Jau gandrīz desmit gadu jūs darbojaties pasaulē populārā, bet Latvijā mazāk zināmā mākslas virzienā – zemes mākslā. Kāpēc tas ir īpašs?
Zemes māksla, manuprāt, ir visbrīvākā, visdabiskākā un tajā pašā laikā viscilvēciskākā no vizuāli radošajām izpausmēm. Zemes mākslas darbos mēs atsakāmies no sociālām tēmām, apejot kultūrpieredzes uzslāņojumus un radot jaunu laukumu brīvu fantāziju spēlēm. Darbs dabā ir kā meditatīvs ceļojums, kā personīga ekspedīcija, kurā katru reizi mākslinieks atklāj jaunu sistēmu pasauli.
Mana bērnība Latvijas laukos, pirmās pieredzes sēņu mežos, siena pļavās, dzīve pie ezera deva pirmās atklāsmes par dabas bezgalības skaistuma noslēpumiem. Atklāsme par zemes darbiem kā man piemērotu mākslas virzienu nāca nejauši, noskatoties Endija Goldsvērtija filmu Rivers and Tides (upes un plūdmaiņas). Biju pārsteigts, cik gudri un apgaroti mākslinieks darbojās ar šķietami vienkāršām formām.
Cik viegli vai grūti ir atrast dabā mākslas darbam ideālo vietu?
Atrast atbilstošu vietu dabas darbu veidošanai Latvijā nav grūti. Garā jūras robeža, meži, purvi, aizauguši karjeri, brīvi dabas lauki ir atrodami, jo Latvija ir zaļa. Vietas izvēle bieži jāsaskaņo ar materiāla pieejamību. Piemēram, Vidzemes akmeņainajā jūrmalā ir pieejami gan akmeņi, gan gliemežvāki, un netālu augošie meži piedāvā čiekurus, zarus, mizas. Māla un grants karjeri ir vērtīgs un ainaviski skaists darbalauks. Dabiskās krāsas, izkaltušas zemes faktūras vai plastiskums pēc lietus dod iespēju veidot daudzpusīgus darbus. Vieta zemes mākslas darbā ir ļoti nozīmīga. Ainava fonā kontrastē vai paspilgtina mākslinieka izveidoto dabas rakstu.
Lendārta mākslinieki savos darbos izmanto visdažādākos dabas materiālus: koku, augus, smiltis, ziemā pat sniegu un ledu. Ar kuriem materiāliem jums visvairāk patīk darboties?
Viss Dieva dārzos atrodamais ir lielas cieņas vērts. Katrs materiāls ir ar savu raksturu, īpatnībām un stāstu. Man ļoti mīļš ir Latvijas granīts, dažādas kritalas (zari, mizas, lapas). Patīk māls, arī mitra smilts. Sniega smarža uzmundrina, un ledus sajūsmina. Katrs materiāls dod iespēju variācijām, neticamiem salikumiem, kombinācijām, tehniski atjautīgiem risinājumiem. Labi, ja mākslas darbs top uz vietas, kur radies materiāls. Pārvietošana notiek tikai īpašos gadījumos.
Nesen Jelgavas novada Drabiņu purvā tika atklāts Latvijā pirmais kūdras amfiteātris – dabas koncertzāle Saulgrieži. Kūdra kā alternatīva mākslas, dizaina un interjera materiāla izmantošana ir inovācija ne tikai Latvijā, bet arī globālā līmenī. Kā radās ideja veidot šādu neparastu mākslas objektu?
Mani uzaicināja uzņēmuma Laflora mākslinieks Edgars Ameriks, kuram ir liela pieredze kūdras materiāla izpētē un lietojumā. Mēs vienojāmies par lielformāta darba izveidi kūdras izstrādes teritorijā, kas tiktu veidots no atsevišķiem precīzi izfrēzētiem blokiem. Līdzīgi kā Ēģiptes piramīdas, tikai mazāka izmēra. Divas dienas klaiņoju pa purvu, krājot vietas noskaņojuma īpatnības. Kā pretstats garajiem meliorācijas grāvjiem, betonētajiem transporta ceļiem un kūdras bloku rindām radās doma par apli kā centru. Saslēdzot vizualizāciju ar pielietojumu, nolēmu veidot apcerīgu, meditatīvu labirintu ar izeju uz rietumiem un ieeju uz austrumiem. Agrā rītā nospraudu saules aušanas punktu, vakarā – rietu un aptuveni aprēķināju saulgriežu perioda līnijas. Labirinta veidošanas procesā radās papildu pielietojuma ideja par pakāpjveida sēdvietu izvietošanu, kas ļautu skatītājiem pulcēties vienkopus kādas izrādes vai sarīkojuma ietvaros. Protams, uzņēmums Laflora nāca palīgā ar tehniku un stipriem vīriem, bez kuriem nebūtu iespējams pārvietot tik lielu daudzumu smago kūdras bloku.
Lendārts lielākoties ir mirkļa māksla, no kuras pārsvarā paliek foto?
Man gribētos nepieķerties saviem dabas veidojumiem, labāk priecāties par līdzautoriem: vējš – viļņi, saule – ēnas, migla – rasa, kas arī nesavtīgi piedalās kopīgu zemes mākslas objektu tapšanā. Dabas darbos jābūt brīvam tēmas izvēlē. Interesantākie darbi rodas spontāni nejaušās pastaigās. Reiz agrā rudens rītā atradu piejūras meldrus visneticamākajās krāsās. Ūdens un gaisa temperatūra tos bija padarījusi sarkanizaļibrūnidzeltenus. Sakārtoju meldrus interesantās krāsu pārejās saausta auduma formā. Vēlāk skatos, tās taču Vidzemes tautastērpa krāsas!
Interesanti ir darbi ar gravitāciju, dažādi iekarinājumi, balansējumi. Tie prasa gan pacietību, gan koncentrēšanos. Atspulgi, atspīdumi, faktūru kontrasti, straumju kustība, vēju virzieni. Reiz atradu izžuvušu strautu ar ziliem, ovāliem akmeņiem blakus sūnu zaļām saknēm. Nepārtraukti atklājumi! Mans jaunākais pārsteigums ir ēnu un gaismas spēles, saules leņķis, proporciju maiņas reljefā. Apcerīgās pastaigās dabā rodas pārdomas par mākslīgo un cilvēcisko, dabisko un dievišķo, kas iedvesmo radīt zemes mākslas darbus. Un nav svarīgi, vai tu veido apjomīgu objektu ar tūkstošiem detaļu starptautiskā mākslas festivālā vai vienkārši garāmejot sarindo piecus kastaņa augļus zaru staklē. Galvenais ir procesa noslēpums un atbildes meklējuma prieks.