Tautsaimniecību baro ciemiņu atvestā nauda

Portugāles viesnīcās un citās oficiāli reģistrētajās naktsmītnēs 2018. gadā uzturējušies vismaz 12,8 miljoni ārvalstu tūristu, rāda oficiālo statistikas datu vietnē www.statista.com atrodamā informācija. 2017. gadā ārvalstu viesu skaits šajā Dienvideiropas valstī bija 12,7 miljoni, 2016. gadā – 11,4 miljoni, bet 2015. gadā – 10,1 miljons, vēsta www.statista.com. 

Ārvalstu viesu skaits šajā Ibērijas pussalas valstī aug jau astoņus gadus pēc kārtas, un tiek pieļauts, ka, salīdzinot ar laiku pirms 2009. gada globālās finanšu krīzes, citu zemju tūristu skaits Portugālē varētu būt gandrīz divkāršojies. Tas ir panākts ar pašu portugāļu mērķtiecīgo darbu, ārzemēs popularizējot savu valsti kā pievilcīgu vietu brīvdienu pavadīšanai un arī savā dzimtenē – Eiropas Savienības (ES) pašos dienvidrietumos esošajā zemē – attīstot XXI gadsimtam atbilstošu, modernu tūrisma un transporta industriju. 

Taču ir arī parādījušās problēmas: pirmkārt, Portugāles lielajās pilsētās jau jūtams tas, ka tūristu skaits tuvojas maksimumam, ko vienlaikus vispār iespējams uzņemt, un, otrkārt, Portugāles dienvidu reģiona Algarves kūrortu biznesā nedrošību ir radījis Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES process jeb Brexit.
 

Nodeva – divi eiro

Pēdējā laikā Rīgā tiek daudz diskutēts, ka nākotnē varētu ieviest tā dēvēto tūristu nodevu, kas būtu jāmaksā tiem viesiem, kuri nakšņo mūsu galvaspilsētas viesnīcās un citās oficiāli reģistrētajās tūristu mītnēs.

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā un Ziemeļportugāles metropolē Portu jau pastāv šāda tūristu nodeva, un tās apjoms ir divi eiro no ceļotāja, kas novakarē ierodas viesnīcā un nākamajā dienā rīta pusē dodas prom, respektīvi, divi eiro par viesnīcā pavadītu nakti. Vērtējot tūristu nodevas ietekmi, jāteic, ka divi eiro nu gan nav tik milzīga summa, kas var pamudināt nakšņot ārpus Lisabonas vai Portu, jo divi eiro – tā ir summa, kādu samaksājot var izdzert vienu krūzīti kafijas kādā Lisabonas vai Portu centra kafejnīcā, divas krūzītes kafijas – kādā nomaļākā kafejnīcā un trīs kafijas krūzītes kādā pavisam vienkāršā un lētā brīvdabas tirgotavā lauku apvidū.

Gan Lisabonā, gan Portu tūrisma biznesa pārstāvji akcentē, ka viesnīcu noslodze ir augsta, un ir brīži – piemēram, atpūtnieku sezonas vidū, kā arī Ziemassvētku un Jaunā gada svinību periodā –, kad daudzās viesnīcās brīvu numuru vispār nav. Arī tūrisma nozarei veltītās ziņas Portugāles medijos liecina, ka viesnīcas par viesu trūkumu nevar sūdzēties. Tātad var secināt, ka tūristu nodeva viesus neaizbiedē, vismaz tikmēr ne, kamēr nodevas apjoms ir tikai divi, nevis 20 eiro. Taču šī pozitīvā atziņa ir tikai viena medaļas puse. Otra medaļas puse ir tā, ka Lisabonas un Portu tūrisma infrastruktūrā, neraugoties uz ieviesto nodevu, vēl ir daudz, ko pilnveidot. Piemēram, ar ārvalstu tūristiem labi saprotamām norādēm uz apskates objektiem, viesnīcām, paēšanas vietām un transporta pieturvietām gan Lisabonā, gan Portu ir tikpat bēdīgi kā Rīgā. Turklāt abās Portugāles lielpilsētās – tāpat kā mūsu galvaspilsētā – ir vērojamas nepilnības saistībā ar tūristu autobusiem nepieciešamajiem stāvlaukumiem un pat apstāšanās iespējām, kā arī saistībā ar citiem šķietami ikdienišķiem, bet no ārvalstu viesu viedokļa svarīgiem infrastruktūras elementiem. 

Tiesa gan, Dienvideiropai raksturīgā iezīme ir tā, ka norāžu trūkumu kompensē visai izpalīdzīgie vietējie iedzīvotāji. Ja Lisabonā vai Portu neizdodas atrast, piemēram, viesnīcu, muzeju vai sabiedriskā transporta pieturu, vajag vienkārši pajautāt kādas kafejnīcas vai veikaliņa darbiniekam – detalizēti izstāstīs ceļu, un, ja cilvēkam, kuram uzdots jautājums, pašam radīsies šaubas vai pietrūks angļu valodas zināšanu, viņš pieaicinās palīgā citus vietējos un plašu konsultāciju gaitā tiks sagatavota un sniegta izsmeļoša atbilde.