerģijas tarifā, un, pēc ekonomikas ministra domām, «zināmas pārmērības» raksturo arī tas, ka nav ierobežots atbalsta termiņš. Līdz 1. oktobrim EM izstrādās jaunu atbalsta mehānismu. Jaunajos apstākļos visai neskaidrs ir Saeimā iebuksējušā Atjaunojamās enerģijas likuma liktenis.
Jaunie nosacījumi varētu neparedzēt vēsturisko atbalsta formu, kur papildu izmaksas par OIK iepirkto enerģiju tiek iekļautas Latvenergo elektroenerģijas tarifā. Viena no iespējām ir atbalstīt zaļās enerģijas ražotājus, sedzot izmaksas par investīcijām. Šobrīd OIK piemērošanu reglamentē divi valdības noteikumi - vieni attiecas uz enerģijas ražošanu koģenerācijā, otri uz zaļās enerģijas ražošanu, kur jaunu atļauju izsniegšana tika apturēta jau pērn (līdz 2013. gadam). Ministrs uzsver, ka enerģijas atbalsts tiek pārskatīts daudzviet Eiropā, jo tas rada pārāk lielus tirgus un konkurences kropļojumus.
Lielākie Latvijas ražošanas uzņēmumi jau pauduši atbalstu EM. «Zaļās enerģijas iepirkuma reforma ir labvēlīgs signāls Latvijas ražotājiem, ka valsts ir ieinteresēta veidot ekonomiski pamatotas attiecības arī šajā sektorā,» saka Latvijas finiera padomes priekšsēdētājs Juris Biķis.
Arī gāze
EM uzmanības lokā nav tikai zaļās enerģijas ražotāji, bet arī koģenerācijas stacijas, kas ražo elektroenerģiju un siltumu, izmantojot dabasgāzi (tai skaitā Latvenergo piederošās TEC). «Obligātajam iepirkumam no dabasgāzes ir tikpat liela izsaukuma zīme kā iepirkumam no citiem enerģijas ražošanas avotiem, jo tas rada lielāko ietekmi uz elektroenerģijas tarifu,» saka EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele.
Lai gan cena, par kādu Latvenergo iepērk gāzes koģenerācijas stacijās ražoto enerģiju, ir zemāka par cenu, kas maksāta zaļās enerģijas ražotājiem (aptuveni 53 lati par megavatstundu gāzei pret 68-129 latiem par zaļo enerģiju, SPRK dati), gāzes stacijās saražots un pārdots vairākkārt lielāks apjoms, kas arī rada minēto ietekmi uz elektroenerģijas tarifu. Pašlaik spēkā esošajā tarifā (10,7 santīmi par kilovatstundu) obligātā iepirkuma daļa ir 1,23 santīmi, no tiem 0,94 santīmi attiecas uz koģenerācijas stacijām, bet nepilni 0,3 santīmi attiecas uz zaļo enerģiju.
Paredzēts, ka esošajiem atbalsta saņēmējiem - gāzes koģenerācijas stacijām - tiks noteikts atbalsta termiņš (10-15 gadi atkarībā no jaudas). D. Pavļuts sola diskusiju arī par atbalsta apjomu, taču piebilst - ja koģenerācijai atņemtu jebkāda veida atbalstu, «tā būtu milzīga ietekme uz Latvenergo bilanci, kam šīs izmaksas būs jāabsorbē. Valstij tad jāakceptē, ka Latvenergo negūst peļņu.»
Latvijas leiputrijai netic
Neskatoties uz to, ka Latvijā atbalsts zaļās enerģijas ražotājiem bijis viens no augstākajiem Eiropā un ka Latvijā ir trešais augstākais iespējamās peļņas diapazons starp ES dalībvalstīm potenciālam sauszemes vēja enerģijas parka attīstītājam (no EM ziņojuma valdībai), starptautiska mēroga spēlētāji vērienīgus energoprojektus Latvijā nav uzbūvējuši. «Viņi saka - tas izskatās daudz par labu, lai tā būtu patiesība, un jūs agri vai vēlu šo izbeigsiet. Viņi netic atdevei, kas mērāma simtos procentu,» sarunās ar enerģētikas uzņēmumiem dzirdēto atstāsta D. Pavļuts. Viņaprāt, tieši līdzšinējā atbalsta sistēma nesekmēja lielu investoru ienākšanu nozarē.
Kopš 2007. gada EM kopumā pieņēmusi 445 lēmumus, kas dod tiesības uzņēmējiem realizēt zaļo enerģiju (saražota mazajos HES, vēja, biomasas, biogāzes stacijās), un 242 gadījumos nekāda ražošana tā arī nav uzsākta. Daļa no palielinātā tarifa «abonentu» īpašniekiem, visticamāk, tos ņēmuši, lai pārdotu kādam no lielajiem energouzņēmumiem, taču pagaidām tas nav sekmējies. «Tām kvotām tagad ir zelta vērtība,» raksturojot EM plānus, norāda Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš. Viņaprāt, EM aktivitātes esot vērstas tieši pret biogāzes stacijām, taču visvairāk «tiks ieriebts» enerģijas ražotājiem no biomasas, kuri vēl nav paspējuši attīstīties.
Bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība) atgādina, ka RTU ekspertu vadībā savulaik tika izstrādāts risinājums, kur zaļās enerģijas cena tika piesaistīta tirgus situācijai - enerģijas un CO2 izmešu cenai. «Šī ideja tika pārvērsta Atjaunojamās enerģijas likumā, kurš ilgstoši tiek muļļāts Saeimā. Kamēr nav virzības, turpinām būt atkarīgi no gāzes un importa.»