Ceļojums uz citu planētu

Bolīvija ir miskaste tiešā un pārnestā nozīmē, šausmīgi nabadzīga un haotiska zeme, bet vienlaikus arī viena no brīnišķīgākajām vietām uz planētas, ja tu pierodi un pieņem tās īpatnējos tikumus un vietējo pasaules uztveri. Dodoties uz Bolīviju, obligāti jāapmeklē Salar de Uyuni ― pasaules lielākais solončaks (sāls līdzenums) un nacionālais parks, kas to aptver. Tas atrodas augstu Andu kalnos, pie robežas ar Čīli, pašā Atakamas tuksneša (mūsu planētas sausākās vietas) malā.Ujuni pilsētiņa atrodas gandrīz 4000 metru virs jūras līmeņa. Šeit ir ap 10 000 iedzīvotāju. Visi staigā mēteļos pat dienas vidū, pilsētas arhitektūru veido absolūti vienādas pelēku ķieģeļu vienstāva būdiņas nebeidzamās rindās. Ujuni galvenos laukumus rotā vai nu veci vagoni, vai arī no to detaļām izgatavotas nedaudz psihodēliskas skulptūras, ko darinājuši vietējie, acīmredzot bezcerībā nodzērušies mākslinieki.Tūre sākas astoņos no rīta. Man ir apmēram stunda laika, lai iepazītu pilsētu, bet šajā stundā man piemetas neiedomājama caureja.  Šķiet, arī temperatūra.  Apriju sauju paracetamola un caurejas zāļu. Lai arī sākumā nejūtos neko daudz labāk, uz tualeti man nebūs jāiet visu nākamo nedēļu. Sēžamies džipā: līdz ar vadītāju–gidu mēs esam seši cilvēki. Es, trīs brazīlietes un kāda bolīviete, vārdā Eloīza, kas studē mākslas skolā Francijā un atvedusi šurp savu draugu francūzi.No sākuma mūs aizved uz dzelzceļa kapsētu, kas ir nodeva pilsēteles industriālajai pagātnei. Tas viss augstkalnu tuksneša vidū izskatās gana sirreāli, taču skatu bojā tas, ka visas neskaitāmās Ujuni tūres sākas astoņos no rīta. Te piestājusi vesela džipu armāda, un pamestie rūsējošie vilcieni, pa kuriem aizrautīgi ložņā tūristi, ir noklāti ar neskaitāmiem uzrakstiem dažādās pasaules valodās, kas vēsta: «Es šeit biju», «Es mīlu Sandru», «Sveiciens no Brazīlijas» utt. Mani nepamet nelabuma sajūta, un, ja tā būtu kaut nedaudz vājāka, iespējams, es savā negaidītās ligas izraisītajā mizantropijas lēkmē uz kāda uz saulē un vējā lēnām mirstošajiem spēkratiem uzšņāptu Coj živ kā sveicienu no dzimtās Rīgas, bet es saglabāju kaut cik veselā saprāta un ar prieku atgriežos džipā, kur saldā, lai arī slimīgā miegā pavadu lielāko daļu brauciena caur tuksnesi.Pa īstam atjēdzos tikai vakarpusē. Saulriets pār Ujuni sāls līdzenumu. Debesis lēnām satumst, padarot balto pamatu zem mūsu kājām tikpat zilganu kā pašas debesis. Vienotā krāsu harmonija rada iespaidu, ka esam nonākuši nekurienē starp debesīm un zemi. Ilūziju izjauc tikai džipi ar citiem tūristiem, kas laiku pa laikam patraucas mums garām. Pamazām kļūst vēl aukstāks, tumšāks. Ja mēs paliksim šeit vēl ilgāk, sāksies raudāšana un zobu trīcēšana, kā Bībeles aprakstītajā ellē. Sāls līdzenums aizņem vairāk nekā 10 000 kvadrātkilometru, kas ir apmēram sestā daļa no Latvijas teritorijas. Par spīti neaprakstāmajam skaistumam, tā ir ārkārtīgi neviesmīlīga vieta.Kūpoši vulkāni, lavas veidojumu sirreālās ainavas: jo tālāk mēs braucam, jo vairāk liekas, ka mūsu džips ripinās pa kādu citu planētu. Tikai vientuļa drezīna, aizšaujoties pa sliedēm, kas, šķiet, ved no nekurienes uz nekurieni, mums atgādina, ka šeit dzīvo arī cilvēki. Un riteņbraucēji ― mēs pašaujamies garām veseliem trim. Vientuļniekam un kādam pārim, kas nolēmis šķērsot šo apvidu ar velosipēdiem. Visu cieņu!No rīta aizbraucam līdz aktīvam vulkānam vairāk nekā 5000 m virs jūras līmeņa. Tas nav viens no monstriem, kas spļauj koši sarkanu lavu un sagrauj pilsētas, tomēr mums visapkārt sprauslā geizeri un vairākās bedrēs mutuļo lava, kas, kā apgalvo gids, esot 110 grādu karsta. Smird pēc sēra, izskatās brīnišķīgi. Iespējams, tie ir elles vārti. Iespējams, tur nokļūs mana dvēsele, kad būs beigusi šīs zemes gaitas.Vairāk par ceļojumu uz Bolīvijas sālsezeriem lasiet Sestdienā!