Tāds kārtīgs rudens ir brīnišķīgs laiks pārgājienam. Daba pārsteidz ar burvīgām krāsām, sēņošana vairs netraucē raitākam solim, arī odi vairs nav aktuāli, tikai no ērcēm gan jāuzmanās. Man patīk rudens smarža gaisā, mežā visa vasaras kņada ir norimusi, un ar vēsumu nāk svaigums. Sestdienas rītā atliek tikai termosā sataisīt siltu tēju ar medu, sasmērēt sviestmaizes un doties izbaudīt!
Plānošanai noder aplikācija
Ja visas takas šķiet jau izstaigātas vai, gluži pretēji, esi jauniņais pārgājienos un nezini, ar ko sākt un kur doties, vienmēr noder LVM GEO aplikācija. Tās izvēlnē svarīgi atzīmēt, ka ir aktīva LVM atpūta dabā, lai redzētu Latvijas Valsts mežu tūrisma takas, velotakas un tūrisma infrastruktūras vietas, kā, piemēram, atpūtas vietas un skatu torņus. Ja kāda no atpūtas vietām uzrunā, bet tuvumā nav tūrisma takas, noteikti arī pats vari izdomāt, kādi apskates objekti tuvumā būtu pārgājiena vērti, un dodies savā maršrutā, bet pārgājiena noslēgumā atpūtas vietā iekurini ugunskuru un izbaudi pēcpārgājiena labo nogurumu, vēl uzkavējoties pie dabas. Jo ne jau steigā un kilometros ir burvība, bet gan rimtā dabas baudīšanā.
Kvēpenes objektu ansambli apskatot
Tieši tādā nesteidzīgā pārgājienā kopā ar ģimeni un draugiem devos kādā septembra svētdienā, kad bijām palikuši pa nakti plašā, iekārtotā kempinga vietā pie Gaujas netālu no Kvēpenes pilskalna, kas zināma arī kā ūdenstūristu apmetne, jo jāatzīst, ka ar laivu šeit ir vieglāk piebraukt nekā ar auto. Kvēpenes pilskalna maršruts ir arī ideāli piemērots tiem, kas pārgājienos pie dabas dodas ar sabiedrisko transportu, jo līdz Cēsīm un Raiskumam ir vien daži kilometri.
Kvēpenes pilskalns ir pazīstams ar ozolu, kas savulaik attēlots uz piecu latu naudas zīmes. Taču dižozols nav vienīgais apskates objekts šajā apkārtnē, te ir vesels objektu ansamblis. Pirmie lielie pārsteigumi par to, kur esam uzrāpušies un kāda gleznaina ainava paveras no kalna gala, ir Kvēpenes, saukta arī par Satekles, pilskalna virsotne. Apspriežam, ka septembra siltums ir patīkams, bet ainava aicina atgriezties pēc pāris nedēļām, kad Gaujas ieleja rotāsies krāšņajās rudens krāsās. Bērni, protams, ir sajūsmā par stāvajām nogāzēm, jo viņiem pārgājienu interesantums dažreiz ir vienlīdzīgs ar "mazliet bīstami" sajūtu. Mēs burtiski uzrāpjamies kalnā pa stāvāko nogāzi un, tikai lejā ejot, ieraugām, ka varēja izvēlēties arī lēzenāku uzkāpšanu.
Dižozols – naudai un veiksmei
No pilskalna dodamies apskatīt Kvēpenes dižozolu. Mēs, vecākie cilvēki, papriecājamies par skaisto dižozolu, kas mums asociējas ar pieclatnieka banknoti. Tomēr padomju laikos dzimušajiem šādas sajūtas ir īpašas! Ozols mūsu senčiem senos laikos arī bijusi īpaša vieta, zem ozola ir upurakmens, kur tagad apmeklētāji noliek naudu kā sēklu nākotnes veiksmei. Tā ka, iespējams, ozolam ir īpaša saikne ar finanšu pasauli. Un ne velti, jo senatnes pētnieki izteikuši domu, ka Kvēpenes pilskalns ir Indriķa Hronikā minētā Satekles pils, kas XIII gadsimtā bijusi slavenā latgaļu feodāļa Rūsiņa rezidence.
Nelien un nebaidi sikspārņus!
Dodamies tālāk uz Kvēpenes alām – lejā ielejā ved taka ar daudziem pakāpieniem, ka ne saskaitīt. Pilskalna nogāzes atsegumā izveidojusies ala, kas izrādās liela atrakcija – tajā var ielīst diezgan dziļi, cauri vairākiem kambariem, un pat izlīst cauri pa citu ieeju, to gan izmēģina tikai bērni. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, alas eju kopgarums ir 60 metru, un tā ir viena no garākajām Latvijas alām. Iestājoties aukstākam laikam, gan nevajadzētu dziļi pa alām ložņāt, jo Latvijas alas ziemā ir patvērums sikspārņiem. Ja aukstā laikā tos iztraucēsim, tie izlidos un ies bojā, jo nemācēs atgriezties savā ziemošanas vietā.
Blakus alai ir skaists, Gaujas Nacionālajam parkam raksturīgs atsegums, kas ir labi nosūnojis. Dodoties pa taku uz priekšu, vien 100 metru uz rietumiem atrodas 14 m augstais Kvēpenes iezis, no kura pakājes iztek paliels avots. Padzeramies auksto avota ūdeni, sajūtamies par dažiem gadiem jaunāki un priecīgi soļojam tālāk pa taku līdz Gaujai. Upe ir labs orientieris, tāpēc stiprākie gājēji var maršrutu turpināt uz priekšu gar Gaujas labo krastu. Mēs gan griežamies atpakaļ un pa mežu, sēnes lasot, kas bagātīgi saaugušas, atgriežamies pie mašīnām. Svētdienas dienā šeit satiekam pa kādam nūjotājam, kas nemaz netraucē baudīt meža mieru. Prieks, ka cilvēki aktīvi atpūšas!
Iepazīties ar kādu jaunu vietu Kurzemē
Ja dodaties apciemot Kuldīgas vecpilsētu, kas septembrī iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, braucot no Tukuma pa ceļu cauri Kabilei, varu ieteikt piestāt un izstaigāt vairākas ne tik populāras apskates vietas.
Kurzemes vidienē atrodas Smiltiņkalns – Austrumkurzemes augstienes un Tukuma novada augstākā vieta ar virsotni 155 metrus virs jūras līmeņa. Pa trepēm var uzkāpt līdz kalna virsotnei, kur ir ērti soliņi atpūtai un meža miera baudīšanai. Kalna pakājē iekārtota koka lapene ar galdu, soliem un ugunskura vietu. Ideāla vieta, kur sākt paša saplānotu pārgājienu, pa ceļam apskatot Zantes muižu ar parku, kur jau simts gadu, no 1921. gada, iekārtota skola, tagad Zantes pamatskola. Zantē apskates vērts ir arī Kurzemes cietokšņa muzejs – bagātīgi veidota privātkolekcija ar liecībām no Otrā pasaules kara, kas ietver arī bruņutransportierus un lidmašīnu. Rudens un ziemas laikā gan vizīte jāpiesaka telefoniski. Šajā apvidū apskatāms arī Lindes meža dižakmens.
Netālu no Kabiles ir labiekārtots maršruts, pieejams arī cilvēkiem ratiņkrēslā, – Kalnansu purva taka ar galdiņu pie Bezdibeņa ezera, kur baudīt mieru, purva ainavu un līdzi paņemto sviestmaizi. Noteikti piestāšanas vērts objekts, jo rudenī arī purvs rotājas sarkanos un dzeltenos toņos, bet laipas malā var atrast pa kādai dzērvenei un brūklenei, kas rudens garšu ļaus arī sajust uz mēles. Septembrī silto laikapstākļu dēļ uzziedējis pa kādam vaivariņam. Tā nu šogad ir, ka gadalaiki savijušies, jo septembris izrādījās siltāks par dažu labu jūniju. Savukārt par rudeni atgādina dzērvju klaigas, putni barojas tuvējos laukos un gatavojas aizlidot uz siltajām zemēm, bet nakšņot dodas purvā, savukārt ezerā pulcējas pīles un zosis. Runā, ka purva ezeram Bezdibenim ir ļoti mīksts, ārstniecisks ūdens. Ezers ir bagāts ar zivīm. Senatnē nostāsti vēstīja, ka tas varētu būt dziļākais Latvijā, tamdēļ tas tika nosaukts par Bezdibeņa ezeru. Vēlāk tika noskaidrots, ka tā patiesais dziļums ir vien septiņi metri ar vēl aptuveni uz pusi tikpat dziļu dūņu slāni. Kalnansu purvs ir aizsargājams augstais sūnu purvs. Kalnansu purvā ir sastopami Eiropas Savienībā aizsargājami biotopi – neskartie augstie purvi, pārejas purvi un purvu slīkšņas. Purvu apņem aizsargājams biotops – purvaini meži. Purvā konstatēts aizsargājams augs – ciņu mazmeldrs, kas aug purva ieplakās un Bezdibeņa ezera krastā. Purvā redzami nelieli reljefa paaugstinājumi, kuri apauguši ar priedēm un kadiķiem. Lielākie kadiķi ir visai iespaidīgi un sasniedz pat piecu metru augstumu. Takas garums ir vien nedaudz vairāk kā kilometrs, taču šis purvs ir tālu no aktīvas cilvēku kustības, tādēļ mūsu kompānija bija vienīgie apmeklētāji. Varējām netraucēti pastāvēt mierīgi, ieklausīties, sasmaržot un sajust ar visām maņām rudenīgo ainavu!