Nupat janvārī 2018. gada dzīvnieka tronī, pateicoties pašu iedzīvotāju balsojumam Latvijas Dabas muzeja rosinātā aptaujā, eleganti ielēkusi spriganā kuplaste – parastā vāvere, kas ir vienīgā Latvijas savvaļā sastopamā vāveru sugas pārstāve. Kaut arī mazais grauzējs allaž rūpējas par ziemas krājumiem, par lielāko draudu tā miermīlīgai dzīvei vāveres pazinēji min badu.
Meža akrobāte
Ja izdodas pamanīt kuplasti brīvā dabā kādā Latvijas mežā vai piepilsētā, varam būt samērā pārliecināti, ka tā ir parastā vāvere (Sciurus vulgaris), jo tā ir vienīgā Latvijas savvaļā sastopamā vāveru suga. Kā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava zoologs Jānis Ozoliņš, sugas nosaukums tulkojumā no grieķu valodas nozīmē: "parastais, kas sēž savas astes ēnā".
No citiem grauzējiem šī spriganā būtne ar smailajiem nadziņiem atšķiras ar elegantiem pušķiem ausu galiņos un ar grezni kuplo asti. Turklāt tas ir ļoti praktisks "aksesuārs", jo noder gan līdzsvaram, gan stūrēšanai un pat planēšanai, pārvietojoties no zara uz zaru vai no koka uz koku. "Vāveres aste ir ne tikai līdzsvara noturēšanas, bet arī komunikācijas un termoregulācijas rīks," norāda zoologs, raksturojot šo vāveru sugu.
Vāveres Latvijā lielākoties sastopamas skujkoku un jauktajos mežos, kā arī retāk dārzos, parkos un kapsētās. Dzīvošanai tās ierīko midzeņus, kas var atrasties koku dobumos vai putnu būros. Ja dobumi nav pieejami, vāveres veido bumbveida midzeņus no koku zariņiem, ķērpjiem un sausām lapām. Ziemā vāveres kažoks ir pelēcīgāks neatkarīgi no sniega daudzuma, taču pavasarī atkal kļūst rūsgans.
Lai arī vāverei ir samērā moderna – veģetāriska – gaume, izvēloties maltīti: sēklas, rieksti, augi, pumpuri, sēnes un ogas, tomēr mēdz gadīties, ka mielastam tiek izraudzīta arī kāda putnu ola. Labos barošanās apstākļos vāvere gada laikā var radīt vairāk nekā desmit pēcnācēju, savukārt aptuvenais šī dzīvnieka mūža ilgums ir desmit gadu. Spēcīgākie šīs sugas pārstāvji spēj izdzīvot arī piecpadsmit gadu.
Draudi: bads, caunas, vārnas
Kā skaidro pieredzējušais dabas un meža iemītnieku pazinējs un Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja, lielākais drauds vāverei kā augsti izmeklētu sēklu ēdājai, kas mīt Latvijas mežos, ir bads. Tā cēlonis ir skujkoku ražas un neražas gadi, ko iezīmē četru gadu cikls. Ražas gados vāveres, kas tikušas pie brangas maltītes, spēj radīt pat četrreiz vairāk pēcnācēju nekā citkārt. Taču jaunajām vāverēm jāsāk patstāvīga dzīve, dodoties laimes un pārtikas meklējumos prom no mātes teritorijas, it īpaši ražas gadam sekojošos bada gados jauno vāveru ceļš mēdz būt īpaši tāls. Pieaugušās vāveres paliek savos "privātīpašumos", bet jaunuļi – ne aiz laba prāta, bet bada dzīti – mēdz nonākt dzīvošanai maz piemērotās vietās, piemēram, pilsētās, kur tās var pamanīt arī putnu būros vai koku dobumos. Kā piebilst Vilnis, bada laikos vāveru mūžu ievērojami īsina arī parazitārie tārpi, kas iemājo vēderā un izraisa papildu mirstību vāveru populācijā.
Vēl viena nāvīga sastapšanās, ko vāvere var piedzīvot savā dzīvē, ir tikšanās ar caunu. Cauna ir kārtīgs plēsējs, kam garšo vāveres. Līdz ar laiku un modes maiņu mednieku vidū caunas medības vairs nav iecienītas, tāpēc šo zvērēnu skaits Latvijas mežos ir audzis vienlaikus ar vāveru mūža saīsināšanos, kļūstot par gardu kumosu caunām. Arī pati vāvere vairs netiek uzlūkota kā kažokzvērs un kopš 2003. gada vairs nav atrodama Latvijas medījamo zvēru sarakstos. Vāveru kažoki Latvijas ziemās nav tik kupli kā, piemēram, Krievijas ziemeļu mežos, kur vāveres var lepoties ar greznāku kažoku, šī iemesla dēļ vāvere Latvijā nekad nav bijis populārs medību objekts.
Savukārt par pilsētniekiem pārtapušos vāverēnus par gardu maltīti mēdz uzskatīt arī vārnas, kuras atšķirībā no pilsētniekiem baložiem ir ar izteiktu mednieku instinktu un pilsētā klimstošajos vāverēnos drīz vien saskata savu medījumu. Jautāts, vai cilvēka spēkos ir kaut kas, ko darīt, lai neliktu vāverēm badoties un migrēt uz bīstamākām mājvietām, Vilnis nosaka: nav gan, bet, jo vairāk vecu skujkoku ar bagātīgu čiekuru ražu, jo vāverēm klāsies labāk.
Pa pēdām vāverei
Šogad ikviens ir aicināts reģistrēt novērotās vāveres un to darbības pēdas vietnē Dabasdati.lv. Tiem, kas vāveres dzīvi grib izzināt paši, ieteicams doties dabā, kā arī sekot Latvijas Dabas muzeja aktivitātēm 2018. gada garumā, jo iecerēti dažādi gada varonei veltīti pasākumi.
Pēc dabas pazinēja Viļņa Skujas novērojumiem par to, ka kādu egli vai priedi par savu maltīšu vietu izvēlējusies vāvere, liecina gan zem koka sabirušās egļu vai priežu čiekuru zvīņas, gan arī plaukstas lieluma skujkoku zariņi, jo ziemā mielastam der arī to pumpuri.
Ja ir vēlme ieraudzīt vai saklausīt vāveri, Vilnis iesaka to darīt gaišajā diennakts laikā. Ziemā tas iespējams agros rītos, vēl pirms lēkusi saule: vāveres savā eglē sāk lupināt čiekurus un turpina to darīt trīs līdz četras stundas, bet jau ap pulksten piecpadsmitiem dodas uz nakts guļu. Bieži vien parastā vāvere uz migu dodas – nevis atstājot pēdas sniegā, bet gan turpat lecot no zara uz zaru, no koka uz koku. Tāpēc pēdas sniegā mežā var nemaz neieraudzīt, lai arī no sniega vāvere nemaz nebaidās. Tā var rakt sniegā tuneļus, lai zem sniega kārtas, ožas vadīta, atrastu savus krājumus – kādu zīli vai čiekuru. Taču vāveru rakumi atkal ir iespēja gardam kumosam šo vāveri nolūkot kādam izsalkušam lūsim, lapsai vai pat vistu vanagam. Turpretī siltajā sezonā vāverei ir divi aktivitātes periodi diennaktī. Tās mostas pirms saullēkta, dienas vidū atpūšas un pēcpusdienā atsāk rosīties, bet gulēt iet pēc saulrieta.
Ja tomēr ziemas sniegā centīsities saskatīt vāveres pēdu nospiedumus, tad jāatceras, ka, esot uz zemes, vāvere lielākoties pārvietojas ar lēcieniem, turklāt lecot pakaļkājas tiek izmestas tālu uz priekšu tā, ka sniegā pakaļkāju atstātie pēdu nospiedumi atrodas pirms priekškāju nospiedumiem. Līdz ar to smuidrās grauzējas gaita pielīdzināma zaķa ļepatošanai. Pakaļkājām var saskatīt piecu pirkstu nospiedumu, bet priekškājām – vien četru pirkstu nospiedumus, jo pirmais jeb īkšķis esot gandrīz nepamanāms.