Šodien izbaudījām arī reiboni skaidrā. Parasti to var piedzīvot, ejot karstā pirtī un pēc tam uzreiz aukstā ūdenī vai noskrienot maratonu. Bet tagad ir vēl viens veids — noejot 10 km ar 10 kg somu plecos un pēc tam to noņemot. Vispirms pazūd līdzsvars, un tad liekas, ka tūlīt kā hēlija balons uzlidosi gaisā. Pirmajā reizē bija mazliet savādi, bet nākamajā jau gaidi to sajūtu. Un… Ir!» ierakstu pēc otrās Santjago ceļa dienas savā digitālajā dienasgrāmatā santjagocels.lv.
Pagājušajā jūnijā mēs, divi jauni cilvēki Ulrika un Dāvis Plotnieki, nolēmām pieveikt lielāko daļu no Sanjtago jeb Svētā Jēkaba ceļa 600 km garumā. Tas ir garākais svētceļnieku ceļš pasaulē — aptuveni 800 km — un iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojumā. Ceļš vijas cauri visai Spānijai un ved līdz pat Santjago de Kompostelai, pilsētai, kurā apglabāts viens no 12 Kristus apustuļiem — apustulis Jēkabs. Viņš šo ceļu ir gājis, lai nestu vēsti tagadējās Spānijas teritorijas iedzīvotājiem par Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Pieskaitot ceļa galamērķim vēl 100 km un trīs dienas, var sasniegt pasaules malu jeb Finisterri, kas ir Spānijas tālākais punkts uz rietumiem. Tālāk vairs ceļa nav — tikai milzīgs, šalcošs un bezgalīgs Atlantijas okeāns.
Labi, ka jau pašā sākumā nolēmām iet līdz okeānam, jo, aizejot līdz Santjago de Kompostelas katedrālei, neizjutām to padarītā darba jeb noietā ceļa sajūtu, kādu bijām gaidījuši. Abi nospriedām, ka latviešu DNS tomēr ir iekodēta jūra, nevis katedrāle, ko par visiem simts procentiem izjutām, noejot atlikušos simts kilometrus līdz okeānam.
Par ko īsti ir ceļš? Iespējams, kādam ceļa jēga būs noietie kilometri, redzētie dabasskati, satiktie cilvēki vai izbaudītā spāņu virtuve. Mēs abi vēl aizvien jūtam ceļa laikā iegūto atziņu ietekmi uz mūsu ikdienu. Taču galvenā atziņa, ko abi atnesām mājās, ir tas, ka stāsts nav par ceļu, fiziskām grūtībām vai askēzi vienatnē — stāsts ir par cilvēkiem, viņu attiecībām un cilvēcību, ko izjutām katrā ceļa kilometrā. Cilvēki, kas mēro šo ceļu, ir vairāk vērsti uz «mēs», nevis «es» domāšanu, kas mums pašiem deva iespēju pārvērtēt arī savu attieksmi pret dzīvi.
Un kā nu ne, ja sastopam dzīvesprieka pilnas kundzītes Mārgaretu (66 gadi) un Keitiju (63 gadi), kuras stāsta par saviem bucket list jeb lietām, ko izdarīt pirms nāves. Mārgareta, starp citu, ir triatloniste, kas savā vecuma grupā ieņem 3.vietu. Latvijā nereti ir sajūta, ka nāve ir tabu, par ko nerunā. Kur nu vēl ar gados vecākiem cilvēkiem.