Dodoties uz Pokaiņu mežu, var ieraudzīt dažāda vecuma mežaudzes. Pokaiņu mežā sastopami arī dažādi mežaudžu tipi – lielākoties egļu, bet daudzviet arī liepu, ozolu, apšu, bērzu. Cilvēku veidotās takas, kas aprīkotas tikai ar pašu nepieciešamo – laipām, tiltiņiem, kāpnēm, soliem, barjerām, tiecoties saglabāt dabisko vidi un Pokaiņiem piemītošo mistisko noskaņu, ved pa reljefa skaistākajām vietām: tur ceļā būs gan akmens krāvumi, gan savrupi lieli akmeņi, ūdens lāmas, purviņi, celmi, arī dzīvnieku alas.
Gan dārzbēgļi, gan vietējie augi
Pokaiņu mežs ir bagāts arī ar daudzveidīgām augu sugām, tādēļ vērts palūkoties ne tikai uz ainavu kopumā, bet arī taku malās un zem kājām – te sastapsiet gan daudzkārt redzētus, gan neparastus un arī indīgus augus, piemēram, krauklenes un čūskogas, kuplo arī pa kādai noziedējušai zalktenei. Kopš 2000. gada Pokaiņu meža teritorija nonākusi a/s Latvijas valsts meži aizgādnībā un teritorija tiek sakopta, taču vienlaikus saglabāta neskartas dabas klātbūtnes sajūta, pastāsta LVM vecākais plānotājs Kārlis Taukačs.
Latvijas augu valsts sarakstā iekļautas 1800 sugas, no kurām ap 1310 ir vietējās floras sugas, ap 350 ir ievazāti adventīvie augi, bet ap 140 – dārzbēgļi. Nelielai zemienes valstij ar diezgan vienmuļu reljefu tas ir liels vai pat ļoti liels sugu skaits! "Latvijas augu valsts ir veidojusies īpašās ģeoklimatiskās krustcelēs, kur vienkopus saplūst ziemeļu-dienvidu un austrumu-rietumu veģetācija. Jūras tuvums, kā piekrastē sastopamas daudzas sugas, kas nav atrodamas tālāk iekšzemē, augi – siltā atlantiskā un aukstā boreālā laikmeta relikti, kuru vienlaidu pamatareāls šobrīd ir tālu no Latvijas robežām, ir tikai dažas liecības, kas apstiprina Latvijas augu valsts savdabīgumu. Augi ir valdošais dzīvības veids visos veģetācijas tipos: mežā, pļavā, purvā, pat kāpu smiltājā. To izplatība atspoguļo konkrētas likumsakarības, kas ļauj pastarpināti spriest par augšanas vietas mitruma, apgaismojuma, augsnes skābuma un līdzīgiem apstākļiem. Arī par to, vai augšanas vietā ir sākusies dabiskās veģetācijas pārveide saimnieciskās darbības un neraksturīgu sugu ieviešanās dēļ," vēsta interneta vietne Latvijasdaba.lv.
Pavisam neparasti un Pokaiņu mistērijā iederīgi izskatās augi bez hlorofila, piemēram, orhideja parastā ligzdene (Neottia nidus-avis – latīņu val.).
Nezied gan, bet vairojas ar sporām!
Laiks ap vasaras saulgriežiem tiek uzskatīts par īpašu periodu, kad augu valsts pie mums ir pašā pilnbriedā un ziedēšanas krāšņumā.
Protams, ik gadu laikapstākļi ievieš korekcijas – tā šogad pavasaris bija mazliet aizkavējies un šobrīd varam sastapt ziedošus tos augus, kas ap šo laiku parasti jau ir noziedējuši.
Tā, piemēram, kumeļpēda zaļo lapu pudurīšos vēl slēpj gan brūni sarkanos ziedus, gan pūkainos olveida auglīšus.
LVM vides eksperte Vija Kreile mudina pētīt saulgriežu mītiem apvītos augus – papardes, kuru Pokaiņu mežā netrūkst, un tās ir ļoti dažādas.
Kopumā Latvijā savvaļā zināmas 25 paparžu sugas. Daudzas no papardēm ir bieži sastopamas (galvenokārt mežos) un nereti ir ES biotopus raksturojošas sugas. Ir arī retas un īpaši aizsargājamas papardes.
Paparžu noteikšana sākas ar skaidrojumu par to iedalījumu pēc lapas zarojuma – pēc tā visas papardes iedalītas trijās grupās: plūksnaini dalītas, divkārt plūksnaini zarotas, trīskārt plūksnaini zarotas.
Atsevišķi var nodalīt atšķirīgas grupas – čūskmēlītes un ķekarpapardes, kā arī sīkpapardes.
Izslavētais papardes zieds, kā zināms, gan ir tikai metafora romantiskām izrīcībām – jo papardes ir augi, kuriem nav ziedu, bet kuri vairojas ar sporām.